“Laika zagļi – ar pilnām kabatām” (“Shoplifters” / “Zaglēni”, 2018)

Japāņu režisora Kore-edas Hirokadzu “Zaglēni” (“Shoplifters”), šī gada pieteikums labākās ārzemju filmas “Oskaram”, ir krimināldrāma. Nekādu spriedzi, kas saistīta ar to, kurš kuru noķers vai kādu sodu piespriedīs vainīgajam, gan nevarēja sajust.

Filmu caurstrāvo savāda noskaņa, à la Ksavjē Dolana “Mommy” virtuves vīna un “On Ne Change Pas” pavadītā epizode. Dzīves uzgaidāmajā telpā palikuši, savstarpēji nesaistīti cilvēki vienkārši dzīvo, ēd, staigā, runā. Tāds elegants spļāviens sejā aplikāciju stimulētajai mileniāļu paaudzei. Cerot gan, ka “gen Z” atgriezīsies ierastajās sliedēs.

Shoplifters, Zaglēni

Filmas sākumā mēs redzam cilvēkus no divām dzelzceļa sliežu pusēm. Ģimeni, vakariņās ēd nozagtas nūdeles. Ģimenē ir vecmāte Hatsue (Kirina Kiki), kuru vēlāk ierok bedrē, lai turpinātu saņemt viņas pensiju, ir māte Osamu (Lilija Frankija), tēvs Nobujo (Sakura Ando) un dēls Šota, kas ir jau apguvis zagšanas arodu, kā arī kāda jauna sieviete Aki (Maju Matsuoka). Kādu dienu divu krokešu cienasts, kas padots pa redeļu spraugu, ģimenei klāt pievieno vēl vienu gājēju. Sākums. Tā ir piecus gadus veca meitene Juri, kuras vecāki ir televīzijas ekrānos redzams šķietami perfektais pāris – lai gan māte slēpj savus zilumus ar smagām pūdera kārtām.

Filma ir lēna un garšīga, un rūgta. Šokolādes pupiņu sastāvs – 90%. Jā, iespējams, režisors ir naivs, bet ir neiedomājams meistardarbs parādīt attiecības, kas neatbilst standartam. Filmā vajadzētu būt neērtībai, bet tās nav. “Pasaule kā sarežģīta, skumja un nāves apdvesta telpa, tomēr šķietami nenozīmīgi mirkļi savieno cilvēkus un iegulst atmiņā uz mūžu.” Tā ir rakstīts filmas aprakstā, bet, kaut nu sēdi un filmu skaties divreiz vai trīsreiz, neko mierīgāku un labvēlīgāku, apspēlējot nelabvēlīgus apstākļus, es neesmu redzējusi. Par atmiņām gan jāpiekrīt. Jebkura atmiņa, kas iegulst, katrs notikums liek cilvēkam mainīties, varbūt pa daļai pilinot, varbūt kā pēkšņs trieciens. Atklājas personība, vēlmes un gars. To visu nolasām divu jaunāko aktieru tēlojumā.

Zīmīgs filmā ir galēju un sakāpinātu emociju – aizas un bezdibeņu – trūkums. Piemēram, kad Šota saprot, ka nespēj turpināt zagt un izvēlas sekot Jūlijas pēdās, metot kauliņus un izraisot pakaļdzīšanās ainu, kas aizved policiju pie ģimenes. Tam seko piedošana, kas tiek izteikta vārdos, pavisam klusi. Guļot kopā un esot blakus Osamu un Šotam. Tā ir bezbailīga, jo bērni nezina un mazāk pazīst bailes, un režisors iezīmē cilvēka tuvumu un klātbūtni kā svarīgu elementu.

Shoplifters, Zaglēni

Mātes lomas atveidotāja Nobujo uz jautājumu, vai bērnu paņemšana kompensē viņas nepiepildīto vietu būt mātei, nopratinātājai atbild: “Vai gan māte ir tā, kas bērnu dzemdē?” Tas rosina arī padomāt par to, vai valsts, kurā piedzimsti, pēc definīcijas ir tava sakne. Forši, ka arī Latvijā beidzot runājam par bērnunamiem un tā vairs nav aizmirstā tabu tēma. Varbūt nav ērti, bet noderīgi gan. Tas izlīdzina augstākos un zemākos punktus.

Kur sākas meli, un kur beidzas patiesība? Filmā šķietami visu virza nauda, bet par to pat nav aizvainojuma, jo tas ir bonuss kopīgi pavadītajam laikam. Mirkļiem, kurā māte, apskaujot mazo meiteni, pasaka, ka tā ir jābūt, un iemāca viņai apskāvienu par velti. Un brīdim, kad Osamu uzņemas izciest visu piespriesto sodu.

Ja laužamies tālākās priedēs, var savilkt paralēles ar “Equus” izrādi, kas ir skatāma Dailes teātrī, tieši vidējās paaudzes attiecību problēmās. Taču, ja izrāde bija smaga un grūtsirdīga, par nerealizētām gaidām un nespēju izrunāt attiecībās samilzušos kamolus, tad “Zaglēnos” šīs sāpes tiek risinātas. Tam, ka intimitāti var vienkārši aizslaucīt prom ar garīgu saikni, gan līdz galam nevar noticēt.

Shoplifters, Zaglēni

Hirokadzu apskata audzināšanas (“nurture”) and ģenētikas (“nature”) tēmu. Piecus gadus vecā Juri salīdzinoši ātri iemācās reaģēt uz siltumu un cita veida komunikācijas izpausmēm, vienlaikus arī attīstot savu “es”. Māte savas sitienu pēdas bija paspējusi nodot tālāk meitai, bet tikai pretreakcijas, ne personības līmenī. Pēc katras reizes, kad tiek nopirktas jaunas drēbes, sekoja iekaustīšana. Te nu var redzēt, cik ļoti ieraduma aplis var tikt mainīts. Ieradums, darbība, parādība, reakcija. Bet pēc tam, kad atklājas, ka pēc jaunām drēbēm neseko sitiens un apskāviens var nākt tāpat, viņa, atgriežoties savā ģimenē, saka skaidru “nē”.

Filmas ar ģimenes saitēm apspēlē daudzi režisori. Japāņiem gan tēma sevišķi tuva, jo viņi ir pretmeti Eiropas individuālistu sabiedrībai. Filma atgādinās par Jasujiro Ozu un Mikio Naruses and darbiem, radniecīgas atblāzmas varam saskatīt arī rakstnieka Haruki Murakami grāmatās. Par aktieru darbu nav daudz, ko teikt, tas ir izcils. Par ainām arī, nav nekā lieka – minimālisms.

“Zaglēni” vēl joprojām skatāmi kinoteātros “Kino Bize” un “K. Suns”! 

Anna Plaudiņa, īpaši kinokults.lv