Zūdīties, ka 2016. gads ir bijis, maigi izsakoties, savāds gads, ir populāri un būtībā arī pamatoti. Piedzīvoti ir gan kalni, gan lejas, un to var viegli attiecināt uz notikumiem arī kino pasaulē. Taču, tā kā šogad mūs priecē jauna filma no unikālās studijas “Laika”, tas automātiski nozīmē, ka, lai kādas kinematogrāfiskas apokalipses mūs vēl negaidītu atlikušajos pāris mēnešos, kino gadam pilnīgi noteikti būs gada rezumējumā jāliek plusa zīme, jo “Kubo and the Two Strings” ir kārtējais triumfālais sasniegums no “Laika” puses.

“Kubo” ir tikai ceturtā “Laika” filma, taču pilnīgi droši var teikt, ka šīs studijas darbus ar citiem nav iespējams sajaukt, un “Kubo” turpina visas iesāktās “Laika” tradīcijas, tostarp tematiskās īpatnības. Arī šī filma apspēlē tādas tēmas kā vientulību, atsvešinātību, pamestību un vienkāršu atšķiršanos no citiem. Taču tajā pašā laikā tā ir arī priekpilna, aizraujoša un ar kārtīgu sirsnības devu. “Laika”, protams, nepieder animācijas pasaules monopols uz nopietnību un tematisko dziļumu – arī, piemēram, “Pixar” filmas spēj runāt par tādām tēmām kā depresija un pat nāves nenovēršamība, bet ir viena būtiska atšķirība – ja “Pixar” filmas nereti var iedomāties kā divas paralēli notiekošas filmiņas versijas (viena – bērniem ar krāšņiem varoņiem un aizraujošiem piedzīvojumiem, bet otra – pieaugušajiem ar smagu emocionālo “bagāžu” apakšā), tad “Laika” daudz necimperlējas un tiešā un atklātā veidā vienlaicīgi vēršas pie visiem skatītājiem, bez aplinkiem stāstot, ka, jā, bieži vien notiek briesmīgas lietas. “Kubo and the Two Strings” nevajag pat 10 minūtes, lai skatītāji jau redzētu, kā viena no galvenajām varonēm atsit galvu pret akmeni jūras dibenā tā, ka asinis pašķīst, un saprastu, ka pašam galvenajam varonim Kubo vēl zīdaiņa vecumā viņa vectētiņš ir izrāvis vienu no acīm. Turklāt “Laika” izmantotā stop-motion animācijas tehnika piešķir uz ekrāna redzamajam izteiktu ķermeniskumu un plastiku, kas notikumiem liek izskatīties vēl spilgtākiem un gandrīz vai “taustāmiem”.

Arī šajā filmā skatītāji varēs ieraudzīt jau ierastās “Laika” apspēlētās tēmas (ģimenes jēdziens, centieni atrast savu vietu pasaulē u.tml.), bet kā patīkams pārsteigums šeit nāk klāt arī jauns elements – filmiņa ļoti daudz runā par stāstu un stāstniecības burvību un spēku. Kubo ar sava maģiskā mūzikas instrumenta un papīra lapu palīdzību spēj atdzīvināt savus varoņu stāstus origami tēlu veidolā, taču viņam nekad neizdodas savus fantāzijas lidojumus pabeigt līdz galam. Turklāt ne velti jau pašā filmas sākumā Kubo mūs brīdina – klausieties ļoti uzmanīgi, jo ikkatra šķietami nenozīmīgā detaļa var būt svarīga filmas stāsta atrisinājumā. Vienīgais nelielais pārmetums, ko varbūt nedaudz varētu raidīt “Kubo” virzienā, ir tas, ka filmas sižets, lai gan pārliecinoši izklāstīts, nedaudz pieklibo stāsta attīstības ziņā un pašā beigu daļā vietām var šķist nedaudz sasteigts. Taču tajā pašā laikā “Kubo” ļoti paļaujas uz savu skatītāju inteliģenci, neaizraujoties ar izmisīgiem centieniem izskaidrot visu līdz vissīkākajai detaļai, ļaujot skatītājiem izdarīt arī pašiem savus secinājumus. To, piemēram, var attiecināt uz divām filmas ļaundarēm – māsām, ko ieskaņojusi Rūnija Mara. Lai gan par viņām filmas gaitā uzzinām gana daudz, lai saprastu viņu motivāciju, paliek arī gana daudz interesantu jautājumu, par kuriem padomāt vēlāk. Arī Kubo mūzikas instrumenta maģija (un vispār – maģija kā tāda) netiek precīzi definēta, taču tas nekādā veidā neatstāj sliktu ietekmi uz stāsta attīstību.

