The Descendants (2011)

“The Descendants” ir saldsērīga filma, kurā Džordžs Klūnijs un Aleksandrs Peins sirsnīgi parāda, ka, pat ja tu dzīvo paradīzē uz zemes virsas, tevi tāpat piemeklēs tādas pašas nelaimes un sarūgtinājumi kā visus citus. Klūnija atveidotais Mets Kings filmas sākumā skaidri un gaiši pasaka: “Paradise can go fuck itself.” Ja tava dzīve sākt jukt un brukt, ne jau Havaju salas tev palīdzēs tikt galā ar tavām problēmām – vienīgais, kas spēs tās atrisināt, esi tu pats un tavi tuvākie (kaut gan jāatzīmē, ka, ja būtu iespējams izvēlēties kur ciest un mocīties, tad krietni patīkamāk to noteikti būtu darīt Havaju salās, nevis kāda purva vidū).

Peins ar Klūniju ir izveidojuši ļoti patīkamu, raitu un smieklīgu filmu, kuras centrā ir ne tā perfektākā ģimenīte, kas pēkšņi piedzīvo šoku – Meta sieva ir komā pēc negadījuma ar motorlaivu, un nu Mets ir spiests tikt galā ar divām meitām, ar kuru audzināšanu līdz šim pārāk nopietni nodarbojies nebija (Mets pats sevi nosauc par “back-up parent” – dublieri). Lai visu sarežģītu vēl vairāk, Mets ir līdz ausīm ieracies komplicētā īpašuma pārdošanā, un kā kronis visam nāk paziņojums no viņa meitas Aleksas, ka viņa sieva viņu patiesībā ir krāpusi.

The Descendants, Pēcnācēji

Lai gan sižeta pārstāsts izklausās pēc smagas drāmas, Peina filma ir ļoti ironiska, asprātīga un amizantām situācijām pārpildīta, taču tā nevienu brīdi neieslīgst jēlībās (brīžiem nedaudz kaitina Aleksas draugs Sids, bet pat viņš nespēj sabojāt vispārējo noskaņu). Filmā ir arī skumīgi momenti, kad iesmeldzas sirds, jo gribot negribot tu esi tā ievilkts šīs salūzušās ģimenes pārdzīvojumos, ka pārdzīvo par viņiem tāpat, kā viņi uztraucas viens par otru. Ir patiešām interesanti nolūkoties tajā, kā Mets ar abām meitām un neiztrūkstošo Sidu dodas diezgan absurdos Meta sievas mīļākā meklējumos, kas, starp citu, vainagojas ar panākumiem. Katrai ģimenei ir jāatrod savs veids, kā satuvināties pēc atsvešināšanās – kāpēc gan to nevarētu darīt, kopā ar meitām meklējot vīrieti, ar kuru tevi ir krāpusi tava sieva? Kad vēl filmas sākumā Mets ar jaunāko meitu lido no vienas salas uz citu, lai satiktu vecāko meitu, viņš savu ģimeni interesantā veidā salīdzina ar pašām Havaju salām: viņi līdzīgā veidā ir izmētāti apkārt – it kā šķirti, bet tajā pašā laikā tomēr viena ģimene.

“The Descendants” ir filma par ģimeni un tās nepieciešamību un spēku. Filmai ilgu laiku variēja nosaukums latviešu valodā: redzēju gan “Pēcteces”, gan “Pēcteči”, beigās paliekot pie “Pēcnācējiem”. Šāda nenoteiktība ir viegli izskaidrojama – filma ir stāsts par ģimeni, kur nozīmīgas ir visas paaudzes, kur katra no tām ir atstājusi kādu iespaidu uz nākamajām. Katrs no varoņiem ir kāda pēcnācējs, kuram pēc tam droši vien sekos jau jauni pēcnācēji. Peins arī uzdod jautājumu: ko mēs mācāmies no saviem priekštečiem? Vai mēs novērtējam to, ko viņi ir sasnieguši un kā mūs ietekmē viņu paveiktais un iesāktais?

