Recenzijas

Pūķis nāk! (A Dragon Arrives!, 2016)

Psihedēliskā irāņu filma “Pūķis nāk!” (“A Dragon Arrives!”) šo dzīves “grūti noticēt paša acīm” sajūtu notver nevainojami, pasniedzot to pavisam šarmantā iesaiņojumā. Filma ir moderna, “reālos notikumos balstīta”, pasaka, kas eleganti lavierē starp savstarpēji kontrastējošiem žanriem.

24.08.2016

A Dragon Arrives!, Pūķis nāk!

“Es neko nezinu, es medīju haizivis.”

Cilvēkam izzinot pasauli arvien straujāk, mēs uzskatām, ka varam novilkt stingru robežu starp t.s. taustāmo, racionālo realitāti un sapņiem, mītiem vai iedomām. Tomēr šīs nereālās pasaules elementi pietiekami bieži iezogas “īstajā dzīvē”, tādējādi kļūstot par neatņemamu cilvēka pieredzes sastāvdaļu. Pasaule regulāri pārlec to ticamības latiņu, kādu esam gatavi tai uzstādīt.

Psihedēliskā irāņu filma “Pūķis nāk!” (“A Dragon Arrives!”) šo dzīves “grūti noticēt paša acīm” sajūtu notver nevainojami, pasniedzot to pavisam šarmantā iesaiņojumā. Filma ir moderna, “reālos notikumos balstīta”, pasaka, kas eleganti lavierē starp savstarpēji kontrastējošiem žanriem.

a_dragon_arrives_ehsan_goudarzi

Mirkļos, kad trillera cienīgā spriedze draud skatītāju pārsātināt un teju vai mistisko notikumu ticamības faktors strauji tuvojas nullei, režisors Mani Hagigi (Mani Haghighi) mūs atgriež “runājošo galvu” dokumentālās filmas pasaulē.

“Pūķis nāk!” stūrakmens ir iespaidīgais vizuālais izpildījums. Mistiskās atmosfēras un austrumnieciskās krāsu gammas ziņā tā mērojas ar Džima Džārmuša filmu “Izdzīvo tikai mīlētāji”. Maģisko realitāti papildina arī nereti absurdie dialogi persiešu mēlē, kas ausīm, kas pieradušas pie baltu, slāvu vai ģermāņu valodām, izklausās pēc pieklusinātiem buramvārdiem.

“Pūķis nāk!” audiovizuālās stimulācijas uz skatītāju atstāj daudz lielāku iespaidu nekā pats stāsts, tādēļ šī ir viena no tām filmām, kas IR jāredz uz lielā ekrāna.

Patrīcija M. Keiša, īpaši Kinoblogeri.lv