Man nekas nebūtu pretī, ja katru gadu iznāktu kāda laba filma par Bostonas maratona teroraktu. Nepārprotiet, vislabākais, protams, būtu, ja terorakti nenotiktu un šie briesmīgie notikumi, salauztās dzīves, pārdzīvojumi un nāve netiktu attēloti uz lielā ekrāna. Diemžēl pasaule ir ļaunuma, naida un skumju pilna, un no tā neaizbēgt. Neizbēgami ir arī tas, ka kino veidotāji vēlēsies šāda veida stāstus ekranizēt un parādīt pasaulei.
Pagājušajā gadā režisoram Pīteram Bergam kopā ar Marku Vālbergu izdevās mani ļoti pozitīvi pārsteigt ar filmu „Patriots Day” (2016), kuras darbība risinās Bostonas maratona terorakta laikā, kā arī pēc tā. Filmas sižets un visa darbība koncentrējās uz pirmajām dienām pēc terorakta, attēlojot notikumus, kuri cieši saistīti ar pašu sprādzienu – kā sprādziens notika, kurš bija vainīgs, kā tie tika atrasti un ķerti rokā utt. Filma aizrāva un ar degsmi lika sekot līdzi.
Šī gada filma „Stronger” (2017) jeb latviski „Stiprāks” ar Deividu Gordonu Grīnu režisora krēslā un mūsu seno draugu Džeiku Džilenholu ir pavisam citādi stilistiski ieturēts un veidots stāsts. Šoreiz filma visu uzmanību pievērš varoņiem, viņu cilvēciskajiem pārdzīvojumiem un emocijām. Ne tikai galvenā varoņa, bet arī viņa mīļo, tuvinieku un draugu.
Bet kopīgs abiem darbiem ir tas, cik labi šīs filmas ir parādījušas to, cik cilvēki spēj būt vienoti, līdzjūtīgi, cits citu atbalstot, turot un rūpējoties, kad tiek piedzīvota liela nelaime. Šis Bostonas briesmīgais atgadījums bija tam lielisks pierādījums. Abi šie darbi godīgi un ar cieņu attēloja šī terorakta cietušos, glābējus, varoņus, citus iesaistītos un pašu patriotisko Bostonas pilsētu.
Par notikumiem, kurš spridzināja un kā tas notika, mēs, protams, filmas laikā uzzinām, bet tas ir ļoti virspusēji. Filma uz to neliek uzsvaru, un tas arī nebija šī darba mērķis. Tā pasaka tik daudz, cik ir nepieciešams zināt, tikai pašu vajadzīgāko.
Filmai „Stronger” nav gara ievada, skatītāji sākumā ļoti minimāli tiek iepazīstināti ar galvenajiem varoņiem. Mēs uzzinām tikai varoņu vārdus, sejas vaibstus un to, kādā pasaulē esam nonākuši. Lieki laiku netērējot, filma nonāk pašā karstākajā punktā – Bostonas maratona teroraktā. Līdz ar šo notikumu principā sākas filmas stāsts par terorakta upuri Džefu – vienkāršu puisi, kurš Bostonas maratonā bija ieradies, lai atbalstītu savu mīļoto meiteni. Sprādzienā zaudējot abas kājas, Džefs galu galā kļūst par Bostonas cerību, varoni un spēka simbolu. Un ne tāpēc, ka Džefs bija varonis, kurš burtiskā nozīmē no degošas mājas iznesa bērnus. Pilsētai bija vajadzīgs tieši šāds simbols, kas dzina Bostonas iedzīvotājus uz priekšu un deva iedvesmu.
Filmas darbība pēc terorakta turpinās slimnīcas telpās, kur Džefa ģimene un vēlāk arī viņš pats uzzina, ka viņa kājas tika amputētas. Slimnīcā valda haoss, neziņa, bailes par Džefu, par nākotni un pašiem par sevi. Šīs ainas un izspēlētie notikumi tika parādīti lieliski un ļoti reālistiski. Patiesi varēja sajust cilvēku emocionālos pārdzīvojumus un iekāpt viņu ādā.
Drīz vien Džefs pamostas un sniedz vērtīgu informāciju izmeklētājiem, pat nedaudz pārsteidzot ar savu rīcību un pozitīvo attieksmi, šajos brīžos rūpējoties un domājot vairāk par citiem, pat jokojot. Skaidrs, ka viss tik rožaini turpinājumā nebūs. Dzīves apstākļi Džefam nav tie ērtākie un parocīgākie, turklāt ģimenes, sabiedrības spiediens lauž Džefu uz pusēm, viņam līdz galam neizprotot, kāpēc viņš ir kļuvis par varoni un kāpēc viņam tiek pievērsta tik liela uzmanība. Daudz kas liek Džefam sakostiem zobiem turpināt savu „mesijas” ceļu, jo gan sabiedrība, gan ģimene uzskata, ka zina, kas Džefam būtu vajadzīgs, kas būtu pareizi, bet realitātē nesaprotot, cik briesmīgi patiesībā jūtas šis jaunais, sagrautais vīrietis.
Ar Džefu kopā vienmēr ir Erīna (Tatjana Masleinija), ar kuru Džefs pirms maratona bija kārtējo reizi izšķīries – viņa stumj, tur, nes Džefu uz priekšu. Erīna atdod sevi visu Džefam, sirdī jūtot pienākumu pret draugu un pat vainas apziņu par briesmīgo notikumu.
Gan Džilenhols, gan Masleinija ir lieliski, atveidojot abus galvenos filmas varoņus. Viņu atdeve un meistarība liek baudīt viņu darbu. Viņu sejās un ķermeņa valodā ir izlasāmi un saskatāmi visi pārdzīvojumi, sāpes, emocijas, dusmas, bailes, kurām nākas iet cauri filmas laikā. Un to ir ļoti daudz. Ne tikai Džefa fiziskās traumas rada sasprindzinājumu viņu attiecībās, bet gan tas, pie kā tās ir novedušas – nesapratnes, vienaldzības, dusmām, spēku zuduma, neticībai, bailēm.
Filma ir klusa, bez liekām ārišķībām, bet tāpat ir gan dzīvīga, gan emocionāla, arī viegli asprātīga. Tā ir labi sarakstīta, lai gan tai pietrūkst negaidītu sižeta pavērsienu. Stāsts būtībā ir taisnvirziena. Pēc slimnīcas notikumiem praktiski ir iespējams paredzēt visu, kas filmā norisināsies, kā tiks atrisinātas situācijas, kas gaidāms tālāk, kā varoņi mainīs savu attieksmi, izturēšanos, domas utt. Lai gan tas nebija slikti, lielu sajūsmu un gandarījumu tas arī nesniedza.
Deividam Gordonam Grīnam ir ļoti laba kino redze, viņš ļoti labi prot stāstīt ar kameru, emocionāli, precīzi tverot galveno varoņu pārdzīvojumus un grimases. Tas viennozīmīgi pierādījās vēlreiz arī ar šo darbu. Jums noteikti nepieciešams novērtēt arī citas režisora filmas – lieliski darbi. “Stronger” stāsts ir vienkāršs, bet sirsnīgs, sāpīgs un emocionāls. Kā jau dzīve.
Filmas vērtējums: 3.5/5
Iesoļojot kino rudenī,
Reinis Važa
