“Mēnesnīcas sonāte” (“First Man”, 2018″)

Kāpēc mēs lūkojamies debesīs, kad meklējam atbildes uz neatbildamiem jautājumiem? Ar pilnīgu pārliecību uz to nespēj atbildēt arī filmas “Pirmais cilvēks uz Mēness” režisors Deimiens Čazels, jo patiesībā to jau īsti nespēj neviens. Bet Čazelam ir teorija – tā nav unikāla, bet ir spēcīga savā vienkāršībā. Pārpasaulīgiem jautājumiem ir vajadzīga pārpasaulīga perspektīva, jo tikai tā mēs varam kaut vai tikai mēģināt izprast neizprotamo un rast kādu nebūt mieru. Astronautam Nīlam Ārmstrongam, kuru filmā atveido Raiens Goslings, bija privilēģija iegūt vārda tiešā nozīmē pārpasaulīgu perspektīvu, un par viņu tad šoreiz arī ir stāsts.

Brāļi Raiti 1903. gadā veica pirmo kārtīgo lidojumu ar lidmašīnu. Cilvēcei vajadzēja tikai nieka 66 gadus, lai no tā mēs nonāktu līdz pirmajam solim uz Mēness. Dzinulis paplašināt horizontus mums ir bijis vienmēr, un, kā labi zinām, apetīte tikai aug ēdot. Mēs arī tagad turpinām dzīties pēc jauniem apvāršņiem. Daļēji tāpēc, ka mēs to vienkārši varam. Un daļēji tāpēc, ka, citējot Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus, tur kaut kam ir jābūt. Varbūt kaut vai tikai sapratnei, ka nekas, ko mēs tur augšā atradīsim, neko nenozīmētu bez tās pašas vecās labās Zemes, kuras gravitācijas spēks nav vienīgais, kas pievelk.

“First Man” pirmajā acu uzmetienā ir visnotaļ tradicionāla biogrāfiskā filma, kas, lai gan neaptver visu sava varoņa dzīves gājumu, rūpīgi pievēršas svarīgākajam tā posmam ar gadskaitļiem, augstākajiem un zemākajiem punktiem darba gaitā un visu pārējo, kam tur pienāktos būt. Taču beigās summa ir lielāka par saskaitāmo vērtību – jo Čazelu vairāk interesē Ārmstronga dzinulis, viņa “kāpēc” (pat ja mēs varam tikai par to spekulēt) nekā vienkārša faktu ilustrācija, atķeksējot svarīgākos pieturas punktus cilvēka dzīves laikā un noslēdzot stāstu ar iedvesmojošu beigu tekstu, kas pastāsta, kāpēc mums tam visam vajadzētu rūpēt. Ja šī būtu filmas prioritāte, tad Čazels nekādā gadījumā nebūtu izlaidis ainu, kurā Ārmstrongs un Bazs Oldrins uz Mēness virsmas uzstāda ASV karogu (vēlams patriotiskas mūzikas pavadījumā, kas signalizē brīdī, kad amerikāņu skatītājiem notraust lepnuma asaru), un filmas pēdējais kadrs būtu pavisam citāds.

First Man, Pirmais cilvēks uz Mēness

“First Man” nav par nacionālo vai pat cilvēces varoni Nīlu Ārmstrongu. To krietni vairāk interesē Ārmstrongs kā vienkārši cilvēks, kurš, tāpat kā mēs visi, ir spiests sadzīvot ar savām traģēdijām un traumām, bet ar tādu nelielu atšķirību, ka Ārmstrongam bija iespēja izvēdināt galvu un mēģināt rast iekšējo mieru 384 tūkstošu kilometru attālumā no lielākās daļas civilizācijas.

