“Oza zemes burvis izvirtuļiem” (“Midsommar” / “Saulgriežu kults”, 2019)

“I was most excited for you to come” – vārdi, kas izskan “Midsommar” reklāmas rullītī, izrauti no filmas kopīgā konteksta, šķiet tiešā veidā veltīti potenciālajam filmas skatītājam. Bet pat iepriekšējās Ari Astera filmas “Hereditary” noskatīšanās nepalīdzēs sagatavoties piedzīvojumam, ko jaunais režisors sagatavojis mums uz sudraba ekrāna zeltainai vasaras kulminācijas dienai.

Uzreiz pamanāma režisora vēlme radīt filmu, kas balstīta 1960. un 1970. gadu šausmu filmu tradīcijās. Pagājušā gadsimta 70. gadus kopumā iespējams saukt par šausmu filmu atdzimšanas laiku, kad 60. gados valdošais hipiju gars izdzisis līdz ar Čārlza Mensona kulta uzdarbošanos. Šausmu kino renesansi iesāka Romāns Polaņskis ar savu meistardarbu “Rosemary’s Baby” (1968), ko dēvē ne tikai par šaumsmu filmu klasiku, bet par kino klasiku kopumā. Šis ir viens no darbiem, kurā iedvesmu smēlies Asters. Jāpiemin arī Robina Hārdija “The Wicker Man” (1973). Tomēr “Midsommar” un “The Wicker Man” noskaņas ziņā šķiet pilnīgi atšķirīgas. Scenārijs un vizuālais noformējums abiem darbiem nenoliedzami līdzinās viens otram, bet jāatzīst, ka “Midsommar” iekšējā darba vīzija un mērķis vairāk atgādina Lukas Gvadaninjo “Suspiria” un Darena Aronofska “Mother!”.

Midsommar, Saulgriežu kults

Pēc “Midsommar” noskatīšanās nepamet sajūta, ka Asters iesācis jaunu, apdeitotu šausmu kino vilni, kopumā ļoti labi pārzinot klasiskos šī žanra elementus, bet apzināti no tiem izvairoties. Tieši šī režisora darba stratēģija vēl vairāk pārsteidz skatītāju, izsitot zem kājām drošo pamatu, turpmāk nezinot, ko sagaidīt. Tā kā filmas darbība risinās vasaras saulgriežu laikā, kad gaisma svin savu uzvaras gājienu, vismaz teorētiski arī skatītāja laika izjūta tiek modificēta. Gandrīz divas ar pusi kinozālē pavadītās stundas zūd kā nebijušas. Filmas naratīvs lielākoties attīstās samērā lēni, bet jāsaka, ka šis ir “lēnāk brauksi, tālāk tiksi” gadījums, jo tādējādi tiek izcelts filmas turbulentais noslēgums.

Iemesls tam, kāpēc Astera filmas lielākoties tiek uzlūkotas kā šausmu žanram jaunu elpu nesošas, varētu būt tāds, ka tās nemaz nav šim žanram piederošas. Pats režisors to vairākkārt apstiprinājis savās intervijās. Proti, režisors savas filmas nekonstruē kā šausmu žanra pārstāves. Viņa paša vārdiem “Midsommar” var raksturot kā pasaku pieaugušajiem jeb “Wizard of Oz for perverts” (“Oza zemes burvis izvirtuļiem”). Šausmu elementi savu manifestāciju panāk caur apspiestajām stāsta tēlu emocijām, tās izgaismojot un pastiprinot. Līdzīgi pirmajam Astera darbam, arī “Midsommar” ir piepildīts ar lērumu atklātu zīmju, kuras liecina par filmas turpmāko gaitu. Skatītājam jāpievērš uzmanība visam, kas atrodas katrā kadrā. Šajā ziņā Astera filmas līdzinās teātra izrādēm, par kurām zināms – ja kaut kas atrodas uz skatuves, tas noteikti tiks izmantots. Šī filozofija atklājas arī kameras darbā –  izmantots samērā daudz plaša leņķa kadru, it kā izklājot skatītāja priekšā pilnīgi visu, neko neslēpjot.

Midsommar, Saulgriežu kults

“Midsommar” uzburtā saulgriežu kulta kopā būšanas sajūta mijas ar tradicionālo un vienlaikus aristokrātisko tās noteiktajā hierarhijā un eiropeiskajās bakhanālijas, kuras robežojas ar agoniju. Tomēr pat noteiktā kopienas hierarhija šķiet mānīga vai pretrunīga, jo pat no cienītākajiem kopienas pārstāvjiem tiek pieprasīta sava ego upurēšana augstāk noteiktu spēku, likumu priekšā. Pilnīgi viss, ko tās pārstāvji veic, līdzinās rituālam vai spēlei, pat visikdienišķākās darbības. Neskatoties uz filmas groteskajām beigām, kuras šķietami pārņem ne tikai prātu, bet visu ķermeni, tās vēlos uzlūkot kā laimīgas. Kāpēc? Tālāk daži spoileri (iezīmējiet pāris nākamās rindiņas, lai izlasītu). Stāsta protagoniste atrod zaudēto ģimeni kopienā un katarsi raisošos, vasarīgi priekpilnos rituālos atbrīvojas no irstošām attiecībām. Gaužām pozitīvs stāsts, raugoties no šāda skatpunkta. Šis komentārs, protams, jālasa ar lielu sarkasma devu, bet arī lielākā daļa filmas skatāma ar to pašu.

Justīne Ulvinde, īpaši KinoKults.lv

“Midsommar” skatāma kinoteātros Latvijā no 19. jūlija!