Les Misérables (2012)

Runājot par Toma Hūpera mēģinājumu pasaulslaveno mūziklu “Les Misérables” pārcelt uz lielo ekrānu, nācās aizdomāties par to, cik ļoti katra individuālās gaidas ietekmē to, kā filma tiek skatīta. Lielākā problēma visbiežāk ir “pārhaipošana”, kas pēc tam sagādā smagu vilšanos (skat., kā tika gānīts “Prometheus”, kas, manuprāt, nemaz ar’ nebija tik briesmīgs). Pretējais gadījums, kad kaut kas potenciāli briesmīgs beigās izrādās lielisks, gan ir novērojams krietni retāk. Taču reizēm gadās tā, ka filma trāpa tieši mērķī tavām idejām un prātuļojumiem par to, kāda tā būs. Un šī “Nožēlojamo” interpretācija ir paveikusi tieši to – nekādas dižās cerības neloloju, taču tas nenozīmē, ka domāju, ka filma būs briesmīga. Tas arī +/- rezumē manus iespaidus – nekas krimināls, bet nekas arī diži iespaidīgs. Šie “Nožēlojamie” ir gana izklaidējoši (jāatzīmē gan, ka brīžiem pilnīgi nepareizu iemeslu dēļ), lai nenožēlotu (ou, jē, vārdu spēles) to skatīšanos, taču ir vairāki filmas aspekti, kuri tā arī nespēj sevi attaisnot visās savās divarpus stundās.

Tiem, kas ar sižeta līkločiem pazīstami nav, ieteiktu piesargāties no spoileriem.

Un varbūt jāsāk ar vēl vienu laicīgu brīdinājumu, ka man ir ļoti iracionāls, bet ārkārtīgi milzīgs naids pret Tomu Hūperu, tāpēc ļoti iespējams, ka praktiski jebkam, kam viņš ķersies klāt, automātiski gribēšu meklēt blusas.* Bet viņš pats nekādi nepalīdz lietu uzlabošanā, jo problēmas šeit ir krietni lielākas par blusām – “Les Misérables” beigu galā sanāk kaut cik baudāma pieredze, tikai pateicoties dažu aktieru iekšējam šarmam, krāšņām dekorācijām un dziesmām, kuras pašas savos pamatos ir spēcīgas un ar kurām būtu ļoti jācenšas, lai tās zaudētu šo savu vērtību (jāatzīmē gan, ka Hūpers briesmīgā kārtā nav pārāk tālu no šāda sasnieguma). Hūpera “Nožēlojamie” arī (patiesībā drausmīgā kārtā) man sagādāja nenormāli daudz jautrības, kas, ņemot vērā pamatmateriāla drūmo dabu (nosaukums vien jau par kaut ko liecina, vai ne?), ir diezgan šaušalīgi.

Les Miserables, Nožēlojamie

Lielai daļai vainu un problēmu, kas šajā mūzikla ekranizējumā ir atrodamas, saknes ir atrodamas vienā konceptuālā kļūdā – plaši bazūnētajā lēmumā likt aktieriem dziedāt “dzīvajā” uz vietas. Uz papīra ideja varbūt, ka nav nemaz tik slikta – tādējādi aktieriem tiek dota iespēja tēlus atveidot emocionālāk, vairāk paļaujoties uz spontānām izjūtām filmēšanas laukumā, nevis reliģiozi sekojot līdzi katrai iepriekš iedziedātajai notij. Bet diemžēl “Les Misérables” gadījumā tas galīgi nestrādā tāpēc, ka daudzi no aktieriem vienkārši nav pārāk labi dziedātāji. Es ļoti labprāt ikvienu no viņiem redzētu atveidojam savas lomas “Nožēlojamo” ne-mūzikla ekranizācijā, bet šeit ne vienmēr viss ir kārtībā. Neviens it kā nedzied ārkārtīgi briesmīgi – melodiju noturēt viņi var (par melodijām arī vēl nedaudz vēlāk), bet brīžiem pārāk baudāmi tas neizklausās. Jā, Anna Hataveja ir lieliska, “I Dreamed a Dream” viņai ir izdevies iespaidīgi, tur nav ko piesieties. Vienīgā problēma – tā kā viņas “performance” tika tik ļoti apspriesta, slavēta utt. u. tjpr., pirms vēl filma nonāca uz ekrāniem, tad kaut kā zūd ainas maģija – kad viņa ir savu nodziedājusi, ķeksītis ir atķeksēts, varam turpināt tālāk. Ļoti teicams ir arī Samantas Bārksas sniegums, kuras Eponīna gan filmā ir diezgan apbižota (skat. zemāk). Viņas tēlojumam un dziedājumam gan nevajadzētu būt pārsteigumam – viņa Eponīnu ir tēlojusi arī uz skatuves. Man ļoti simpatizēja arī Helena Bonema Kārtere un Saša Barons Koens, kuru atveidotais Tenardjē pāris, lai gan brīžiem izskatījās kā no Tima Bērtona filmas aizmaldījušies tēli, lieliski pamanījās saviem nekaunīgajiem un patiesībā derdzīgajiem tēliem piešķirt interesantas šķautnes (Tenardjē dziesmas arī pieļauj zināmu devu atlaižu vokālajā ziņā).

