“Nopūtu māte” (“Suspiria”, 2018)

“Mater Suspiriorum”, “Mater Tenenbrarum” un “Mater Lachrymarum” – trīs mātes, kuras savās filmās iedzīvinājis itāļu režisors Dario Ardžento. Trīs mātes, uz kurām atsauces atrodamas arī Lukas Gvadanjīno veidotajā 1977. gada Ardžento filmas “Suspiria” rīmeikā ar tādu pašu nosaukumu. Tomēr raksturot Gvadanjīno filmu kā iepriekšējās pārstāstu nebūtu ne cieņpilni, ne patiesi. Jaunā “Suspiria” noteikti nav vienkārši sākotnējā stāsta replika.

Ardžento “Suspiria” jau no paša sākuma atstāj tumšas pasaku pasaules iespaidu. Filmas naratīvu iesāk vīrieša balss, vērotājs no malas, kurš par notiekošo vēsta pasākām līdzīgā “reiz sensenos laikos…” manierē. Vēlāk skatītājam paveras aina ar meiteni, kura bēg no kā ļauna, skrienot cauri mežam, kas ir apslēptā, vēl neizpētītā un nezināmā simbols. Sūzija, centrālais stāsta tēls, lielākoties redzama tērpta baltās vai pavisam gaišās drēbēs, ko var raksturot kā šķīstuma simbolu. Filmas teatrālais apgaismojums savās koši kodīgajās krāsās nosaka katras ainas noskaņu. Sarkans, zils un zaļš plūst ieskauj deju skolu un plūst cauri tai, nevis pasaulei ārpus tās. Neiztikt arī bez viena no pasakās visbiežāk sastopamajiem tēliem, proti, raganām.

Suspiria, Suspiria

Ne Gvadanjīno, ne Ardžento raganas neattēlo tikai kā novecojušas, ļaunuma pilnas sievietes – raganas tēls nav homogēns, tas ir duāls. Izvēle raganas tēlu padarīt šādu nav abu itāļu režisoru jaunizgudrojums, tieši pretēji – jau pirmajā vizuālajā raganas attēlojumā, Albrehta Dīrera 1500. gadā radītajās grafikās “Četras raganas” un “Ragana”, sievietes-raganas attēlotas gan kā veci, derdzīgi, skaudības iemiesojumi, gan kā jaunas, pievilcīgas meitenes precību gados. Skaudības pilnas ir arī abu “Suspiria” stāstu deju skolā mītošās raganas, kuras savu spēku meklē mācekļu jaunībā. Ardžento filma beidzas līdzīgi kā sapnis – pēkšņi un aprauti, “Mater Suspiria” izgaistot uguns liesmās. Turpretī Gvadanjīno skatītājam nepiedāvā atsvabināšanos no groteskā sapņa.

Mūsdienās raganas tēls lēnām kļūst par feminisma slavinātu figūru, kas pārkāpj jau nospraustās robežas un ierastās normas, sodot autoritātes un cenšoties mainīt jau pastāvošo kārtību. Šķiet, arī šādu raganas tēla aspektu savā stāstā iekļāvis Gvadanjīno. Dakotas Džonsones iemiesotā varone Sūzija šķiet naiva un piesardzīga, vienlaikus būdama drosmīga, bet bez īpašas vēlmes noskaidrot, kas īsti noticis ar pazudušajām deju skolas audzēknēm. Šo raksturvienību savienojums kļūst pašsaprotams tikai filmas noslēgumā, pateicoties filmas radošās komandas spējai aptīt skatītāju ap pirkstu un ievilkt dziļi “Suspiria” pasaulē. Kārtējo reizi īpaši iespējams izcelt Tildas Svintones aktierspēli. Viņa attēlo ne tikai madāmu Blanku un Helēnu Markosu, bet arī doktoru Jozefu Klempereru, vienīgo prominento vīriešu tēlu filmā. Šī noteikti bijusi apzināta un nozīmīga režisora izvēle – patriarhālas figūras tēlā gluži kā čaulā ievietot sievieti, spēlējoties ar mātišķā un tēvišķā attiecībām.

Suspiria, Suspiria

Gvadanjīno filma interpretējama arī kā alegorija ar sociāli politisku nozīmi. Ne par velti tās darbība risinās Aukstā kara laikā, 1977. gada dalītajā Berlīnē. Filmas naratīvā neviļus sastopamama vācu vainas apziņa par Otrajā pasaules karā veikto, kauns, apspiestība un terorisms. Deju skolā valda tāda pati atmosfēra kā aiz tās sienām – uzspiesta nostāšanās vienā vai otrā pusē. Alegoriska ir arī deja “Volk”, kuru Toma Jorka radītā melanholiski drūmā, tomēr spriedzes pilnā skaņdarba pavadībā izpilda jaunās dejotājas. Viņu izpildījums līdzinās “Danse Macabre”, alegorijas žanram, kas attēlo nāves universālumu un personifikāciju dejā. Dejas epizodes vijas cauri visam filmas sižetam, padarot “Suspiria” par dzīvu un elpojošu (galu galā “Suspiria” ir Nopūtu māte) organismu.

Pieņemot lēmumu iegādāties biļeti uz Gvadanjīno “Suspiria”, skatītājam jābūt gatavam nevis vienkārši skatīt, bet gan piedzīvot filmu, izaicinot savu iztēli. Kinoteātra zālē emocionāli piedzīvotais pielīdzināms atkailinātiem nervu galiem, aizvien pieaugošai neērtības sajūtai, kas lēni gruzd zem ādas, līdz sagaida grotesku kulmināciju. Neērtības sajūtu rada skatītāja dialogs pašam ar sevi – kāpēc es izbaudu tās šausmas, kuras režisors licis uz ekrāna? Atbilde ir – “macabre allure”. Skatītājs kavējas pie šaušalīgā, kas spēcīgi, mistiski vilina un fascinē. “Lure” vārdā “allure” aizgūts no vācu valodas “luder” un nozīmē – “ēsma”. Skatītājs ir veiksmīgi uzķēries uz filmas radošās komandas izliktajām ēsmām.

“Suspiria” jau skatāma kinoteātros!

Justīne Ulvinde, īpaši kinokults.lv