“Kurš? Tarantīno! Kad?” (“Once Upon a Time… In Hollywood” / “Reiz…Holivudā”, 2019)

Ir 1969. gads. Nedaudz norietējis aktieris Riks Daltons (Leonardo DiKaprio), kurš pazīstams ar filmēšanos televīzijas vesternos, kopā ar savu dublieri Klifu Būtu (Breds Pits) cenšas aizķerties slavas zenīta pakājē Holivudas pārmaiņu laikā un atrast savu vietu Holivudas zelta laikmeta norieta posmā.

Nebūšu pirmais, kurš to teiks, jo arī filmas “Once Upon a time in…Hollywood” (“Reiz…Holivudā”) veidotāji nepārtraukti piemin šī darba īpašo vietu filmas režisora Kventina Tarantīno karjerā, – šis ir veltījums kino pasaulei. Šis ir režisora Kventina Tarantīno fantāziju mikslis, mīlas vēstule tā laika kino pasaulei – pildīts ar atmiņām par saulaino bernību, Holivudas zelta laikmeta noslēgumu un visu to, ar ko aizsākās Tarantīno ceļš kino, kas viņu padarīja par vienu no šīs pasaules talantīgākajiem un pieprasītākajiem kino meistariem. Tarantīno ir iemīlējies kino un mīl kino pasauli jau no bērna kājas, un to ļoti labi var sajust visos viņa darbos. Režisora jaunākais garadarbs nav izņēmums, un tas ir manāms gandrīz katrā filmas ainā un kameras kustībā – līdztekus autentiskajām tā laika radio programmām, kas ceļā pavada filmas varoņus, vadot automašīnas cauri saulainajiem Holivudas bulvāriem, televīzijas programmām, kinofilmām, tā laika slavenībām un karstākajiem filmu darboņiem, fonā skan lieliska, atpazīstama mūzika, kas piedod papildu odziņu grozu un sajūtu buķeti, kas ierasts Tarantīno filmās, kur atsauces uz kino vēsturi un filmām ir gandrīz vai obligāts pasākums un ierasta lieta.

"Once Upon a time in hollywood, Reiz Holivudā"

Par filmu ir daudz sajūsminošu atsauksmju un veltītu vārdu, kāds cits filmu lamā un sauc par vienu no režisora vājākajiem darbiem, piesaucot neizprotamo stāstu un neesošo sižetu. Lasot un domājot par filmu, pats savās domās šaudījos uz vienu un otru pusi, beigu beigās lielākoties paliekot krustugunīs un filmas baudījumā, vērtējumā kaut kur pa vidu. Šī filma var nepatikt un garlaikot, jo ar mierīgu sirdi var teikt, ka sižetiski šī ir vājākā Tarantīno filma, jo īsti nav iespējams sajust vienojošu punktu un akurātu stāsta virzību. Bet, no otras puses, ir grūti filmu atgrūst, ja mīli kino. Jo filmas īpatnējais plūdums, 60. gadu beigu elegance, strāvojums, vizuālais izskats un šarms ir tas, kāpēc mēs un Tarantīno mīlam kino.

Kā noprotams, filma sižetiski nav elpu aizraujoša un paralēli ejošās stāsta līnijas vēl vairāk jauc galvu, nepalīdzot saprast, kur filma īsti dodas, un, ja gaidāt saspringtu, dinamisku stāstu, tad filma visticamākais liks vilties. Filma ir vairāk stilīgu, interesantu momentu apkopojums un ainu kolekcija. Tarantīno pieeja filmām, viņa domas un zināšanas par kino nekad neliks palikt vienaldzīgam un neizjust izbrīnu, sajūsmu un arī siltumu, ko skatītājam sniedz arī šī filma. Oriģinālu, asprātīgu, izklaidējošu ainu filmā ir ne mazums, un ar tām Tarantīno spēlējas pēc sirds patikas. Atsauces uz kino vēsturi, savu varoņu godināšana ir apbrīnas vērta, un es to ļoti cienu. Tas viss saskatāms gan vizuāli, gan saklausāms dialogos. Tikai nepieciešama prasme un zināšanas to nolasīt. Šī ir viena no tām filmām, par kuru varēs runāt vēl ilgi, ilgi, jo diskusijas būs un nerimsies, jo nolasīt visu filmā no pirmās reizes nav iespējams, kaut vai tāpēc, ka reti kuram ir tik enciklopēdiskas zināšanas par kino kā Tarantīno.

