Recenzijas

Sirds ir kā Big Mac (“Roķīgā mamma”)

Patiesībā jau nav svarīgi, ko par filmu saka kritiķi un recenzenti. Ja tā tavā prātā aizķeras ilgāk kā uz pāris stundām, ja tā liek par kaut ko aizdomāties vai vienkārši rada mirkli prieka, tātad tā ir bijusi to vērta. Merilas Strīpas vārds komentārus neprasa – ja jums patīk Merila, tad papildu iedrošināšana nav vajadzīga, ja nepatīk, tad nelīdzēs nekas no tā, ko es varētu teikt.

03.09.2015

Ricki and the Flash, Roķīgā mamma

Patiesībā jau nav svarīgi, ko par filmu saka kritiķi un recenzenti. Ja tā tavā prātā aizķeras ilgāk kā uz pāris stundām, ja tā liek par kaut ko aizdomāties vai vienkārši rada mirkli prieka, tātad tā ir bijusi to vērta. Merilas Strīpas vārds komentārus neprasa. Neizplūdīšu viņas slavināšanā, jo – ja jums patīk Merila, tad papildu iedrošināšana nav vajadzīga, ja nepatīk – nelīdzēs nekas no tā, ko es varētu teikt.

Situācija. Pieņemsim, ka jūs esat rokmūziķe, kas mīl mūziku tik ļoti, ka tās dēļ pametāt savu vīru un trīs bērnus. Diemžēl sanāca tik skarbi, jo nekāds gan-gan nebija iespējams. Un arī atpakaļceļš pēc tam tika nogriezts. It kā pagājis jau ilgs laiks, bet cilvēki nepiedod. Un tagad jūs sēžat darba virtuvē un pusdienojat. Zvana bijušais vīrs. Jautājums – jūs atbildēsiet uz zvanu vai nē? Neliels mājiens – ir skaidrs, ka viņš nezvana, lai pateiktu ko iepriecinošu. Neiepriecinošā ziņa ir tāda, ka jūsu meitu ir pametis vīrs, viņa ir depresīva, neēd, nemazgājas un nesukā matus. Jūsu ex-vīram trūkst padoma, kā palīdzēt emocionāli sagrautajam radījumam, kas ir viņa meita. Atliek saukt palīgā mammu, lai cik nejēdzīga viņa būtu, jo viņa ir un paliek mamma.

Un mamma arī neatsaka, lai gan zina, ka būs jāklausās uzbraucieni no visiem trim bērniem un arī vīra, jo neviens neko nav piedevis un aizmirsis. Varētu domāt, ka viņa pati sev ir piedevusi… Bet tā reizēm ir – ka sievietei ir vairāk nekā viens sapnis, ka viņa vēlas ne tikai ģimeni, bet arī attīstīt savu radošo talantu (un nē – darbs par kasieri lielveikalā neskaitās). Interesants fakts – Rikī meitu Džūliju filmā spēlē Merilas meita Meimija Gamere. Turklāt Meimija savu lomu iznes patiešām lieliski – Džūlija ir nikna un nelaimīga, burvīga un asprātīga un vismaz uz brīdi aizmirst par sevis žēlošanu, jo ir aizņemta ar dusmošanos uz mammu.

Un, lai gan filma ir drīzāk izklaidējoša un atstrādā vairākas sižetiskās klišejas, ieskaitot ģimenes vakariņu ainu, kas izvēršas par ģimenes skandālu, tā vienlaikus pieskaras arī dažām nopietnām tēmām, piemēram, par to, kā mēs pārāk bieži ļaujam sev grimt nožēlā, apceram pagātnes neveiksmes, krītam dēļ tā visa depresijā un centīgi uzplēšam vecās rētas, lai tās pat nedomātu sadzīt un nogrimt aizmirstībā. Mums nepatīk piedot, mēs negribam piedot, mēs labāk visu dzīvi staigājam ar savu dusmu kabatā un pie katras izdevības izvelkam to atrādīt, ka nekas nav aizmirsts, ka tā smuki nopulēta vēl arvien ir gatava pielietošanai. Un tad tā arī ir, ka ar gadiem mūsu sirds izskatās tikpat skumji kā divas nedēļas katliņā puvuši makaroni, nevis mirdzoša un stipra kā mūžam svaigais Big Mac par spīti visam, kas piedzīvots. Un vēl mēs ar pārāk lielu aizrautību un vieglumu metamies nosodīt tos, kas nerīkojas tā kā mēs, nedomā tā kā mēs vai vienkārši negrib mūs klausīt.

7/10

Austra Pudāne