Recenzijas

Par cilvēkiem un mašīnām – “Ex Machina” recenzija

"Ex Machina" ir filma, kas jāredz, neatkarīgi no tā, vai zinātniskā fantastika ir "jūsu lauciņš" vai nav; tā ir spēcīgs apliecinājums tam, ka labs kino nepakļaujas ne žanra, ne ģeogrāfiskām, nedz kādām citām robežām vai kategorijām.

23.04.2015

Ex Machina, Ex Machina

Kādā no intervijām filmas režisors Alekss Gārlends Ex Machina sižeta norises laiku trāpīgi nosauca par «nākotni desmit minūšu attālumā». Daiļrunīgs epitets, taču labi apzīmē sci-fi žanra arvien augošo tuvināšanos realitātei, vai vismaz šī iespaida radīšanu. Gārlendaprāt, ja kāds no IT smagsvariem šobrīd prezentētu humanoīdu ar mākslīgo intelektu, mēs nebūtu necik daudz pārsteigti. Pārspīlējums, vai nē, spriediet paši. Bet lai arī lidojoši vāģi, spicas ausis, abstrakti tālas nākotnes gadskaitļi un cita «obligātā atribūtika» no fantastikas radara nekur nav pazudusi un to, visticamāk, nedarīs, tādi darbi kā Ex Machina pārliecinoši un mērķtiecīgi sci-fi izmanto kā placdarmu, lai pievērstos citām tēmām ar pavisam citu intelektuālo kapacitāti. No vienas puses tā ir futūristisks tehnoloģiju ķausis, taču tā vietā, lai pliki zīmētos ar datorgrafikas sasniegumiem, Ex Machina stāsts ir vērsts uz cilvēcisko —, proti, ko nozīmē būt cilvēkam.. ar apziņu un visu izrietošo. Komplektā ar filmas auksti klaustrofobisko atmosfēru, psiholoģiskajiem līkločiem un nevainojamajiem aktierdarbiem, šis stāsts atstāj spēcīgu pēcgaršu. Taisnības (un joka) labad, arī bailes no meklētājiem jeb search engines – kāpēc, to sapratīsiet pēc noskatīšanās.

Ex Machina

Lai arī filmā tiešām netrūkst par ko sajūsmināties, fascinē, ar kādu precizitāti Gārlends (tas pats, kurš Denija Boila ekranizētā romāna Pludmale autors) īsteno šo savu pirmo piegājienu režijā — elegantā vizuālajā minimālismā iepakotā pshiloģiskā drāma faktiski ir radīta, lai to «uz saviem pleciem» iznestu vien trīs aktieri, kas dramaturģiski nebūt nav vieglākais ceļš. Un lai gan piesātināta ar dažādiem jēdzieniem un atsaucēm te uz bībeliskajiem tēliem, te mākslas uz kino pasauli, filma ir viegli skatāma, intriģējoša un, galvenais — neparedzama.

Filmas gaitā tik ļoti tiek žonglēts ar to, kā uztveram personāžus, ka var diskutēt, kurš tad īsti no IT ģēnija, robota un jauniņā programmētāja trio ir galvenais varonis, taču vispožākā neapšaubāmi ir zviedriete Alīsija Vikandere humanoīda robota lomā. Filmēta pelēkā kostīmiņā, uz kura pēcapstrādē ir uzmodelēts caurspīdīgs robota dzelžu viduklis un ar stundām ilgi veidotu grima kārtu, kas atgādina cilvēka sejas masku, viņa iemieso vienu no valdzinošākajām mākslīgā intelekta būtnēm pēdējo gadu kino. Mazliet baisa savā līdzībā cilvēkam, taču «neīsta» un mazliet femme fatale, viņa kustas ar dejotājas cienīgu plastiku, kas līdzās ar pieklusinātu [it kā dzelžu] dūkoņu atsevišķos brīžos kalpo par vienīgo liecību viņas atšķirībai no dzīvas būtnes. Bet diskusijas labad — vai tad apziņa nav tas, kas padara par dzīvu būtni?

Atkāpei no Vikanderes snieguma, jāsaka, ka arī Oskars Izāks (kurš, personīgi, vēl ilgi asociēsies ar brāļu Koenu Inside Llewyn Davis titulvaroni) ir teicama izvēle ar «Dieva sindromu» sirgstoša ģēnija un mākslīgā intelekta radītāja lomai. Līdz šim spēlējis gana dažādas lomas, lai viņu nesaistītu ar kādu konkrētu tēlu tipu, viņš organiski sader enigmātisko zinātnieka-mizantropa personāžu.

Ex Machina ir filma, kas jāredz, neatkarīgi no tā, vai zinātniskā fantastika ir «jūsu lauciņš» vai nav; tā ir spēcīgs apliecinājums tam, ka labs kino nepakļaujas ne žanra, ne ģeogrāfiskām, nedz kādām citām robežām vai kategorijām.

Kristīne Giluce, īpaši Kinoblogeri.lv