"Once Upon a time in hollywood, Reiz Holivudā"

Ļoti interesanti bija vērot, kā Tarantīno manipulē ar vēsturi, maina vēstures gaitu (ne pirmo reizi savās filmās), ar kino vēsturi un filmām radot pats savu redzējumu, fantāziju miksli, filmas varoņus uzburot par saviem tā laika supervaroņiem. Un, runājot par “supervaroņiem” – Kventinam šajā darbā tādu ir veseli divi. Filmai siltumu un patīkamo auru noteikti piedod divi mūsdienu lielaktieri – Leo un Breds. Bez viņiem filma nespētu iedot to simpātisko auru un stilīgumu, ko spēja skatītājam sniegt abas kinozvaigznes. Abu atveidotie tēli ir izdomāti, bet iedvesmu saviem tēliem režisors (protams, reizē arī scenārija autors) smēlies turpat no Holivudas zelta laikmeta darboņiem un spīdekļiem. Lai cik pievilcīgi un lieliski būtu abi galveno lomu atveidotāji, abu varoņu stāsta līnijas arī ir diezgan vienkāršas, bez īstas attīstības (lai gan Leo atveidotais Rika tēls ir dziļāks), tāpēc, manuprāt, katrs varonis netiek līdz galam pienācīgi izmantots, lai spētu tiem just līdzi, līdz galam pieķerties un identificēties ar viņiem.  Šur tur tas vietām izdodas, bet, manuprāt, lielāko lomu nospēlēja aktieru harizma un klātbūtne, kas filmā ir spēcīga un filmas iespaidīgumu abi aktieri iznes ar vieglumu un meistarību. Abu saspēle filmā ir zelts, tāpēc jāsaka, ka nedaudz žēl, ka filmas iespaidīgajā garumā abi kopā redzami ne tik daudz, kā gribētos.

"Once Upon a time in hollywood, Reiz Holivudā"

Filmā tāpat diezgan daudz tiek rādīta aktrise Šarona Teita (Margo Robija), kura tajā laikā bija režisora Romāna Polaņska (Rafals Zaviruča) sieva un kura pasaulei vairāk pazīstama ar bēdīgi slaveno Čarlzu Mensonu (Deimons Herimans) – noziedznieku un kulta līderi. Lai gan Robija filmā ir ļoti statisks tēls un stāstam, filmas gājumam nedod nekādu pienesumu, filmas noslēdzošā daļa dod atbildi, kādēļ īsti Šaronas Teitas tēls kopā ar Čārlza Mensona pavadošo rēgu filmā ir vajadzīgs.

Filmā var redzēt daudz atpazīstamu seju, kas priecē, bet, no otras puses, šie aktieri filmā lielākoties ir tikai tāpēc, ka Tarantīno grib viņus redzēt savā filmā. Tieši tāpēc filmā redzams ir Brūss Lī (Maiks Moo), Stīvs Makvīns (Demiens Luiss) – jo Tarantīno to grib un var. Pirms pāris gadiem kādā intervijā Tarantīno izteicās, ka ļoti gribētu pastrādāt ar Alu Pačino, jo sevišķi šajā Ala karjeras nogrieznī, kas viņam liekas interesantāks par Ala karjeras augstākajiem punktiem. Alam tikusi maza, bet simpātiska producenta Mārvina Švarza loma. Tāpat nelielās lomās ir Kurts Rasels, Brūss Derns, epizodiski redzams Tarantīno ierastais cīņubiedrs Maikls Madsens un šogad par ātru aizgājušais Lūks Perijs un citi.

