Recenzijas

“The Giver” (2014)

No šodienas kinoteātros "Devējs" ("The Giver") jeb vēl viens mēģinājums pēdējā brīdī ielekt strauji aizejošajā YA (young adult) žanrā, precīzak - tā postapokaliptistiski distopiskajā apakšžanrā. Kur, kā atceramies, tronī lepni sēž "Bada spēles", pabiras no saimnieka galda saņem "Divergent", bet visi pārējie vienkārši stāv aiz durvīm. Kā būs ar šo?

29.08.2014

The Giver, Devējs

No šodienas kinoteātros “Devējs” (“The Giver”) jeb vēl viens mēģinājums pēdējā brīdī ielekt strauji aizejošajā YA (young adult) žanrā, precīzak – tā postapokaliptistiski distopiskajā apakšžanrā. Kur, kā atceramies, tronī lepni sēž “Bada spēles”, pabiras no saimnieka galda saņem “Divergent”, bet visi pārējie vienkārši stāv aiz durvīm. Kā būs ar šo?

Vispirms piedodiet, ka neesmu lasījis grāmatu, uz kuras filma ir balstīta, tāpēc piegāju tai kā vēl vienai antiutopiskajai YA žanra filmai, un treileris solīja pat ne tās pašas “Bada spēles” vai “Divergent” (kurus, starp citu, vairs gandrīz nevaru atšķirt, atkal piedodiet), bet “The Host” idejisko līdzinieku, kur futūristiski sterilās mājiņās bezpersoniski jaunieši vienādās kokvilnas/lina pidžamās izspēlēs kārtējo mīlas trīsstūri, pa ceļam cenšoties atrisināt Lielo Noslēpumu un sagraujot Autoritatīvo Režīmu.

The Giver, Devējs

Wrong! Tas viss filmā, protams, ir, bet jokainā kārtā nogrūsts kaut kur otrajā plānā, priekšplānā izvirzot Idejas – par autoritāti, personību un brīvās izvēles nepieciešamību. Ja būtu jāsalīdzina, tad šī ir tāda Terija Giljama “Brazīlijas” versija “Krēslas” paaudzei – bez kofeīna, atšķaidīta un pirms pasniegšanas trīskārt jau sakošļāta, lai tik jaunās galvas visu saprot pareizi. Nudien – negaidīti.

Ko tieši filmā aizmirsa ģeniālie Džefs Bridžess un Merila Strīpa (trīskārtēja “Oskara” laureāte), pateikt ir grūti, bet brāļu Vainšteinu vārdi titros liek domāt par noteikta veida netīru šantāžu. Protams, ka abi aktieri – no kuriem Bridžess atskaņo savdabīgu “The Dude” variāciju, bet Merila (kura pat guļus pārtrumpē pusi Holivudas, tā ka tas nav pārmetums) vispār necenšas – tāpat ir labākais, kas ir filmā, jo par jauniešu sniegumu runāt vispār nav vērts, bet tāpat nespēj glābt šo savā ziņā intriģējošo, savdabīgo, bet galarezultātā vienalga neveiksmīgo mēģinājumu izrauties ārpus YA žanra kanoniem.

Visu šo ir safilmējis (kādreiz?) krietnais austrāļu režisors Filips Noiss. Divarpus punkti (no pieciem) par mēģinājumu.