“Kamenes dūkšana” (“Bumblebee”, 2018)

Kas notiek, ja populāru un pelnošu, bet atzinības ziņā arvien lejupslīdošu franšīzi izrauj no tās līdzšinējā pārraudzītāja ķetnām un nodod kāda cita rokās? Rezultāti kino vēsturē šādās situācijās ir bijuši ar mainīgām sekmēm, bet svaigākais paraugs ar “Transformeru” franšīzi nenoliedzami parāda, ka jaunas vēsmas labi zināmās formulās reizēm noteikti ir vajadzīgas.

Uz lielā ekrāna “Transformeri” ar smadzeņu šūniņas arvien kausējošākiem veikumiem Maikla Beja vadībā ir plosījušies jau vairāk nekā 10 gadu, kopumā iekļaujot sērijā piecas filmas (virtuāls cepums tam, kurš, nekrāpjoties un neskatoties internetā, spēs nosaukt visas). Bet, kamēr Maikls spridzina Florenci kopā ar Raienu Reinoldsu “Netflix” filmas “Six Underground” uzdevumā, studija “Paramount” un “Hasbro” rotaļlietu meistari ar “Transformeriem” ļauj parotaļāties kādam citam – Trevisam Naitam, kurš ar franšīzes atvasinājumu “Bumblebee” sagādā patiešām patīkamu, emocionālu un piedzīvojumu pilnu pārsteigumu.

Filma ir visas franšīzes, iespējams, iemīļotākā tēla, dzeltenā transformera Kamenes “origin story” jeb izcelsmes stāsts (piedod, Optim Praim, bet tu neesi tik interesants). Un te tad viss notiek, kā jau šāda tipa vēstījumiem pienākas – uzzinām gan to, kā Kamene jeb B-127 nonāca uz Zemes, gan to, kā viņš zaudēja (un, protams, savā unikālajā veidā atguva) savu balsi.

Bumblebee, Kamene

Pats stāsta sākums gan nešķiet daudzsološs un drīzāk liek smagi nopūsties, jūtot vieglu vilšanos, ka atkal ir iesmērēti tie paši vēži, tikai citā kulītē. Filma sākas ar pamatīgu transformeru rubaku uz tālas planētas, kur saprast, kuri dzelži dauza kurus dzelžus, nav nemaz tik viegli. Trača rezultātā Kamene nonāk uz Zemes, kur satiekam neiztrūkstošo militāro kontingentu, bez kuriem “Transformeros” nevar iztikt nu nekādi, bet filma tā pa īstam sākas tikai tad, kad satiekam Heilijas Stainfeldas atveidoto Čārliju, kura atrod Kameni, kas ir nomaskējies uz Zemes kā dzeltena, salūzusi “vabolīte”. Un līdz ar viņas parādīšanos arī viss stāsts piedzīvo pamatīgas un patīkamas pārvērtības.

Savā būtībā “Bumblebee” ir pavisam vienkāršs un sirsnīgs stāsts par draudzību, pārdzīvojumiem un to, cik svarīgi ir paļauties uz sev tuvajiem. Filma atsauc atmiņā ne vienu vien tamlīdzīgu stāstu, kur kāds bērns vai tīnis iedraudzējas ar radību, kas citiem šķiet baisa, bet, protams, patiesībā vienkārši ir nesaprasta (skat. “How to Train Your Dragon”, “The Iron Giant”). Taču filmas pieturēšanās pie pazīstamās, bet sirsnīgās formulas šoreiz pilnīgi noteikti ir pluss, jo ar zināmajiem paņēmieniem tiek panākts spēcīgs efekts – Čārlijas un Kamenes draudzība ir aizkustinoša, un nebrīnieties, ja filmas laikā var nākties notraust pa kādai asarai. Un tad, atceroties, ka tā ir “Transformeru” filma, nākas secināt, ka 2018. gads ir tiešām savāds.

