Lietas, ko darām mīlestības dēļ… (“Purpura smaile”)

Dzīva iztēle var būt gan svētība, gan lāsts. Manā gadījumā tā palīdz daudzās lietās, ieskaitot darbu, bet neļauj skatīties šausmu filmas. Lielākoties, protams, es atrunājos, ka man vienkārši riebjas tās nodrāztās stulbības, kas radītas bez vienas iztēles kripatiņas, par to, kā cilvēki bez prāta paši lien visādās šaubīgās vietās, kur tup kaut kas briesmīgs un to vien gaida, kad varēs viņiem nograuzt galvu. Bet patiesais iemesls ir tas, ka man vienkārši ir bail un nav ne mazākās vēlēšanās pēc tam sēdēt visu nakti nomodā, domājot par visām tām šausmām, kas izlīdīs no gultsapakšas, kad izslēgšu gaismu. Tāpēc sajūsma, kas mani pārņēma, noskatoties “Crimson Peak” pirmo reklāmas rullīti, pārsteidza mani pašu. Un tad atklājās, ka tā sajūsma man būs jāpietaupa vēl 8 (!!!) mēnešus. Nekad vēl tā nebiju oktobri gaidījusi…

Del Toro savam stāstam nevarēja izvēlēties labāku darbības vietu un laiku. Viktoriāņu laikmets bija ne tikai industriālā, bet arī šausmu stāstu uzplaukuma laikmets. Ja senlatvieši vakarējot minēja mīklas, pie kurām var prātu izmežģīt, vai stāstīja pasakas un teikas, kur ļaunākais ļaunums bija velns, tad angļi vakaros cits citu izklaidēja ar spoku stāstiem. Preses un grāmatniecības attīstība radīja jaunu izklaides veidu – “penny dreadful”, kas bija par vienu peniju nopērkami skandalozi vai šausmu stāsti turpinājumos. Viktoriāņu sabiedrībai vienlaikus bija smalkas kleitas, smalkas pieņemšanas un smalka uzvešanās, ko pieprasīja tā laika tikumīgā noskaņa, bet aiz tā visa slēpās arī netīras intrigas, netīras domas un vēl visvisādi citi nesmukumi.

Tomass Hārdijs 19. gs. vidus veiksmīgāko literatūru esot raksturojis kā tādu, kas ietver “slepkavību, šantāžu, ārlaulības sakaru, uzdošanos par citu personu, noklausīšanos, vairākus noslēpumus, mājienus uz bigāmiju, amatieru un profesionālus detektīvus”. Un jāsaka, ka Giljermo del Toro gandrīz visus šos elementus ir ielicis savā filmā. Kad biju tikusi galā ar sākotnējo vilšanos, ka šo mēnešu laikā esmu safantazējusi stipri vairāk potenciālo šausmu, nekā faktiski bija filmā (un to tiešām nav īpaši daudz), spēju novērtēt Giljermo smalko prasmi paņemt ļoti vienkāršu sižetu un apaudzēt to ar noslēpumainību, nedaudz mistikas un izcilu vizuālo noskaņu. Galu galā – viss ir galvā. Un pārāk bieži ir milzīga atšķirība starp to, ko mēs esam iedomājušies, un to, kas reāli ir noticis.

Un kur nu vēl slavenais “bezdrāts tenku telefons”. Interneta laikmeta paaudzei ir varbūt pagrūti iztēloties, kā tas ir – meklēt informāciju enciklopēdijā, nevis gūglī. Vai ka ziņas pienes kaimiņiene. Vai – ja viņa neko nepienes un avīzēs arī nekas nav rakstīts, tad tu par jaunpienācēju neko lāgā nezini. (Tāpēc arī bija cieņā iepazīstināšana – kāds svešais atbrauc uz pilsētu, un kāds vietējais, kas viņu pazīst, sarīko ballīti, lai stādītu viņu priekšā, jo citādi jau neviens ar svešo nerunātu.) Tieši tāds informācijas trūkums veiksmīgi tiek ekspluatēts šajā stāstā – kad Īdita apprec Tomasu Šārpu, viņai patiesībā nav ne jausmas, kas viņš ir par cilvēku. 21. gadsimta sieviete droši vien pat uz randiņu neietu, ja nebūtu čali iepriekš izgūglējusi. Katrā ziņā – pirms precēšanās daži fakti gan būtu jānoskaidro.

Tātad – stāsts ir par veiksmīga uzņēmēja meitu un topošo rakstnieci Īditu Kušingu (Mia Vasikovska), kuras galvu neglābjami sagroza no nekurienes (Anglijas) uzradies baronets Tomass Šārps (Toms Hidlstons). Pēc kāzām viņa kā jau paklausīga tā laika sieviete seko vīram uz viņa dzimto pusi, lai apmestos viņa namā purpura krāsas kalnā, kur Tomass dzīvo ar māsu Lusilu (Džesika Česteina). Par nelaimi Īditai, viņai piemīt spēja redzēt spokus. Un tā nu šis nams kļūst nevis par medusmēneša saldmes apvītu ligzdiņu, bet murgu, kurā viņa bezmiega naktīs klīst apkārt un satiek dažādus šaušalīgus rēgus, kas liek viņai uzdot jautājumus par to, kur viņa īsti ir nonākusi un kas viņu te sagaida. Es, protams, būtu aizbēgusi jau pirmajā naktī. Filma gan no tā nesanāktu… Vispār jau es atkal meloju – skaidrs, ka es nebēgtu no Toma Hidlstona, lai kas man tur spokotos.

Stāsts tiek lobīts pamazām kā sīpols, kamēr pa vienai vien atklājas skumjās patiesības un Īditas ne īpaši rožainās nākotnes izredzes. Līdz filmas kulminācijai emocijas lielākoties ir slāpētas, visu izsaka zīmīgi skatieni, īsas frāzes un atsevišķas darbības, kas skatītājam ļauj vien minēt un turpināt attīstīt savu fantāzijas versiju. Viennozīmīgi izcils aktierdarbs, jau sākot no pirmās ainas ar Miu Vasikovsku. Tomēr filmas zvaigzne ir Džesika Česteina. Faktiski katrā nākamajā filmā viņa atkal pārspēj iepriekš paveikto. Šķiet, ka viņas talants ir patiesi tapis palaists brīvībā, par ko es nevaru beigt priecāties, jo viņa ir ļoti izteiksmīga un spējīga aktrise. Tāda, pēc kuras mēs sen esam ilgojušies. Atzīšu, ka vairāk gaidīju no Toma Hidlstona, galu galā viņa hipnotiskā balss bija tā, kas uz Purpura kalnu aizveda ne tikai Īditu, bet arī mani. Bet tāda ir viņa loma – pasīvs upuris, kas absurdas lojalitātes vārdā darīs visu, ko viņam prasa kāds, kuru viņš mīl (ja Lusilas un Tomasa attiecības var saukt par mīlestību – tā drīzāk ir groteska manipulācija starp diviem cilvēkiem, kas vispār neapzinās, kas mīlestība tāda ir), neuzdodot jautājumus un neapšaubot – labi vai slikti tas ir. Un viņš neuzņemsies atbildību ne par ko no izdarītā, tā vietā slēpjoties savā darbnīcā un nodarbojoties ar izgudrojumiem. Ak, bet mīlestība beigās atrod visus…

9/10

Austra Pudāne, KinoBlogeri.lv