No pārējiem galvenajiem varoņiem negaidītā kārtā es pozitīvā gaismā izceltu Raselu Krovu, par kura dziedāšanas prasmēm bija dzirdētas visneglaimojošākās atsauksmes. Ar kursabiedreni Ilzi sākām gandrīz vai spriest, ka viņas mūzikas skolā pavadītie gadi un manas klavierspēles mācības deviņu gadu garumā acīmredzot ir pilnīgi zemē metamas, jo mūsu izpratne par mūziku to rezultātā laikam ir kļuvusi pilnīgi greiza. Mums (kā arī vēl citām mūsu filologu bandas loceklēm) Krova sniegums šķita viens no baudāmākajiem – Krovs, protams, nav nekāds operdziedātājs, bet viņam ir patīkama, zema un spēcīga balss, un viņa gadījumā, manuprāt, ar to Žavēra lomai ir pietiekami. Hjū Džekmens gan kaut kā ne vienmēr pārliecināja, kas bija negaidīti, – viņa balss ir nedaudz par spalgu, un Valžana lomai nedaudz nepiemērota. Tikmēr Edijs Redmeins man šķita galīgi nepieņemams – viņa dziedamā balss ir vienkārši jocīga (turklāt es spēju skatīties tikai un vienīgi uz viņa trīcošo zodu).** Amanda Seifrīda ne ar ko daudz atmiņā nepaliek (tur gan pie vainas Kozete – garlaicīgākais tēls uz pasaules), bet viņas balss īsti neskan kopā ar Redmeinu un Džekmenu.

Taču aktieri pie vainas ir tikai daļēji, turklāt viņi vismaz cenšas no sirds. Lielākas problēmas ir atrodamas stāsta pielāgojumā lielajam ekrānam. Riskējot “stating the obvious”, teātris un kino ir divi dažādi mediji, tāpēc materiālu, kas strādā vienā, ir nepieciešams pielāgot un pārmainīt, lai tas strādātu otrā. “Mizerabļos” tas kaut kā nav izdevies. “Les Misérables” ir īpatnējs mūzikls ar to, ka tajā tiek izdziedāts pilnīgi viss – dialogi, monologi, etc. -, iekļaujot tikai ļoti retas runātas frāzes. Skatuves formāts šādu variantu pieļauj – teātris automātiski nozīmē krietni lielākas “suspension of disbelief” devas. Tikmēr uz ekrāna Hūpers ar milzīgu centību cenšas uzbūvēt pēc iespējas autentiskāku vidi (kas gan, gods godam, izskatās lieliski), kā rezultātā tiek panākts absurdi komisks un stāsta sērīgajiem toņiem pilnīgi nepiemērots efekts, jo, lai gan apkārtne visa šķiet reāla ar savu netīrību, nolaistajām ēkām un drūmo paskatu, gribot negribot brīžiem ir jāķiķina, jo viņi visu laiku dzied. Turklāt uz šādas uzsvērti autentiskas vides fona daudzi no dziesmu vārdiem kļūst histēriski smieklīgi – brīžos, kad Žavērs ar izbolītām acīm brēca uz Žanu Valžanu: “24601!”, ne vienam vien skatītājam radās grūtības noturēt savus smieklus.

