“Saldā indes garša” (“Venom”, 2018)

“Venoms” ir savāds zvērs. Turklāt divējādi – gan vārda tiešā nozīmē (no citas planētas uz Zemes nonācis simbiots, kas, savienojoties ar dzīvas būtnes ķermeni, var darīt… dīvainas lietas – filma līdz galam tā īsti nepaskaidro, kā Venoms un viņam līdzīgie strādā), gan plašākā mērogā, runājot par visu filmu. Šoreiz vairāk par to otro.

Dualitāte un skaitlis “2” kā tāds kopumā ir “Venom” raksturīgākais elements. Pirmkārt, jau jāsāk ar to, ka Rūbena Fleišera filma ir otrā reize, kad uz šis varonis ir nonācis uz lielajiem ekrāniem. Pirmais raunds, kā zinām, bija Sema Reimi “Zirnekļcilvēka” triloģijas noslēdzošajā daļā, kur Venoms ieguva Tofera Greisa aprises un krita absolūtā fanu nežēlastībā (neaizmirsīsim gan to, ka Reimi bija spiests iekļaut Venomu filmā pret savu gribu). Verdikts par to, vai 2018. gada Venoma un Edija Broka versija atbilst tam, kas ir lasāms komiksos, lai paliek kvēlāko Venoma fanu ziņā. Bet to, ka jaunais Venoms tomēr ir jestrāks un līdz ar to arī zināmā mērā baudāmāks, apstrīdēt droši vien būs grūti.

Venom, Venoms

Paradoksālākais šajā situācijā gan sanāk tas, ka Fleišera Venomam, šķiet, ir vairāk kopīga ar Sema Reimi triloģiju tās vājākajos brīžos nekā ar tagadējām komiksfilmu globālajām tendencēm. “Venom” ir ar šodienas komiksu filmām raksturīgo krampi veidota filma, kurai negaidīti piemīt 2000. gadu sākuma komiksgabalu naivums. Tā rezultātā veidojas savāds hibrīds, kuru ir grūti izprast. Vietām, Venomam villojoties ar Ediju Broku, filma mēģina imitēt “Deadpool” bezkaunīgo ākstīšanos, bet līdz tam īsti nenonāk, jo pietrūkst šoka efekta, kur, iespējams, būtu nācis talkā R reitings. Arī “Marvel” kino pasaulē šis veikums neiederas (tas nebūs nekāds spoileris pateikt, ka filmā nav nevienas atsauces, kas liktu noprast, ka Venoms eksistē vienā pasaulē ar Toma Holanda Zirnekļcilvēku un līdz ar to arī – pārējiem Atriebējiem).

Venom, Venoms

Venoma pretrunīgo dabu lieliski raksturo neatbildamais jautājums – kurā gadā īsti notiek filmas darbība? No vienas puses, Edijs Broks uzņem veiklus attēlus ar sava viedtālruņa kameru, kā jau modernam pilsonim pienākas, Riza Ahmeda atveidotais ļaundaris Karltons Dreiks pakaļdzīšanās ainās izmanto smalkus dronus un defilē pa smalku laboratoriju, turklāt cilvēces došanās kosmosā ir kļuvusi par samērā ikdienišķu parādību. Taču, no otras puses, liekas, ka filma ir iestrēgusi kādu desmitgadi agrākā laika posmā. Kad Edijs tiek atlaists no darba kā žurnālists un nekur citur netiek ņemts darbā, viņš metas darba sludinājumus meklēt avīzē (nu, būsim godīgi, ja tās būtu mūsdienas, Edijs jau sen būtu uztaisījis savu vlogu, kur atmaskotu ļaundarus), bet Dreiks nav papūlējies savā laboratorijā ierīkot nevienu (!) novērošanas kameru.

Šī “Venoma” personības šķelšanās rada filmu, ko (ironiskā kārtā, ja paskatāmies uz Venoma fizionomiju) var raksturot kā bezzobainu veikumu. Bet tajā pašā laikā ir arī jāatzīst, ka tai piemīt viens ļoti interesants elements, kas nodrošina to, ka “Venom” beigu beigās vairāk iepeld “tik slikti, ka paliek labi” kategorijā – un tas ir neviens cits kā Toms Hārdijs. Hārdijs atdodas Edija Broka lomai ar tikai sev raksturīgo intensitāti, pagriežot tās kloķi uz 115%. Viņa raustīgā gaita, nenosakāmais akcents un pašaizliedzīgais entuziasms, ar kādu viņš iekožas no miskastes izvilktā, pusapēstā vistas kājā, ir fascinējošs kopums, no kā novērst skatu ir grūti. Tieši Hārdija gatavība ar galvu pa priekšu ienirt akmeņainā ūdenstilpē nodrošina to, ka tās pāris stundas, ko sanāk pavadīt kinoteātrī “Venoma” kompānijā, ir ja ne gluži labas, tad vismaz noteikti izklaidējošas.

Venom, Venoms

Uz Hārdija neprātīgā fona kādam citam izcelties tikpat spilgti būtu neiespējami (un arī neiesakāmi), tāpēc pārējie prātīgi arī nemēģina. Mišela Viljamsa intervijās godīgi atzina, ka viens no motivējošiem faktoriem filmēties “Venom” bija $$$ (kaut kur jau naudiņa jāpelna, lai varētu pēc tam mazas indie filmas atbalstīt), un to var redzēt. Tikmēr jau pieminētais Rizs Ahmeds nedaudz pusaizmidzis mēģina parādīt savu labāko Īlona Maska atdarinājumu, kad Masks vēl nebija pilnīgi nogājis no sliedēm. Seriāla “Veep” fani novērtēs Rīda Skota dalību filmā, bet var samulsināt tas, ka arī “Venomā” viņa atveidoto tēlu sauc Dens, kas automātiski liek vilkt paralēles ar Skota atveidoto glumo bezkauņu “Veep”, lai gan “Venoma” Dens ir, iespējams, simpātiskākais tēls visā filmā.

Laiks (lasiet – nauda) rādīs, vai pie “Venoma” nosaukuma arī vēlāk varēsim kabināt klāt divnieku. Ambīcijas un plāni “Sony” studijai, protams, ir – par to liecina neiztrūkstošā starptitru aina, kas jau parāda, ar ko mums būs darīšana “Venom” sīkvelā. Atliek tikai cerēt, ka līdz tam brīdim Venoma un Edija simbioze kļūs viengabalaināka un ka nākamā filma jau pārliecinošāk sapratīs, ko pati vispār ar sevi vēlas iesākt.

Un nākamreiz, lūdzu, arī kompaktākas action ainas – šeit pakaļdzīšanos un traču ir daudz, taču efekts ir minimāls, jo nomācošs.

“Venom” jau skatāma kinoteātros!