“Austrumu ekspresis – kas?” (“The Commuter”, 2017)

Aktiermeistarības spēks un etalons Liams Nīsons nācis klajā ar atziņu, ka noguris no lomām spriedzes kino. Apzināti vai neapzināti, bet ilgākā laika posmā aktieris tik ļoti iedzīvojies viendimensionālos atriebēju tēlos, ka tagad publika viņu asociē ar “Nolaupīto”, nevis “Šindlera sarakstu”. Kad uz galda tiek nolikts nākamā grāvēja scenārijs, Nīsonam atliek vien nopūsties un teikt: “Labi, uztaisīsim vēl vienu.” Tā arī līdz mums nonācis mistēriju caurvītais trilleris “Cilvēks vilcienā”.

Prātam neaptverami notikumi vilcienā ar jūtamu klaustrofobijas dvaku ir ļoti ejoša tēma kino. Pagājušajā gadā Latvijā cilvēki “Zvaigžņu karu” vietā deva priekšroku Erkila Puaro piedzīvojumiem “Austrumu ekspresī”. Likumsakarīgi, ka pēc dažiem mēnešiem kinoteātru repertuāros parādās jauna filma ar vārdu “vilciens” nosaukumā. Pārējais ir mazsvarīgi, jo šoreiz primārais iemesls biļetes iegādei viens – filmas notikumu vieta.

The Commuter

Viss sākas kā klasiska sociālā drāma. Cerība – zudusi, naudas nav, un “Hektors” neizglābs. Atliek vien doties mājās, lai ieskatītos spogulī un sirsnīgi izraudātos. No sāpīgā patiesības momenta galveno varoni šķir brauciens vilcienā, kas iet pa vecajām sliedēm, bet pasažieru dzīves aizved pavisam citā dimensijā. Līdz ar pirmo aso sižeta pavērsienu pie sevis jācitē Lūks Skaivokers: “Tas nenotiks tā, kā tu esi iedomājies.”

Ērti jāiekārtojas krēslā un jāskatās. Svarīgi ir neuzdot jautājumus “kā?” un “kāpēc?”, jo atbilžu nav ne filmas veidotājiem, ne arī skatītājiem. Šķietami vienīgā formula, kas izmantota tapšanas procesā, ir – kā maksimāli apjāt potenciālo skatītāju. Smadzeņu šūnas seansa laikā atsakās funkcionēt, tādēļ, izejot ārā no zāles, pat neienāk prātā doma, ka nauda iztērēta velti.

The Commuter

Lai gan filma ir tikai nedaudz garāka par pusotru stundu, šķiet, ka ir stabili pāri divām. Garlaicības sajūta brīžiem nomāc, bet reti. Galvenais, ka visu to laiku neaptrūkstas absurda, kas liks žoklim atkārties pašam no sevis. Neiztrūkst arī atbaidoši nekvalitatīvas datorgrafikas, kas ir pēdējā lieta, ko teju vai jebkurš no šīs filmas sagaidītu.

Vilciens pienāk galapunktā, un cilvēki nonāk pie atklāsmes, ka tikko noskatīts kārtējais bojeviks. Par augstvērtīgu mākslu šo nenosauksi, bet kliegt, ka “nav reāli” šoreiz arī būtu nevietā. Viegli sagremojams produkts, kas neliks nožēlot, ka bija jautri skatīties ko tik sasodīti stulbu.

“Cilvēks vilcienā” – jau uz ekrāniem!

Filmas vērtējums: 2/5

Augusts Barkovskis