Recenzija, kas neseko Tev (“Tas seko Tev”)

Nemelošu teikdams, ka šo šausmeni gaidīju jau gandrīz nepilnu gadu kopš tās debijas pagājušā gada Kannu festivālā. Neskatoties uz to, ka  nebija daudz informācijas par projektu, tās pirmais attēls ar nobijušos meiteni, kas ir piesieta pie krēsla un jaunieti fonā, kas spīdina gaismu ar kabatas bateriju, atstāja uz  mani  pietiekami lielu iespaidu, lai sagaidītu šo filmu.

IESPĒJAMI SPOILERI

Filmas sižets seko meitenei vārdā Džeja, kura piedzīvo savu pirmo intīmo pieredzi, kas viņai pielipina nevēlamu būtni, kas nebeigs sekot meitenei līdz būs viņu nobeidzis. Džeja ir izvēles priekšā – turpināt bēguļot no TĀ vai padot TO tālāk…

Mūsdienās daudzas šausmenes, kā pamatu sižetam izmanto pārāk sarežģītu mitoloģiju („Paranormālā aktivitāte”, „Sinister”, „Sieviete Melnā” u.c.), kas nu jau ir kļuvusi par žanra klišeju. „Tas seko Tev” izdara pretējo – filma paņem ļoti vienkāršu ideju (jā, tik vienkāršu, ka, lai to saprastu, pietiek ar filmas nosaukuma izlasīšanu) un izpleš to nepilnās divās stundās, kas arī ir  viens no filmas lielākajiem trumpjiem. Turklāt nav nepieciešams bolīt acis par nu jau kārtējo klišejisko spoku stāstu, kuru izfantazējis scenārija autors, gaidot kārtējo algas čeku.

Tas seko tev

No tehniskās puses filma ir izcili nofilmēta, samontēta un arī dažādu meistarīgu efektu pārpildīta. Sajūta tāda, ka filmas režisors ar ļoti lielu gādību un mīlestību ir licis nofilmēt katru ainu, un brīžiem rodas iespaids, ka skaties Terensa Malika filmu, pateicoties rūpīgi nofilmētajām dabas ainavām. Filmai arī ir interesanta laika posma izvēle, jo īsti nav iespējams noteikt aptuvenu laika periodu, kurā tā norisinātos – jauniešiem ir moderniem telefoniem līdzīgas ierīces, bet tai pat laikā apkārt braukā vecmodīgi auto un tiek skatīts vecmodīgs melnbaltais TV.

Ja runā par filmas negatīvajiem aspektiem, tad to gandrīz nav, bet ir dažas lietas, kas traucēja baudīt filmu. Kā pirmo varētu minētu situāciju, kurā jauniešu grupai uzbrūk TAS un viņi cenšas TO apturēt, šaujot uz viņu… protams, ar pirmo reizi netrāpa, arī ar otro reizi netrāpa, bet ar trešo reizi precīzs šāviens galvā kā vēsta angļu idioma – third time’s the charm. Otrā lieta, kas mazliet traucēja, bija filmas nobeigums – neieejot pārāk lielās detaļās par to, tas ir jau standarta neskaidrais nobeigums, kuru ir iecienījušas daudzas šāda veida filmas. Kāpēc man tas tik ļoti nepatika? Tādēļ, ka šādā veidā galveno varoņu darbības liekas bezjēdzīgas un tāpēc ka galā nav nekādā īsta atrisinājuma.

Filma, nešaubīgi, ir obligāta skatāmviela jebkuram sevi cienošam šausmu filmu fanam un arī pat ne fanam, jo visticamāk, ka labāku šausmu filmu šogad vairs neredzēsim, neraugoties uz tās mazajiem grēciņiem.