Lai gan to, protams, var teikt par katru “Laika” veidoto filmu, arī “Kubo” gadījumā grūti būtu noliegt faktu, ka studija ir pamanījusies sasniegt jaunas tehniskās virtuozitātes augstienes – šoreiz darbību pārceļot uz japānisku vidi, filmas režisors un “Laika” ilggadējais darbinieks un animators Treviss Naits sev ir devis jaunu izaicinājumu, ar kuru galā viņš pats un viņa kolēģi ir tikuši vienkārši lieliski. Būtībā jebkuru “Kubo” kadru būtu iespējams apturēt un likt pie sienas kā krāšņu gleznu. Darbs, kas ir ieguldīts vissīkākajās detaļās, ir prātam neaptverams, turklāt, nedaudz atkārtojoties, vēlreiz jāuzsver tas, cik ļoti lielu lomu spēlē fakts, ka filmas veidošanā ir izmantotas īstas lellītes. Lai gan pirmajā acu uzmetienā varētu pat būt grūti pateikt, ka šī ir stop-motion animācija (katra mazākā kustība ir tik precīzi un sīki atveidota, ka šāda tipa filmām raksturīgā viegli saraustītā bilde izpaliek), kopējais efekts ir nenoliedzams. Kad vienam no tēliem sānos ieķeras ass āķis, saviebties nākas krietni spēcīgāk nekā pilnībā ar datoranimāciju veidotajās filmiņās. Turklāt īpaši jāizceļ arī šīs filmas krāsainums – tā krāsu paletes eksplozija, kas ir redzama uz ekrāna, brīžiem aizrauj elpu. Un vai šogad uz lielā ekrāna ir redzēts kaut kas baisāks par “Kubo” ainu, kurā pirmo reizi sastopam viņa ļaunās tantes?

Tiem, kam ir šāda iespēja, noteikti ir vērts noskatīties “Kubo” filmas oriģinālvalodā ar Ārta Pārkinsona, Šarlīzes Teronas, Reifa Fainsa, Rūnijas Maras un, protams, Metjū Makonahija balsīm. Visi aktieri, kuri tēliem ir aizlienējuši savas balsis, ir paveikuši lielisku darbu, bet jo īpaši gribas izcelt Metjū Makonahiju, kura ieskaņotā Vabole sagādā ne vienu vien amizantu mirkli, ko Metjū acumirklī atpazīstamā balss tikai paspilgtina. Šeit vietā būtu arī uzslava Dārio Marjanelli mūzikai, kuras austrumnieciskie toņi lieliski papildina uz ekrāna notiekošo.

Atliek vien turēt īkšķus, ka “Laika” izdosies īstenot savu nākotnes plānu – katru gadu izlaist pa filmai -, jo katrs šīs studijas veikums ir ievērības cienīgs notikums. “Kubo un divas stīgas” noteikti ir vērts redzēt uz lielā ekrāna, kur filmas krāšņums un spilgtums atklāsies visā tā pilnībā. Un nevajag baidīties ņemt līdzi jaunākos skatītājus (varbūt gan ne pašus mazākos) – tie mazie bieži vien saprot pat krietni vairāk nekā pieaugušie, un “Kubo” vajadzētu sagādāt gana daudz interesanta, ko pārrunāt un apspriest vēlāk.