Liels nopelns filmas panākumos ir jau minētajai Heilijai Stainfeldai – viņas atveidotā Čārlija ir patīkama pārmaiņa, salīdzinot ar to, kā pret sieviešu tēliem “Transformeru” franšīze ir attiekusies līdz šim (virtuāls cepums tam, kurš spēj atcerēties, kā sauca Meganas Foksas un Rozijas Hantingtonas-Vaitlijas atveidotās varones, bet cepums tiek atņemts, ja atceries tikai viņu ķermeņa formas). Čārlija ir spuraina, dzīves sāpināta, nesen zaudējusi savu tēti, turklāt viņai šķiet, ka jaunajā ģimenes idillē ar mammu, brāli un mammas jauno mīlestību viņai vietas īsti nav. Viņa ātri pieķeras tikpat dzīves līkloču nesaudzētajai Kamenei, un abu piedzīvojumiem sekot līdzi ir prieks.

Bumblebee, Kamene

Lai gan Trevisam Naitam “Bumblebee” ir tikai otrā filma režisora krēslā (pēc fantastiskās “Kubo and the Two Strings”) un pirmā režisētā filma, kas nav veidota ar lellītēm, viņa pieredze, veidojot sirsnīgus stāstus, tomēr ir vērā ņemama. Naits ilgu laiku darbojās animācijas studijā “Laika”, kas vienmēr ir mācējusi priecēt ne tikai ar krāšņiem leļļu animācijas trikiem, bet arī ar spēcīgiem, aizkustinošiem vēstījumiem. “Bumblebee”, protams, neiztiek bez kārtīgiem transformerīgiem vājprātiem, bet atšķirība no Maikla Beja stila ir acīmredzama – kaut vai tikai tajā, ka Naita kameras acs ne mazākajā mērā nav glumi ķīķerējoša, kad filmē savu galveno varoni sievieti.

Par ļaunu nu galīgi nenāk arī tas, ka “Bumblebee” notiek šobrīd vēl nostalģiski aktuālajos 80. gados – filma vēl paspēj ielēkt šajā vilcienā, pirms to pārņem 90. gadu nostalģijas vilnis, kas jau tuvojas vēja spārniem. 80. gadi nozīmē, ka varam priecāties par tā laika tehnoloģijām un modi, bet pats galvenais bonuss ir mūzika. “Bumblebee” skaņu celiņš ir pilns ar dažādām tā laika pērlēm – Čārlijas favorīti ir “The Smiths”, kuri filmā dzirdami vairākkārt, un neiztiekam arī bez jokiem (pat Kamene nav sajūsmā par “rick-rolling”). Un vai tad varam iedomāties 80. gados notiekošu filmu par tīņiem bez “The Breakfast Club”?

Bumblebee, Kamene

Filmas pieturēšanās pie visiem labi zināmās formulas gan, protams, nozīmē arī to, ka tā diez vai spēs pārsteigt sižeta attīstības ziņā – gandrīz katrs solis un notikums ir paredzams jau iepriekš. Tāpēc negaidītu pavērsienu faniem var nākties vilties – bet nav jau tā, ka iepriekšējās “Transformeru” filmas būtu izcēlušās šajā ziņā. Tikmēr filmas galvenie ļaundari – divi maldikoni – ir diezgan ātri aizmirstami tēli bez īpašām personības iezīmēm (cepums tiek atņemts man, jo es neatceros, kā viņus sauca, nemeklējot informāciju interneta dzīlēs). Bet Džona Sīnas atveidotais militārists, šķiet, ir iemaldījies “Bumblebee” no kādas citas “Transformeru” filmas ar ne līdz galam izprotamu personību un attieksmi pret notiekošo.

Taču kopumā “Bumblebee” plusi vairāk nekā pārliecinoši atsver salīdzinoši nedaudzos mīnusus, un, lai cik neticami arī būtu to teikt par “Transfomeru” franšīzes filmu, tā varētu būt lielisks laika kavēklis, par ko papriecāties kopā visai ģimenei brīvā brīdī.

“Bumblebee” jau skatāma kinoteātros!