Filmas pirmajā ainā Ārmstrongs veic lidojumu, kura laikā kaut kas noiet greizi un viņš tiek izmests tālāk kosmosa dzīlēs, nekā būtu gribējies. Taču, esot tur, viņš pilnīgi citādi paraugās uz Zemi un tās tik trauslo atmosfēru, kas mūs sargā no bezgalīgā tukšuma. Uzreiz nākamā aina mūs atmet atpakaļ skaudrajā realitātē – Ārmstrongs un viņa sieva Dženeta (Klēra Foja) ir slimnīcā ar savu mazo meitiņu Kārenu, kurai ir audzējs un kura ilgi vairs nedzīvos. “First Man” šo traģēdiju parāda kā galveno dzinējspēku, kas Ārmstrongam liek ierauties darbos un, reizēm riskējot ar dzīvību, aiztriekties tālāk, nekā kāds jebkad ir bijis. Ja tu spēj paveikt ko tādu, varbūt viss kosmiskais haoss kaut kā nostāsies savās vietās un tu spēsi saprast, kā pārdzīvot tādu apmēru traģēdiju. Varbūt, liekot sev vārda tiešā nozīmē pacelties pāri visam, to izdosies izdarīt arī pārnestā nozīmē.

Taču, atrodoties uz Mēness, ir absolūti skaidrs tikai viens – tam visam ir jebkāda jēga tikai un vienīgi tāpēc, ka, esot tur, tu redzi Zemi. Ar visām ciešanām, sāpēm, drāmām un pārējo, ko gribētos vienkārši nepiedzīvot, tā tomēr ir vienīgā, kas Ārmstronga un Oldrina esamībai uz Mēness piešķir kādu nozīmi. Tā tas dabā ir iekārtots, vai nu mums tas patīk, vai ne – prieki un labie laiki vienmēr iet roku rokā ar sāpēm un skumjām. Un jebkāda veida sasniegumiem, grūtību pārvarēšanām un neprātīgākajiem riskiem, kas atmaksājas, beigu beigās ir jēga un nozīme tikai un vienīgi mūsu cilvēcības kontekstā.

First Man, Pirmais cilvēks uz Mēness

“First Man” savā ziņā ir izpētes darbs par neprātu, un, ja uz to palūkojamies šādā ziņā, tad Čazela filmogrāfijā varam atrast šai filmai kompanjonu, kas varbūt pirmajā brīdī neliekas acīmredzams, – runa, protams, ir par “Atsitienu” (“Whiplash”). Arī “Whiplash” Čazels mēģina saprast, kas tieši ir tas, kas cilvēkam var likt labprātīgi dzīties pēc šķietami nesasniedzamā, pat ja tas sagādā ne tikai morālas, bet arī fiziskas ciešanas. Kāpēc lai cilvēks ietu caur uguni un elli un riskētu ar visu dārgāko? Gan “First Man”, gan “Whiplash” domā, ka citādi vienkārši nav iespējams gūt mieru.

Un elle ir pamatīga – “First Man” nekautrējas parādīt to, ka ceļš uz Mēnesi ir līķiem klāts. Arī gudrākie prāti uz pasaules pieļauj kļūdas, un reizēm tās ir dzīvības un nāves jautājums. Viens no baisākajiem mirkļiem filmā ir “Apollo 1” traģēdija – turklāt stindzinošais terors tiek panākts ar minimāliem līdzekļiem. Filmu veidotājiem jau sen ir bijis zināms, ka tās šausmas, ko cilvēki iedomāsies paši savā iztēlē, būs krietni ļaunākas nekā jebkas, ko filmā būs iespējams parādīt kadrā. Šādiem mērķiem pietiek tikai ar mājieniem (visi taču atceramies slaveno filmas “Se7en” noslēgumu, kur Gvinetas blondo galvu kastē jau patiesībā neredzam, bet cik daudzi no mums būtu gatavi zvērēt, ka tā tur ir redzama visā savā baisumā?). Un risks jau neslēpjas tikai raķetēs un kosmosā vien – Klēras Fojas teiktais, ka Dženeta un Nīls savulaik, vēl pirms Ārmstronga astronauta karjeras, kad viņš vēl bija “tikai” pilots, perfekti izkopa prasmes, kā uzvesties bērēs (“We got really good at funerals that year”), liek šermuļiem skriet pār kauliem.