Les Miserables, Nožēlojamie

Manuprāt, “Les Misérables” vienkārši nav piemērots lielajam ekrānam kā tādam, jo praktiski visi tā elementi ir tik ļoti skatuviski. Un ļoti lielā mērā tas ir attiecināms tieši uz dziesmām, no kurām liela daļa filmā neskan tik labi, kā tām vajadzētu. Ja tā objektīvi paskatās, tad “Mizerabļu” melodijas, lai gan ārkārtīgi lipīgas un atmiņā paliekošas, ir visnotaļ vienkāršas. Tie nav nekādi izsmalcināti, detalizēti vīterojumi, bet gan dziesmas, kuras paļaujas uz galveno dziedātāju un kora balsu apvienoto spēku. Un tikai tādā veidā tās skanēs spēcīgi un liks skudriņām skriet pār kauliem. Nešaubos, ka filmas laikā ne viens vien pamanīsies notraust kādu asaru – es to biju gatava darīt divas reizes, taču diemžēl ne jau aizkustinājuma dēļ: “Red and Black” un “One Day More” laikā. Ja “Red and Black” mani vienkārši skumdināja tas, kā tika sagraizīta un apgraizīta viena no manām mīļākajām mūzikla dziesmām, tad krietni briesmīgāk bija ar “One Day More” – dziesmā gandrīz katrs no galvenajiem varoņiem dzied savu melodiju, kas beigās saplūst vienotā, ārkārtīgi iespaidīgā dziedājumā. Filmā tas izklausās viegli traģiski, jo Hūpers liek katram no tēliem dziedāt savu partiju attiecīgajā vietā, kur viņš/viņa tobrīd atrodas, kas ir loģiski, ņemot vērā filmas pieeju stāsta stāstīšanai. Bet tas absolūti nestrādā šajā, vienā no iespaidīgākajām filmas dziesmām – šeit tā izklausās pēc pilnīgi nebaudāma haosa, jo, pirmkārt, skaņa ir pilnīgi citāda, nekā tā būtu, ja visi aktieri atrastos vienuviet, un, otrkārt, katrs no aktieriem dzied nedaudz savā ritmā, kas nenotiktu uz skatuves, kur visiem uzreiz ir iespēja pielāgoties vienam otram. Un pašos pamatos problēma ir pavisam vienkārša – šīs dziesmas ir rakstītas, lai tās dziedātu, stingri stāvot uz skatuves ar visām no tām izrietošajām akustiskajām sekām. Tās nav domātas tam, lai tās dvestu īstā lietusgāzē vai iegrimstot dubļos līdz ausīm.

Piesieties filmai ir vēl daudz kur. Hūpers, manuprāt, ir pilnīgs haltūrists, kura režisora prasmes ir visnotaļ ierobežotas (netaisos gan noliegt faktu, ka šādus secinājumus izdaru, balstoties tikai uz divām viņa režisētām filmām, ko esmu redzējusi). Līdzīgi kā “The King’s Speech”, neko vairāk par dīvainiem kameras leņķiem un neprātīgu tuvplānu daudzumu, kas brīžiem kļūst gandrīz vai neomulīgi, viņš izdomāt nav spējīgs (nopietni – skatoties, kā Hjū Džekmenam izspiežas vēnas uz kakla, izdziedot kādu noti, paliek viegli baisi, krietni jestrāk gan ir mēģināt vārda tiešā nozīmē izskaitīt Edija Redmeina vasarraibumus). Pats jocīgākais, ko Hūpers kaut kādā nenormāli dīvainā kārtā ir nodarījis mūziklam, ir viegli perversie toņi, kādus šajā stāsta variantā ir ieguvušas Žana Valžana un Kozetes attiecības, ko es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies attiecināt uz šiem tēliem. Es varbūt neko nebūtu teikusi, pieņemot, ka vienkārši jūku prātā viena pati, bet izrādījās, ka es tomēr neesmu vienīgā, kurai viņu attiecību atveidojums uz ekrāna likās nedaudz, teiksim, savdabīgs (galvenokārt no Valžana puses). Filma arī nespēj atrisināt problēmas, kas piemīt pašam mūziklam, – uz ekrāna Kozetes un Mariusa pēkšņā mīlestība izskatās vēl jo absurdāka (viņi viens otru pazīst burtiski piecas minūtes). Viktoram Igo vismaz pietika prāta likt Mariusam izsekot Kozeti labākajās “stalkeru” tradīcijās mēnešiem ilgi. Vēl viens, samērā gan nosacīts, trūkums ir tas, ka mūziklā man krietni interesantāks un pievilcīgāks vienmēr ir licies Anžolrass, nevis Mariuss – kamēr Mariuss ņergājas un činkst par savu mīlu, Anžolrass metas kaislīgā cīņā, nevis sapņaini blenž debesīs. Arī filmā Ārons Tveits viegli aizēno Redmeinu.*** Hūpers arī dažu strukturālu izmaiņu dēļ ir apbižojis Eponīnu – ļoti žēl, ka viņai nebija iespējas dziedāt pirmspēdējo dziesmu kopā ar Fantīnu un Valžanu, jo mūziklā tādējādi veidojas skaista simetrija (Fantīna saka paldies par Kozetes audzināšanu, un Eponīna pateicas par viņas iemīļotā Mariusa glābšanu), kuras šeit iztrūkst. Un trūkumu uzskaitījuma noslēgumā varu vēl pieminēt to, ka speciāli filmai uzrakstītā dziesma “Suddenly” ir, iespējams, garlaicīgākā dziesma visā mūziklā, kas turklāt ir pilnīgi un absolūti lieka.