Šī ir Klūnija filma, kurā viņš nomet savu pleiboja imidžu un, ietērpjoties maisveidīgos šortos un kreklos (viņa demonstrētā kreklu kolekcija ir patiešām iespaidīga, gandrīz vai visās varavīksnes krāsās), nebaidās izskatīties noguris un nelaimīgs. Brīžiem šķiet, ka uz Meta pleciem gulstas visas pasaules smagums, tik nelaimīgs Klūnijs izskatās šajā filmā. Visas Meta skumjas, neziņa, bezspēks un dusmas lieliski atspoguļojas Klūnija sejā un arī viņa smieklīgajā skriešanā (kuru noteikti redzējuši ir visi, kas ir noskatījušies filmas treileri). Vienīgā problēma ar Klūniju ir tā, ka viņš ir un paliek Klūnijs – es viņu kaislīgi dievinu, bet filmās nereti ir grūti nošķirt Klūnija personību no viņa atveidotajiem tēliem, praktiski vienmēr tajos paliek kaut kas “klūnijisks”. “The Descendants” tas nav tik uzkrītoši, un tas noteikti netraucē izbaudīt filmu un pārdzīvot par Meta nelaimēm, bet nedaudz šis “klūnijiskums” tomēr ir jūtams. Tāpēc šī iemesla dēļ viņa sniegums tomēr nebūs man sirdij vistuvākais no šīs “Oskaru” sezonas filmām (es priekšroku tomēr dotu vai nu Žanam Dužardinam, Gerijam Oldmenam, vai Bredam Pitam). Arī pārēji aktieri filmā savu darbu veic godam, jo īpaši liels pārsteigums ir Šeilīna Vudlija, kura atveido Meta vecāko meitu Aleksu, – līdz šim nekur šo jauno aktrisi nebiju redzējusi. Un vienmēr ir prieks redzēt Džūdiju Grīru uz ekrāna.

The Descendants, Pēcnācēji

Ja bija kaut kas, kas man jo īpaši simpatizēja šajā filmā, tad tā bija valoda – respektīvi, tiešā un necenzētā forma, kādā galvenie varoņi izteicās (kā arī daži ne tie pieklājīgākie žesti). Nav jau tā, ka man briesmīgi patiktu, ka filmās katrs otrais vārds ir necenzējams, bet piesaista tas, ka Peins un pārējie scenārija līdzautori nav kautrējušies atveidot to, kā jaunieši un arī pieaugušie patiešām runā – cilvēki ikdienā lamājas. Arī jauni cilvēki. Un arī bērni. Mets regulāri aizrāda savām meitām, lai viņas izsakās pieklājīgāk, bet pats pēc tam vēlāk aplaimo savas sievas mīļāko ar trīsstāvīgiem vārdiem. Ja tu jūties draņķīgi, tad ir arī vēlme draņķīgi izteikties.

Filma, protams, kārtīgi izmanto arī pašas Havaju salas – skati ir safilmēti brīnišķīgi. Lai gan pašā sākumā Mets pastāsta un kamera ilustrē to, ka arī Havaju salās cilvēki ir nabadzīgi, tur ir sastrēgumi un cilvēki mirst no vēža tāpat kā citās vietās, vēlāk skatītāji tiek regulāri lutināti ar skaistām salu ainavām ar zilo okeānu un zaļajiem kalniem. Tāpat filmas notikumus pavada tipiskā havajiešu stilā ieturēta mūzika, ne mirkli neļaujot aizmirst, kur galvenie varoņi atrodas.

“The Descendants” ir lieliska filma, kas liek aizdomāties par tādām tēmām kā ģimene un uzticība, taču tā ir pārsteidzoši pozitīva un asprātīga, un tai beigu beigās vajadzētu garastāvokli uzlabot – filma beidzas uz pozitīvas nots. Turklāt ikviena filma, no kuras iznāk šādi GIFi, ir pelnījusi atzinību (GIFs nav mans, bet gan kaut kur interneta dzīlēs jau pirms laba laiciņa atrasts un noglabāts datorā):

The Descendants, Pēcnācēji