“Pirmais cilvēks uz Mēness” 60. gadu kosmosa tehniku rāda visā tās jau tobrīd, šķiet, rūsējošajā krāšņumā. Ar trīcošo kameru un sejām pietuvinātājiem kadriem operators Linuss Sandgrēns (“La La Land”) rada gandrīz vai klātbūtnes efektu, kas liek nepatīkami noskurināties, ieraugot, ka kosmosa raķetes sienas ir sakniedētas ar šķietami ne pirmā svaiguma kniedēm. Šeit neredzēsiet to kosmosa izpētes glamūru, kas piemita Ridlija Skota “Marsietim” – pat par spīti tam, ka Mets Deimons ēda kartupeļus, kas audzēti paša izkārnījumos. Taču šeit redzēsim to pašu iesaistīto gudro prātu degsmi tiekties pēc nesasniedzamā un atrisināt neatrisināmo. Un, kad astronauti tiek izšauti melnajās kosmosa ārēs, “First Man” spēj būt arī neprātīgi skaista, liekot aizrauties elpai. Jau pieminētā filmas pirmā aina, kas tikai aizskar pašu kosmosa dzīļu maliņu, ar savu majestātiskumu liek ieplest acis pat laikmetā, kad uz ekrāna ir redzēts pilnīgi viss. Un pati nolaišanās uz Mēness ir vienkārši jāredz – turklāt vēlams, lai tas notiktu uz pēc iespējas lielāka ekrāna, jo tas ir kaut kas. Stenlijs Kubriks varētu justies lepns (un es to nedomāju “2001: A Space Odyssey” kontekstā).*

First Man, Pirmais cilvēks uz Mēness

Filmai galvenokārt koncentrējoties uz Ārmstronga pārdzīvojumiem, apkārtējais, globālākais vēsturiskais konteksts nedaudz paiet maliņā, bet pilnīgi bez tā filma arī neiztiek. Lai gan tas nav absolūtajā uzmanības centrā, būtu neiespējami veidot filmu par cilvēka pirmajiem soļiem uz Mēness, pirms tam kaut kā neparādot tā saukto space race jeb kosmisko mērīšanos ar krāniņiem ASV un PSRS starpā. Izšķērdētie naudas kalni un laupītās dzīvības, protams, nepalika publikas nepamanītas, kas jautāja, vai dzīties kosmosā tiešām ir prāta darbs, ja ņemam vērā, ka tepat uz Zemes vienmēr atradīsies svarīgas problēmas, kam nauda lieti noderētu. Čazels šos jautājums neignorē, taču tiem, kas vēlētos redzēt pilnīgāku vēsturisko kontekstu, pēc filmas šajā ziņā varētu būt neliela mazuma piegarša. Taču nevērīgumu filmai pārmest arī nevar – no astronautikas un fizikas terminiem galva kādā brīdī sāk griezties tikpat strauji kā rotējošajā mācību uzpariktē, kurā topošie astronauti tiek iesēdināti un griezti uz riņķi, kamēr zaudē samaņu.

Tā kā “First Man” centrā ir Nīls Ārmstrongs, pārējiem personāžiem jāiztiek ar to skābekli, kas tiem tiek atvēlēts (ar vienu ļoti svarīgu izņēmumu – Ārmstronga sievu Dženetu, par kuru parunāsim vairāk pēc brītiņa). Bet arī šeit Čazels trāpa mērķī, atvēlot Ārmstronga galveno sabiedroto lomas lieliskai aktieru buķetei, kuriem pietiek ar mazumiņu, lai panāktu pienācīgu efektu. Atmiņā iespiežas Džeisons Klārks astronauta Eda Vaita lomā, kura liktenis ir īpaši traģisks, kā arī vienmēr uzticamais Kails Čendlers, kurš ir viens no aktieriem, kuru ieraugot top skaidrs, ka viņš jau nu būs tas, kurš nokārtos ģēlas. Arī Korijs Stols, kurš atveido Bazu Oldrinu, Ārmstronga partneri Mēness virsmas dejās, īsā laika sprīdī paspēj ieskicēt Oldrina personības iezīmes (ir vērts atcerēties, ka “Apollo 11” misijas trešais dalībnieks kosmosa kuģī Maikls Kolinss reiz teica, ka, viņaprāt, Oldrins vairāk piktojas par to ka viņš nebija pirmais cilvēks, kas spēra kāju uz Mēness, nekā novērtē to, ka viņš bija otrais cilvēks, kas to paveica).

