Recenzijas

“Teenage Mutant Ninja Turtles” (2014)

Beigu beigās filma vienkārši izrādījās daudz sliktāka, nekā gaidīju – un es pat negaidīju neko labu. Man ir tikai viena vēlme – lai filma briesmīgi, katastrofāli izgāztos un mēs par to pēc iespējas ātrāk aizmirstu, tāpat kā "New Coke", “We Will Rock You” grupas "Five" izpildījumā u.c. briesmas.

09.08.2014

Teenage Mutant Ninja Turtles, Bruņurupuči nindzjas

Kādiem foršā servisa “AirBNB” apartamentiem reiz bija atstāts apmēram šāda satura komentārs: “Pagrabstāva dzīvoklis bija netīrs un nesakopts, visur mētājās tukšas picas kastes, kā arī tajā mitinājās žurka un četri bruņurupuči!” Piekritīšu, ka joks galīgi nav ģeniāls (tāpat kā viss pārējais, ko rakstu), bet tas ir daudz labāks par visu, kas atrodams Maikla Beja producētajā un Džonatana Lībesmana režisētajā produktā “Bruņurupuči nindzjas”.

Protams, ka šī ir viena no tām filmām, pār kuru biezi plīvo “nostalģijas plīvurs”, ar stāstiem par to, “kā mēs bērnībā fanojām par “turtlēm” un kurš vienmēr bija Leonardo (jo kurš gan gribēja būt Mikelandželo?)”, un to visu atstāsim raksta komentāriem – mēs visi esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka laiks iet uz priekšu, nekas nestāv uz vietas un zīmols dzīvo savu dzīvi. To, ka nebūs labi, varēja saprast jau pēc pirmajiem treileriem, bet to, ka būs tādi sūdi, nevarēja paredzēt neviens.

Teenage Mutant Ninja Turtles

Sākšu uzreiz ar sliktāko (“spoiler alert” – labā nebūs vispār), dārgie draugi, jo tas Maikls Bejs, ko atceramies (un mīlam, jā!) pēc “Bad Boys” un “The Rock”, ir pavisam beigts (bet “Pain & Gain” filmēja viņa ļaunais dvīņubrālis no Maiami), un ar to, šķiet, samierinājāmies jau “Transformers: Age of Extinction” brīdī. Bet, nē, ir vēl sliktāk, tagad Maiklam sāk uzrasties visādi pakalpiņi, legāli un ne, un imitēt viņa filmēšanas stilu, kas, kā mēs visi to saprotam, fiziski nav iespējams – “there can be only one”, kā vēl vienā mūsu bērnības ikonā (uzreiz pārmetam krustu, lai tā rīmeiks turpina vārīties “development hell” katlos). Un tieši “Teenage Mutant Ninja Turtles” (nevis, teiksim, “Battleship”) režisora-halturšika Džonatana Lībesmana vadībā ir vislabākā ilustrācija “Beja filmai bez Beja”, kur autori pat ar paša Beja palīdzību pārvarēm cenšas imitēt to, ko pavisam nesaprot, – un galarezultātā, protams, sanāk kaka.

Es varbūt vienkārši izliešu no sevis ārā visu, kas sakrājās jau filmas skatīšanās laikā, jo filmā bēdīgs ir gandrīz pilnīgi absolūti viss – sākot jau ar centieniem “modernizēt” bruņurupuču izcelsmi (spoileri: tos radīja Eiprilas tēvs, bet pati Eiprila izdomāja tiem vārdus un baroja ar picu! Bet pēc tam izauga un to visu aizmirsa… kam negadās), briesmīgu un nevajadzīgu bruņurupuču redizainu, Šrēderu-Transformeru, pilnīgi glupu un daudzviet neloģisku scenāriju, nožēlojamiem ļaundariem un to motivāciju (par to histēriski smejas pat sliktākās komiksfilmas ar “Green Lantern” priekšgalā), haotiskām cīņu ainām (ja bruņurupuči un to ienaidnieki vairākumā ir CGI… kāpēc?) ar visu favorītu – trīcošo kameru, vienkārši sliktu montāžu (lieta, ko neprofesionāļiem grūti pamanīt), mūsdienu “Pērtiķu planētas” pasaulē samērā sliktu CGI (nabaga Splinters), bet no kadriem, kur Meganai Foksai ir stiklainas acis un vaļā mute, var uztaisīt brutālu “drinking game” (būsiet gar zemi pirmajā pusstundā)… Stulbākais, ka filma savā būtībā ir ļoti viduvēja, un tajā nav neviena īstena “WOW” momenta, un glupam vasaras grāvējam tas ir nepiedodami.

Teenage Mutant Ninja Turtles

Turpināt var ilgi, bet būtībā filmas autori mainīja visu, kas bija labs, un atstāja visu, ko varbūt vajadzēja mainīt. Nav pat īsti skaidrs, kam tas viss ir domāts – bruņurupuči ir vizuāli atbaidoši, nepatīkami (pat pretīgi) reptiloīdi, kuri rupji joko par erekciju un Eiprilas dibenu Maikla Beja stilā, un man gribētos domāt, ka jaunā paaudze, kas bērnībā neskraidīja pa sētām, kliedzot “Cowabunga!”, izvēlēsies vai nu Pokemonus/Sūkli Bobu, vai uzreiz kaut ko normālu.

Beigu beigās filma vienkārši izrādījās daudz sliktāka, nekā gaidīju, – un, kā jau rakstīju pāris rindkopas iepriekš, es pat negaidīju neko labu, un to nu es nekādi nevaru piedot. Man ir tikai viena vēlme – lai filma briesmīgi, katastrofāli izgāztos un mēs par to pēc iespējas ātrāk aizmirstu, tāpat kā “New Coke”, “We Will Rock You” grupas “Five” izpildījumā, filmas “Dragonball Z” un “The Last Airbender” un pārējo, kas bezjēdzīgi piesmēja labas lietas, un pēc 5-7 gadiem mūs varētu gaidīt vēl viens, kārtīgs rīmeiks no pavisam citiem cilvēkiem, kas saprot, ko dara. Man nav iebildumu pret šādu variantu – esmu pacietīgs, varu arī pagaidīt.