“Mommy” (2014)

Māmiņa! Šis vārds skan mīļi un aicinoši. Turpretīm, skatoties kanādieša Ksavjē Dolana tāda paša nosaukuma filmu, skatītāju var pārņemt vilšanās, dusmu, apjukuma, maiguma vai žēluma sajūta, pat izmisums un vaina. Tik spēcīgas un pretrunīgas emocijas raisa šis stāsts!

Dzīves epizodei, kura atainota uz ekrāna, ir savs sājums un turpinājums, kas paliek skatītājam aizklāts. Domāju, ka tā ir brīnišķīga pieeja, lai veicinātu bez vērtējuma attieksmi vērojot personāžus uz ekrāna. Tas mums liek fantazēt, kas ar šiem cilvēkiem noticis pirms tam, vienlaikus liekot pieņemt viņu rīcību, kas var biedēt un izaicinat. Tā atgādina, ka katram mums ir savs personīgais stāsts, kura rezultātā pieņemam vien sev aprotamus lēmumus, stāsts, kurš ļauj mums rīkoties ar pārliecību, ka tas ir konkrētajai dzīves situācijai labākais.

Šis ir stāsts arī par mīlestību. Par mīlestības izpratni, kuru cilvēks būvē kā puzli, no gabaliņiem veidojot, no tā, kādu to piedzīvojam caur saviem vecākiem, kādu to redzam sabiedrībā, kādu to atveido TV ekrāni un kāda ir mūsu improvizācija par šo tēmu. Mīlestība, kas var tik pārprasta un deformēta, īpaši, ja ir nepilna ģimene, kur māte viena audzina dēlu. Tā ir kā smalka vibrācija, signāls, kas tiek iztulkots pēc katra indivīda personīgās rokasgrāmatas. Signāls, kurš, sasniedzot adresātu, rada apjukumu – kas es esmu savai mātei? Dēls, vīrietis, aizstāvis, bērns, princis… Emociju intensitāte liek zaudēt orientāciju, domājot, kāda loma man ir šajā dzīves mirklī? Tomēr vienmēr paturam prātā, ka mīlestības vārdā darām tikai, to ko atzīstam kā labāko tiem, kurus mīlam.

…un vai vienmēr  sabiedrības sistēma, likumi un attieksme ir palīdzoša? Kuros gadījumos tā iznīcina mūsos pēdējās individualitātes un cilvēcības atliekas? Kādas vērtības tā sargā, kādas grauj? Vēl viens skats uz sistēmu (un vienalga, vai tā ir ekonomiska, sociāla, politiska…), kura labprāt upurē cilvēku, lai varētu nemainīga uzturēt savu funkcionēšanu. Atkārtoti meklējam atbildi uz jautājumu – kam kalpo sistēma, kam cilvēks..? Un atkal uzaust mūžsenais jautājums par eksistences mērķi.

Šī filma, kur katra epizode veidota kā tuvplāns, ļauj skatītājam iesaistīties individuāli dziļi un izjust spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu. Ja spējam ļauties personīgam pārdzīvojumam, stereotipiski nepieķeroties pie vērtēšanas – pareizi/nepareizi, labi/nesmuki, tad filma dos dāsnu pieredzi, kristalizēs mūsu mīlestību un jūtu pasauli.

Gita Veisa, īpaši Kinoblogeri.lv