First Man, Pirmais cilvēks uz Mēness

Tam visam pāri, protams, stāv Raiens Goslings Nīla Ārmstronga lomā. Goslinga karjerā ir daudz interesantu un patiešām lielisku aktierdarbu (viņa sniegums pagājušā gada “Blade Runner 2049” ierastajā un vispārējā gada otrās puses filmu juceklī tika bezkaunīgi nenovērtēts), un “First Man” aktieris atkal ir paveicis ko īpašu. Ārmstrongu, kurš, kā stāsta, neesot bijis ļoti uz āru vērsts cilvēks, būtu bijis ļoti viegli pārvērst uz ekrāniem tik bieži redzētajā “nomocītā ģēnija” stereotipā, kurš savā ģenialitātē gandrīz ir zaudējis spēju normāli komunicēt ar citiem cilvēkiem (piedodiet, Kamberdāmas, bet šī ir niša, kurā īpaši ir specializējies Benedikts Kamberbačs). Tā vietā Goslings Ārmstrongu parāda kā pilnasinīgu cilvēku – noslēgtu, introvertu un darbos ierakušos, bet ne šo īpašību galējībās. Mēs redzam Ārmstrongu gan darbā, kur viņš dzenas pēc neiespējamā, gan arī viņa ikdienas dzīvē – kā mīlošu tēvu, vīru un arī sirsnīgu draugu, kurš ir spējīgs kopā ar kolēģiem gan sastrādāties, gan arī pēc darba kopīgi pasēdēt un labi pavadīt laiku. Filma daudz laika pavada, pievērsta Goslinga stoiskajiem sejas vaibstiem, bet, ieskatoties tajos rūpīgāk, zem tiem emocijas mutuļo kā trakulīgas.

Ja neskaita Ārmstrongu, cilvēks, kam filma pievērš visvairāk uzmanības, ir viņa sieva Dženeta, kuras lomā spoži spīd lieliskā Klēra Foja. Dženetas stāsts arī ir tikpat lielas traģēdijas un sāpju pilns, bet viņai nav šīs privilēģijas šauties kosmosa dzīlēs, lai slāpētu skumjas. Uz viņas pleciem gulstas vēl lielāks atbildības slogs – kamēr viņas vīrs riskē ar savu dzīvību, lai dotos tur, kur vēl neviens nav bijis, tieši Dženeta ir tā, kura kļūmes gadījumā paliks uz Zemes un kurai vajadzēs tikt galā ar sekām. Loma, protams, zināmā mērā ietilpst “daudzcietušās, bet mīlošās sievas” kategorijā, bet Foja Dženetu atveido ar degsmi un elegantu enerģiju.

Dženeta savā ziņā kalpo kā Ārmstronga enkurs, kā viņa sasaiste ar Zemi brīdī, kad viņš, šķiet, labprāt aizšautos gaismas gadu attālumā prom no šejienes. Varbūt tā ir vienkārša sakritība vai arī par “First Man” garderobi atbildīgā departamenta pragmatisks lēmums izcelt Fojas zilās acis, bet Dženeta visas filmas laikā lielākoties ir apģērbta zilos, zaļos, zilganzaļos un baltos toņos. Dženeta bieži iekrāsojas debeszilās krāsās – gluži kā trauslais, bet efektīvais atmosfēras slānis, ko Nīls redz, nolūkojoties uz Zemi no tālienes.

