Recenzijas

“San Andreas” (2015)

Labā ziņa ir tāda, ka Dveins Džonsons ir lielāks, kā šī filma, un viņa karjerai tā nekādu dižo skādi nenodarīs, bet tā nederēs pat skatītājiem, kuri "uz kino dodas nevis domāt, bet atslēgties" - jo šajā gadījumā vislabāk būs atslēgties arī no visa pārējā, ielecot akā vai līdzīgi.

30.05.2015

San Andreas, Sanandreasa lūzums

Ir tāda urbānā kino-leģenda par to, ka savas aktiera karjeras pirmsākumos Dveins Džonsons pretendēja uz galveno lomu filmā “The Amityville Horror” (2005), kuru viņš nedabūja viena-vienīga iemesla pēc – producenti tam atteica ar vārdiem “Sorry, Dwayne, people will just not believe that you are afraid of things”. Nenoniecinot Klints k-ga jau tā ierobežotās aktierspējas (viņa mēģinājumi iziet no ierastā supermena tēla filmās “The Gridiron Gang” un “Snitch” ir, kā minimums, apsveicami), tomēr jāatzīst, ka filmā “The Rundown” izteiktais pareģojums nu jau ir pilnībā piepildījies, un Dveins ir pilntiesīgs – un vienīgais – Švarcenegera, Stallones un co. tradīciju turpinātājs mūsdienās (abiem minētajiem vecmeistariem esot visai aktīviem), kuram jātēlo strikti larger-than-life pārcilvēku lomas, kuras tam arī padodas vislabāk.

Uz “San Andreas” šo, diemžēl, nekādi nevar attiecināt – jo filma sastāv no trim savstarpēji konfliktējošiem, individuāli neveiksmīgiem blokiem, kur vājākais, protams, ir scenārijs, kurš pat nav klišejisks vai šablonisks, bet vienkārši sastāv no veseliem šablonu blokiem, simtiem reižu redzētiem iepriekš, pārstrādātiem un atgremotiem, un nevar izraisīt interesi vai jebkāda veida līdzpārdzīvojumu jau savā būtībā, vien vieglu smīnu vai nožēlu (par iztērēto laiku un naudu – savu un filmas veidotāju). To pašu var pateikt par masīvajām destrukcijas ainām – bez tā, ka tās savā vairākumā izskatās absolūti nerealistiskas, pēdējo gadu supervaroņu kino mūs ir tik ļoti pieradinājis pie 3. akta “brūkošajām pilsētām”, ka skatīties to visu vēlreiz, pie tam tik ļoti neiedvesmoti un pliekani (te nav ne Rolanda Emeriha vācu destruktīvās punktualitātes, ne Maikla Beja orķestrētā haosa), apnīk jau pēc pārdesmit minūtēm, jo šie visi stiklbetona un šķembu gruveši jau ir redzēti pēdējās trīs Marvel filmās un, ja godīgi, tad daudz iespaidīgāk.

Un tam visam pa vidu nabaga Dveins, kurš mēģina tēlot savu “Fast & Furious” personāžu (trūkst tikai “…, woman!” aiz katras frāzes) klišejiskas melodrāmas skavās – un uz to skatīties vairs nav nekādu spēku vai pacietības. Labā ziņa ir tāda, ka Dveins Džonsons ir lielāks, kā šī (vai visas citas) filma, un viņa karjerai tā nekādu dižo skādi nenodarīs – kā nenodarīja “Tooth Fairy”, “Race to the Witch Mountain” un cita kļūdas pēc uzņemtā draza. Kas attiecas uz “San Andreas”, tad tā nederēs pat skatītājiem, kuri “uz kino dodas nevis domāt, bet atslēgties” – jo šajā gadījumā vislabāk būs atslēgties arī no visa pārējā, ielecot akā vai līdzīgi.