“Reiz…Holivudā” ir ļoti savdabīgs darbs – lieliski nofilmēts (operators dižais Roberts Ričardsons), lielisku ainu pildīts, krāsaina aktieru buķete, teicama scenogrāfija, sākot ar filmēšanas laukumiem, dekorācijām, kostīmiem. Filma ir īsts retrodizaina paraugs, kurš burtiski iemet saulainajā Holivudā jau no pirmajām filmas minūtēm. Neskaitot filmas iespaidīgo noslēgumu un manas kino sirds sasildīšanu vietām, kā jau iepriekš minēju, filmai trūkst īstas sižeta līnijas pie kuras turēties. Filmā ir vairākas ainas, kuras rada trauksmi un saspringumu skatītājos, liekot ieķerties krēslos un gaidīt saasinājumu, cerot, ka beidzot filma virzīsies uz kādu noteiktu punktu. Piemēram, lieliskais filmas nogrieznis ar “Mensona ģimeni” un Klifu Būtu Spāna rančo, kurā uzturējās “Mensona ģimenes” un kulta līdera sekotāji. Pateicoties šīm baudāmajām ainām, kuras liek sirdij lēkāt jautrākos ritmos, ir jūtams Tarantīno meistara rokas pieskāriens, jo burtiski ar pāris kadriem, montāžu, dialogu, skaņu liek skatītājiem zīlēt, kas notiek aiz kadra. Un tajos brīžos, kad liekas, ka filma tūlīt iekāps nākamajā līmenī un ekrāns pašķīdīs aiz prieka, filma burtiski pēc pāris sekundēm aizpeld citā virzienā, liekot aizmirst, kas norisinājās uz ekrāna mirkli iepriekš, metot skatītājus kino labirintā un kārtējo reizi mēģinot izzīlēt popkorna biezumos, kas īsti notiek uz ekrāna un kur tas viss ved.

"Once Upon a time in hollywood, Reiz Holivudā"

Filmas noslēdzošā daļa ir brutāla, iespaidīga un atmiņā paliekoša, lai gan es nebiju fans tam, kā filma pārlēca uz to ar diezgan ievērojamu laika sprīdi, ko fonā pavadīja kaitinoša un lieka aizkadra balss, skaidrojot, kas noticis un kas redzams ekrānā. Labi, tas šoreiz nebija tik kaitinoši kā paša Tarantīno aizkadra balss filmā “The Hateful Eight”, bet tas tāpat likās slinki un prasti. Un turklāt aizkadra balss piederēja Kurtam Raselam, kuram filmā ir epizodiska loma. Kas, pie velna? Vai tad viņa tēls bija ar jebko saistīts, kas norisinājās noslēdzošajā daļā? Kāpēc viņš no malas skatītājiem stāsta, kas notiek filmā? Vai viņš kopā ar skatītājiem skatās filmu? Piedodiet, tas bija ļoti dīvaini.

Noteikti ir daudz cilvēku, kuri kinoteātri apmeklē uz aklo, un, no vienas puses, tas ir apsveicami, jo šajā laikmetā dažādu podkāstu, filmu treileri ļoti daudz un pārāk daudz parāda, izstāsta, kas notiks gaidāmajā filmā, kā tā beigsies utt.. Bet, no otras puses, “Reiz…Holivudā” ir filma, pirms kuras ir vērts iepazīties ar filmas tēliem un detaļām, lai labāk izprastu un izbaudītu šo darbu. Tāpēc noteikti ir vērts izlasīt informatīvo rakstu tepat “Kino Kultā”.

Lai vai kā, darbs ir interesants, spožs, veidots ar kaisli un mīlestību pret kinomākslu, un viennozīmīgi būtu jāredz uz lielā ekrāna. Lielais ekrāns, kinoteātra zāle dod īsto noskaņu un sajūtu, vērojot šo mākslas filmu.

Kventina 10. filmas gaidībās,
Reinis Važa

“Once Upon a Time… In Hollywood” jau skatāma kinoteātros!