First Man, Pirmais cilvēks uz Mēness

Idejiskā (un ne tikai) ziņā mums nav jālūkojas tālā pagātnē, lai starp kosmosam veltītajām filmām atrastu “First Man” tuvu radinieci – tā ir Kristofera Nolana 2014. gada dažos nostūros nedaudz pretrunīgi vērtētā filma “Interstellar”** (Alfonso Kuarona “Gravity” neatpaliekot ļoti tālu paralēļu ziņā). Lai gan formāli diezgan atšķirīgas filmas (viena ir absolūta zinātniskā fantastika, otra – faktos balstīta biogrāfiska drāma), tās vieno vairākas saites, tostarp tas, ka abas filmas ļoti lielā mērā ir centrētas ap tēva un meitas attiecībām. Ārmstronga gadījumā tās ir neaptveramās sāpes, zaudējot meitu, un arī “Interstellar” pēta, kas notiek, kad šīs netveramās saites tiek pārrautas. Bet vēl jo svarīgāk – abas filmas uzstāj, ka, lai kādi panākumi arī tiktu sasniegti, lai kādas kosmosa āres tiktu izpētītas un atklātas, tas viss būs absolūti bezjēdzīgs, ja tev nebūs pie kā atgriezties. Cilvēces sasniegumiem ir svars un nozīme tikai tad, ja ir pati cilvēce (un no tās izrietošā cilvēcība). Salīdzinājumiem ar “Interstellar” palīdz arī tas, ka “First Man” mūzikas autors Džastins Hērvics, kurš kopumā paveic fantastisku darbu, vietām nekautrējas mācīties no pieredzējušākiem meistariem – šajā gadījumā Hansa Cimmera (salīdziniet mūziku, kas skan “First Man”, kad Ārmstrongs un Oldrins nolaižas uz Mēness, un Cimmera ērģeļu dunoņu “Interstellar” ainā, kad Metjū Makonahijs un Anna Hataveja cenšas apturēt virpuļojošo kosmosa kuģi***).

Kā jau filmas, kas ir balstītas uz visiem labi zināmiem patiesiem noteikumiem, “First Man” ir diezgan imūna pret spoileriem – tas, kā viss tiek izstāstīts, ir pats svarīgākais. Tāpēc tas nebūs nekāds pārsteigums, ka filmā, protams, dzirdam Nīlu Ārmstrongu pasakām slavenos vārdus “That’s one small step for a man, one giant leap for mankind”. Arī latviešu valodā šis citāts izklausās tikpat izteiksmīgs: “Viens mazs solis cilvēkam, viens liels lēciens cilvēcei.” Un filmas “First Man” gadījumā tieši latviskā versija pat ir noderīgāka, lai rezumētu, kas tad stāstā ir galvenais (te tev nu bija lingua franca) – cilvēka soļi un lēcieni ir bezjēdzīgi bez cilvēces.

Kāpēc mēs sniedzamies pēc šīm šķietami nesasniedzamajām tālēm, un kāpēc mēs meklējam atbildes nezināmajā? Atbilde laikam beigu beigās ir pavisam vienkārša. Tāpēc

“First Man” jau skatāma kinoteātros!

* Viena no labākajām (t.i., amizantākajām) sazvērestības teorijām visu sazvērestības teoriju vēsturē. Noskatieties “Room 237”, ja vēl nav redzēta.

** Manuprāt, absolūti fantastiska filma, un esmu gatava cīnīties ar jebkuru, kurš apgalvo pretējo, lai gan jāatzīst, ka kaut kādā mērā es arī saprotu tās nemīlētājus.

*** Starp citu, vēl viens sīkums, kas ir kopīgs abām filmām, – gan “First Man”, gan “Interstellar” ir ainas, kurās piloti zaudē vadību un viņu kosmosa kuģi sāk rotēt prātam neaptveramā ātrumā.