Niks Keivs un sāpju jūra (“One More Time with Feeling”)

Ir vārdu salikums, kas šķiet kā radīts šai filmai, bet diemžēl tas skan tikai angliski – “hauntingly beautiful”. Var jau mēģināt latviskot kā “baigi skaisti”, bet tam jau nozīme ir nodrillēta. Protams, varētu izdomāt skaistākus īpašības vārdus un salīdzinājumus, bet pēc paša Nika Keiva dzirdētajiem prozas lasījumiem un dziesmu vārdiem šķiet, ka jebkuri izteiksmes līdzekļi, ar kuriem mēģināšu to definēt, skanēs muļķīgi.

Izdzirdot Nika Keiva vārdu, jau iedomājamies par viņa tumšajām, uz nāvi un slepkavībām tendētajām skaudrajām dziesmām, bet jaunais albums “Skeleton Tree” un filma “One More Time with Feeling” mūs ievelk daudz tumšākā un personiskākā pasaulē. Filmā tiek dokumentēts, kā tiek ierakstīts Nika albums, kurš tapis pēc traumas, ko atstājusi mākslinieka dēla traģiskā nāve. Lai gan šis temats filmas sākumā tiek pieminēts visai virspusēji, jo tālāk filmā, jo skaudrāk tu jūti negadījuma klātbūtni, tā atstātās sekas uz ģimeni, albumu un paša Nika dzīves uztveri. Būtībā filmas nesteidzīgais sākums neliks nojaust, kādā sāpju un ciešanu jūrā tas ievelk pēc tam, līdz kādā brīdī tu attopies, ka jau 20 minūtes sēdi pilnīgi nekustīgi, ar roku pastieptu pēc popkorna.

Filmā meistarīgi apvienoti ļoti profesionāli kadri ar nedaudz šķībiem, drebelīgiem kadriem, ne īsti fokusā, kas ne tikai pilnībā ataino mākslinieka dvēseles stāvokli, bet arī piešķir dokumentālajai filmai patiesumu – tas notiek pa īstam. Kā nekā filma ir arī melnbalta (gan ar nelieliem krāsas uzplaiksnījumiem), ko uzskatīsim par tādu kā odziņu. Niks Keivs filmā ir īsts, mums netiek pasniegts nedzīvs vai uzspiests priekšnesums, kurā kāds baksta Niku, lai viņš ko pateiktu. Būtībā tā ir kā personiska iepazīšanās ar mākslinieku, kas līdz ar to ierauj tajā vēl vairāk. Niks atbild uz jautājumiem, kuri rodas, skatoties filmu, piemēram, vai lielas skumjas un pārdzīvojumi palīdz radošajam procesam un kāpēc viņš vispār ir veidojis šo filmu. Niks filmā dalās savās pārdomās par dzīvi, nāvi, dievu, mīlestību, tēmām, kuras izprast spēs tikai cilvēks ar jau vairāk gadiem uz kauliem.

Īsi sakot – popkorns palika neapēsts. Popkorna kraukšķināšana zālē šķita ļoti nevietā.

*Teksts tapis Lienes Lūsītes un Agneses Žodziņas kopējā sadarbībā