Recenzijas

The Artist (2011)

"The Artist" ir nostalģijas pilns piedzīvojums, no kura mīlestība pret kino plūst pāri malām. Veidot mēmo filmu mūsdienās ir uzdrīkstēšanās, bet režisors ar visu ir ticis galā lieliski, ļaujot skatītājiem aizmirsties kinozālē un aizceļot atpakaļ uz laiku, kad filmas varēja atļauties būt tik sirsnīgi naivas un aizkustinošas.

03.12.2011

The Artist, Mākslinieks

Mišela Hazanaviča mēmā filma “The Artist” ir nostalģijas pilns piedzīvojums, no kura mīlestība pret kino plūst pāri malām. Veidot mēmo filmu mūsdienās ir uzdrīkstēšanās, bet Hazanavičs ar visu ir ticis galā lieliski, ļaujot skatītājiem aizmirsties kinozālē un aizceļot atpakaļ uz laiku, kad filmas varēja atļauties būt tik sirsnīgi naivas un aizkustinošas. Filma rūpīgi ievēro mēmā kino “noteikumus”, perfekti atveidojot gan tā laika vidi, gan filmu ritmu un sajūtu.

“The Artist” ir stāsts par mēmā kino zvaigzni Džordžu Valentīnu, kura slavas laikiem pienāk beigas ar skaņas parādīšanos kino – neviens negrib dzirdēt Džordžu Valentīnu runājam. Džordžs nejauši sastopas ar enerģisko Pepiju Milleri, kura drīz vien kļūst par jaunā kino (talkies) zvaigzni, kamēr Džordžs kļūst visu aizmirsts, alkoholisks izbijis aktieris, kura vienīgie uzticamie kompanjoni ir šoferis un Džordža filmu partneris – šunelis.

The Artist, Mākslinieks

Viena no galvenajām filmas veiksmēm ir abu galveno aktieru izvēlē – Žans Dužardins un Berenise Bežo abi izskatās it kā būtu iekāpuši laika mašīnā un ieradušies no 20. gadsimta 20. gadiem. Jo īpaši tas attiecas uz Dužardinu (filmā – vienkārši fantastisks), kuru pēc “The Artist” noskatīšanās ir grūti iedomāties redzamu filmā, kuras darbība norisinātos mūsdienās. Gan Dužardins, gan Bežo, gan pārējie filmas otrā plāna aktieri perfekti atveido visus tā laika filmu manierismus un mīmiku, kas it kā ir pārspīlēta, bet tādējādi kompensē dialogu iztrūkumu. Starp citu, filmā nelielā lomiņā uz brīdi pavīd Malkolms Makdauels (vislabāk zināms kā Alekss no Stenlija Kubrika “A Clockwork Orange”) – kaut gan sākuma titros viņa vārds ir minēts kā viens no pirmajiem, viņa faniem pārāk lielas cerības uz ilgu ekrāna laiku nevajadzētu lolot.

Filma atļaujas pārkāpt mēmās filmas noteikumus divas reizes, filmā atļaujot ieskanēties kam citam, izņemot apburošo mūziku, – un abas reizes tas ir attaisnojams un interesants lēmums. Vissavdabīgākā man likās pirmā reize, kad Džordža Valentīna murgā visam ir skaņa (glāze noklindzinās, kad to noliek uz galda, krēsls krītot izraisa blīkšķi, meitenes skaļi smejas), izņemot Džordžu pašu – viņam nav balss, viņš kliedz, bet skaņas nav, lieliski ilustrējot aktiera bailes no tā, ka viņš vairs nespēj tikt līdzi jaunajām tehnoloģijām un tiks visu aizmirsts un pamests. Otrā reize, kad filmā parādās skaņa, ir pašas beigas – kad Džordžs un Pepija ir laimīgi kopā un Džordžs atkal uzņem filmas, skatītāji beidzot izdzird arī paša Džordža balsi (ar spēcīgu franču akcentu, kā izrādās), kā arī pārējos filmas uzņemšanas laukuma trokšņus – Džordžs beidzot ir atradis savu vietu arī jaunajā, skaņu pilnajā kino pasaulē.

The Artist, Mākslinieks

Par spīti savai burvībai un sirsnībai “The Artist” beigu beigās tomēr paliek kā skaista greznumlietiņa, uz kuru ir patīkami ik pa laikam paskatīties un to apbrīnot, bet tad to ieliek atpakaļ skapī un uz laiku aizmirst. Filma nepiedāvā nekādas dižas atklāsmes (lūdzu, nepārprast – tas nekādā ziņā nav ikvienas filmas uzdevums), tā ir viegla un patīkama, bet nekas daudz vairāk. Tas gan nav smags pārmetums filmai – reizēm ir vajadzīgas filmas, kas vienkārši izraisīs pozitīvas emocijas un prieku, kas ir uzdevums, kuru “The Artist” paveic ar milzīgiem panākumiem. Bet par to, vai šī filma būtu pelnījusi “Oskaru” vai kādu citu balvu kā gada labākā filma (visticamāk, tā būs viena no galvenajām kandidātēm), – par to neesmu pārliecināta.