Mak-vilšanās (“Macbeth”)

Dot padomus citiem ir vieglāk, nekā pašam tos ievērot. Bet šo padomu es turpmāk arī pati centīšos atcerēties – ja žanrs nepatīk, nu nevajag cerēt, ka pēkšņi kaut kas mainīsies. Pie joda apvāršņu paplašināšanu un prāta atvēršanu jaunām lietām! Vidusskolā “Makbetu” es biju veiksmīgi palaidusi garām. Ja tā padomā, arī “Romeo un Džuljetu” būtu piemeklējis līdzīgs liktenis, ja vien tieši tad nebūtu iznākusi Baza Lurmena filma, kas man aiztaupīja daudz ciešanu pie garlaicīgas dzejas. Tagad biju nolēmusi labot robus izglītībā, bet tikpat labi būtu varējusi vienkārši izlasīt kopsavilkumu Wikipēdijā, jo es sen nebiju šitā garlaikojusies. Ok, atkal meloju – tieši tāpat es garlaikojos pirms pāris nedēļām, skatoties citu Šekspīra gabalu – “Koriolānu”. Ir skaidrs, ka no kļūdām es nemācos. Pagaidām.

Macbeth

Maikls Fasbenders nenoliedzami ir lielisks aktieris. Arī filmas vizuālais noformējums ir izcils. Bet tas materiāls ir briesmīgi garlaicīgs. Lai man piedod klasikas un Šekspīra fani. Protams, filma ir labs variants vidusskolēniem, jo noteikti palīdz vieglāk uztvert Šekspīra lugas vēstījumu. Tāpat arī tiem, kas labprāt skatās dažādas viena darba versijas, iet uz klasikas jauniestudējumiem un salīdzina – kas šoreiz labāk, kas sliktāk. Es diemžēl neesmu ne viens, ne otrs. Un stāsta morāle man tiešām neliekas necik jauna vai pārsteidzoša.

Ja ir vēl kāds, kas tāpat kā es nezina sižetu, tad tas ir apmēram tāds – skotu karotājam Makbetam trīs burves pareģo, ka viņš kļūs par Skotijas karali, vienlaikus viņa cīņubiedram un draugam izsakot pareģojumu, ka no viņa savukārt izcelsies karaļu dzimta. Nu ko, Makbets to pastāsta sievai, kura viņu pārliecina, ka nav ko gaidīt, kad tas pareģojums piepildīsies, bet pašiem tas jāpiepilda. Tas gan nozīmē, ka ir jānobendē pašreizējais karalis, kuram Makbets ir zvērējis uzticību. Kādu brīdi viņš pamokās, mēģinot izsvīst – darīt kā labāk vai kā ātrāk, bet ambīcijas ir un – kā tu sievai neklausīsi? Karalis tiek nomušīts, Makbets kļūst par karali, un tālāk stāsts jau ir ļoti paredzams. Proti, tā vietā, lai valdītu pilī un dzīvotu zaļi, Makbets sāk mocīties pašpārmetumos un paranojā, liek nogalināt savu draugu, kas bija liecinieks pareģojumam, un viņa dēlu (jo tas taču pareģots, ka būs karalis pēcāk), sāk redzēt spokus un beigu galā saiet pilnīgi šreijā. Vēlreiz uzmeklē pareģes, jo pats jau par savu dzīvi nekādi nespēj uzņemties atbildību, vajag, lai kāds pasaka viņam visu priekšā (mājiens tiem, kas visus padomus cer saņemt no astrologiem, tarologiem un kafijas biezumu skaidrotājiem). Pēc tam izpilda vēl pāris slepkavības potenciālajiem (pareģotajiem) pretiniekiem. Nu kaut kā tā viņš arī visai ātri sev saformē nepatikšanas. Kas, protams, beidzas tā, kā tām jābeidzas traģēdijā. Ak jā, ambiciozā sieva arī zaudē prātu kaut kur tam visam pa vidu.

Macbeth

Diemžēl viss notiekošais ir pārāk iepriekšparedzams un nepārsteidzošs. Un pat ļoti kaitinošs. Pašu piepildītie pareģojumi? To visu mums jau iemācīja Voldemorts. Varbūt mani ir samaitājušas “Troņu spēles” un tamlīdzīgie materiāli, kur, lai gan slaktēšana notiek pa labi un pa kreisi, slepkavas diezgan labi apzinās, kāpēc to dara un ka miedziņš kādu laiku varbūt pēc tam nenāks. Iespējams, es vienkārši aizgāju uz filmu ar pārāk lielām gaidām, jo visi internetos to tā slavē, tā slavē, un Kannās arī visi klieguši, cik labi, cik labi. Bet man bija nu tā…

6/10

Austra Pudāne, Kinoblogeri.lv