Les Miserables, Nožēlojamie

Taču, lai nu kā arī tur nebūtu, es izklaidējos lieliski. Labāku apzīmējumu par anglisko “hot mess”, kuram nav pietiekami skaista ekvivalenta latviešu valodā, es atrast nespēju. Lai gan uz ekrāna nepārtraukti valda haoss un viegla miskaste, to skatīties ir samērā interesanti. Daļēji tas, protams, slēpjas paša stāsta maģijā – ar “Nožēlojamajiem” tā kārtīgi iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad Latvijā tika uzvests šis mūzikls. Pirms tā skatīšanās izlasīju arī Igo ķieģeli, kas ļoti simpatizēja un simpatizē vēl šodien (jāatzīstas gan, ka, to pārlasot, apžēlojoties par sevi, atļāvos nodaļām, kur Igo detalizēti apraksta Parīzes kanalizāciju sistēmu, pārbraukt pāri pa diagonāli). “Les Misérables” tēmas ir aktuālas vēl šodien un noteikti būs aktuālas vēl ilgi, tāpēc stāsts var uzrunāt ikvienu. Un gluži viss Hūpera variantā zemē metams nav. Aktieru tēlojums ir gana spēcīgs, pat ja muzikālā puse brīžiem pieklibo. Ar dažām strukturālām izmaiņām (t.i., dziesmu kārtību) ir arī panākta lielāka viengabalainība, kas mūzikla divu cēlienu dēļ varēja būt klupšanas akmens, no kura ir izdevies izvairīties, – pārbīdot “One Day More”, “On My Own” un “Do You Hear the People Sing?”, filma netiek sašķelta divās daļās, izvairoties no potenciāli mulsinošas kulminācijas tās vidū. Un vismaz divas dziesmas kaut nedaudz lika manis gaidītajām skudriņām parāpot pa kauliem – “Do You Hear the People Sing?” “a capella” iesākums bija iespaidīgs un viena no interesantākajām idejām, kā arī šīs pašas dziesmas atkārtojums noslēgumā, kur beidzot visi aktieri atradās vienuviet, ļaujot savām balsīm skanēt kopīgā un vienotā dziesmā, pielika pietiekami skaistu punktu filmai.

Būtībā – ārprātīgs mistrojums, kur ļoti daudz kas nestrādā, bet izpriecāties var uz nebēdu.

* Ja nu kāds mirst no ziņkārības – naids pret Hūperu man ir kopš “The King’s Speech” laikiem, turklāt, objektīvi skatoties, Hūpers pats pie tā vainīgs ir minimāli. Ja gada filmas “Oskara” piešķiršanu “The King’s Speech” es vēl kaut kā varu pārdzīvot (nekādā gadījumā nepiekrītu, bet, nu, labi), tad faktu, ka Hūpers tika atzīts par labāko režisoru, nepiedošu nekad. Šeit pie vainas ir ne tikai manas siltās jūtas pret Deividu Finčeru, kura veikumam ar “The Social Network” būtu pienākusies visa pasaules atzinība, bet galvenokārt tas, ka, manuprāt, Hūperam vispār nebūtu vajadzējis atrasties starp nominētajiem režisoriem. Saprotu, ka tie ir dumjākie iemesli uz pasaules, bet tāpēc jau tas ir iracionāls naids. Varbūt drusciņ racionāls – visās intervijās viņš man vienmēr izklausās pēc iedomīga āksta. It’s my party and I’ll hate if I want to.

** Viens no traģiskākajiem brīžiem bija mirklis, kad es sapratu, ka es dodu priekšroku Nikam Džounasam (vienam no “The Jonas Brothers” trijotnes) Mariusa lomā – pēdējos pāris mēnešus daudz esmu skatījusies un klausījusies “Mizerabļu” 25. gadadienas uzveduma ierakstu, kurā viņš atveidot galveno mīlnieku.

*** Vislabākais Anžolrass gan ir Ramins Karimlo no iepriekšminētā 25. gadskārtas ieraksta. Aizejiet pie gūgles tantes – es viņa dēļ ģībstu. Ja viņš mani aicinātu uz barikādēm, es skrietu, ne mirkli nedomādama.