Metaforiskā slimība, jeb Tu nezini, kas sekos pēc tam! (“It Follows”)

Es domāju, ka visi piekritīs, ka gandrīz katras otrās jaunās filmas saistībā tās reklamētāju, veidotāju un citu ar filmu saistīto cilvēku, teiktais par filmas neatkārtojamību un īpašajiem sasniegumiem, vairs neatstāj absolūti nekādu iespaidu – tas nekādā veidā neietekmē potenciālā skatītāja izvēli. Kopā ar visām citām lēkājošām un spilgtajām reklāmām arī šie izteikumi izskan kā tukši vārdi un nepiepildāmi solījumi ar mērķi tikai pārdot vairāk konkrētā produkta.

Tādēļ ir ļoti grūti kādu pārliecināt, ka kāda konkrēta filma patiešām ir kaut kas īpašs un svaigs kopumā sausajā kino piedāvājumā. Un vēl grūtāk ir cilvēkus pārliecināt par filmas kvalitātēm, ja filma ir kāda… teiksim tā, nepopulāra žanra pārstāvis. Kā šajā gadījumā – tā ir izveidojies, ka šausmu filmas žanrs ir pārlieku smags zīmogs filmai, lai kāds vispār ieklausītos teikumā, kas seko pēc vārdiem “tā ir šausmu filma”. Tur lāča pakalpojumu izdarījuši n-tie žanra pārstāvji, ko radījuši netalantīgi un bieži vien garā vāji cilvēki, kuru galvenais mērķis ir vai nu vēl vienu reizi izspēlēt jau 100-tiem reižu zināmu sižetu vai ekrānā atrādīt pēc iespējām – cik nu pašu fantāzija un filmas budžets ļauj – pretīgāku skatu, aizmirstot, ka šausmu filmu žanrs pamatu pamatos nav prasta skatītāja sabiedēšana un nepatīkamu skatu atrādīšana, bet gan atmosfērisks un ar kāpjošu spriedzi veidots stāsts.

Režisora David Robert Mitchell otrā mākslas filma It Follows ir spilgts piemērs kā mūsdienās, par spīti iepriekš minētajiem žanra purgātājiem, ir iespējams izveidot vienkāršu, bet ārkārtīgi zīmīgu žanra pārstāvi, kas paliek atmiņā un neskatoties uz sižeta nepatīkamo dabu, atstāj labu pēcgaršu. Izveidotais pamatuzstādijums, kopumā skatoties, ir varbūt mazliet par bērnišķīgu, bet tas ir gana metaforisks, lai spēcīgi darbotos atšķirīga gada gājuma auditorijās.

Tas seko tev

Kā jau minēju, režisors, lai panāktu “It Follows” iedarbīgo efektu, pamatos nav mēģinājis atklāt jaunu divriteni. Visas sastāvdaļas ir zināmas un redzētas jau citur. Un tas nav nekas peļams, jo ietekmēties un iedvesmoties no klasiķiem, līdzgaitniekiem un kopumā žanra interesantākajiem pārstāvjiem ir tikai ieteicams veids, kā radīt kaut ko vērā ņemu. Paķidājot “It Follows”, iespējams saskatīt Hitčkoka stāsta tīrību un, iespējams, operatora darba tehnikas nianses, John Carpenter vizuālo risinājumu idejas, skaņas un mūzikas izvēlēs, bet vissimpātiskākā šķiet vides izvēle, kas ir kā savdabīgs turpinājums režisora debijas filmai The Myth of the American Sleepover, kura nav ieturēta šausmu filmu žanrā, bet gan tā saucamajā coming-of-age. Līdzīgi kā debijā arī “It Follows” visi filmas aktieri ir bērni vai pusaudži un pieaugušie kopā ar visu pieaugušo pasauli ir kā nogriezta, neeksistē filmai radītājā atmosfēriskajā vidē.

Šī atrautība no visiem zināmās ikdienišķās kārtības “It Follows” ļauj radīt spēcīgu vidi, kas brīninišķīgā kārtā darbojas perfekti un nesākt jukt pa vīlēm jau filmas pusratā, kad bieži vien mazāk talantīgi režisori stāsta virzīšanai sāk pielietot vispārzināmas metodes, kuras darbojas tikai klasiskos apstākļos – sižetos. Filmas izveidotā vide ļauj pasvītrot – spilgtināt problemātiku un pateicoties metaforai, kas saistīta ar jauniešu pirmajiem intīmajiem sakariem un neziņu, kas saistīta ar to, diezgan organiski rada emocionālo sakāpinājumu, ar ko var identificēties jebkura vecuma skatītājs.

Jautājums tikai paliek: vai jebkura vecuma skatītājs spēj pieņemt šīs netradicionālās un ekstrēmās stāstniecības veidu?

Vēl tikai vēlos pieminēt, ka filmas galvenā aktrise ar interesanto vārdu – Maika Monroe, piedaloties šajā filmā un ārkārtīgi savdabīgajā, bet stilīgajā trillerī The Guest, izskatās zina, ko dara (pat piedaloties šajā mūzikas videoklipā kopā ar leģendāro Matthew McConaughey atveidoto tēlu filmā Dazed and Confused) un pagaidām viņai ir lielas iespējas kļūt par jauno neatkarīgā un stilīgā kino princesi. Lai viņai veicas! Filmas vērtējums – 4/5!

Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)