“The Huntsman: Winter’s War” (2016)

20 sekundes pirms filmas sākšanās man caur prātu izskrēja doma – vai man kaut kas ir jāatceras par “Snow White and the Huntsman”, kura iznāca tālajā 2012. gadā? Ne tikai tādēļ, ka man ir īstermiņa atmiņa un es atcerējos tikai faktu, cik nepamatota bija Kristenas Stjuartes vampīrsejas atrašanās Sniegbaltītes lomā. Galvenokārt tāpēc, ka uz filmu gāju, pavisam piemirsusi, ka tās nosaukums ir “Mednieks un ledus karaliene”, nevis “Ledus karaliene un mednieks arī tur laikam ir”. Emīlija Blanta ir satriecoša aktrise, un fakts, ka viņa atveidoja ļauno karalieni, pilnībā pārņēma manu prātu, pat neliekot padomāt, ka galvenais stāsts, visticamāk, nebūs veltīts viņai. Es, protams, gribēju, lai viņa uzvar, un knapi noturējos, lai filmas vidū neiebļautos: “Team Ice Queen!”. Tomēr, lai arī cik ļoti jums tas patiktu vai nepatiktu, filma ir balstīta uz Hansa Kristiana Andersena pasakas un – spoiler alert – mīlestība vienmēr uzvar ļaunas karalienes ar narcisisma vai komunisma pazīmēm.

Tā vietā, lai stāstu balstītu tikai pagātnē vai tikai nākotnē, tas tīri tehniski notiek abos laikos, kas padara “Snow White and the Hunstman” notikumus nedaudz neatrisinātus. Ja vēl kāds, neskaitot mani, piemirsa par iepriekšējās filmas eksistenci, šīs filmas sākumā kadri no tās tādā kā “previously on” ziepju operiskā veidā tiek pasniegti uz spoguļa tā, it kā atgādinātu, kas notika iepriekšējā sērijā. Un, ja vēl tas šķita nevajadzīgi, viņi pat tad aizmirsa tādu vienu sīciņu, mazītiņu detaļu – Mednieks tak’ nobučoja Sniegbaltīti, un viņa pamodās. Tas pasakās parasti jau automātiski nozīmē, ka jūs esat precējušies. Turpretī tagad Mednieks savā vaļā klīst pa karaļvalsti ar svešu sievieti, kura, starp citu, ir arī viņa sieva, tā, it kā mēs neatcerētos, ka viņam ar Sniegbaltīti tomēr tur kaut kas palika neatrisināts. Tā, it kā mēs neatcerētos, ka Sniegbaltītei tajā pašā laikā viss bija un pat ļoti atrisinājies ar iepriekšējās filmas režisoru – Rupertu Sandersu. Anywhore – tas ir – anyway… Jaunais režisors Sedriks Nikolā-Trojans (Cedric Nicolas-Troyan) par laimi izvēlējās viņas seju šajā adaptācijā neuzaicināt, kas ir viena no lieliskākajām lietām, kā šajā filmā nav. Kamēr Sniegbaltīte viena pati sēž savā pilī, priekšplānā ir izvirzīts Ēriks un divi jauni, spēcīgi sieviešu tēli.

jessica-chastain-huntsman-winters-war

Ar Līema Nīsona balss palīdzību tiekam iepazīstināti ar Ravennas jaunāko māsu – Freiju, kura, lai arī pēc dabas ir sapņaina romantiķe, pēc sava bērna bojāejas pārvēršas par niknu Elzas variantu, nolien karaļvalsts tālākajā ziemeļu stūrī un nolaupa bērnus, lai nesavtīgi audzinātu viņus par neuzveicamiem karavīriem. Ieskaitot arī “THE Mednieku” Ēriku (Kriss Hemsvorts) un viņa mīlestību no pirmā acu skatiena – Sāru (Džesika Časteina). Protams, kā jau pie jebkura ļaundara, arī viņas mājā valda nepamatoti likumi, kas ir balstīti pagātnes traumās. Neviens viņas armijā nedrīkst iemīlēties, jo ar viņas pašas mīlestību visiem ir gana un vispār – mīlestība noved tikai pie nodevības un sirdssāpēm. Bet, jo vairāk tu kādam aizliedz kaut ko darīt, jo vairāk tam kādam gribēsies pārkāpt likumu, kas, protams, arī notiek. Galu galā abi mīlnieki tiek šķirti, lai pēc septiņiem gadiem atkal satiktos un ar četriem rūķiem dotos kopīgā misijā atrast Ravennas spoguli, kurš nespējot aizvērties un čukst nejaukas lietas visiem, kas tajā ieskatās.

Runājot par rūķiem – no scenārija viedokļa lūkojoties, tie, iespējams, bija vienlaicīgi gan labākā, gan sliktākā lieta filmā. Rūķu humors un rūķu flirts noteikti nav kaut kas tāds, ko gadās pieredzēt katru dienu, tādēļ tas, manuprāt, filmai deva nelielu humora devu brīžos, kad galveno varoņu ķīvēšanās un mīlēšanās sāka šķist nedaudz par salkanu. Tajā pašā laikā – pasaka paliek pasaka, un laikam no šīs filmas bija par daudz prasīts izspiest arī kādu jēdzīgu dialogu, kas neiekļautu bērnišķīgus jokus, jo tad tas teorētiski nonāktu kategorijā “Hobits” (kas, iespējams, nemaz nebūtu slikti). Filma drīzāk spieda uz specefektiem, graujošu vizuālo performanci un visām mazajām lietiņām, kas 3D versijā liek ierauties krēslā un baudīt mirkli. It īpaši, ja Emīlija Blanta un Šarlīze Terona izliek visu savu naidu tieši pretī tavai sejai. Bet, ja viss filmas greznums tiek novirzīts uz tehnisko izpildījumu, aizmirstot par stāsta attīstību, tā tomēr paliek nedaudz lēta, jo tas, ko tu dzirdi, īsti neiet kopā ar to, ko redzi. Galu galā ir sanācis mākslas darbs, kopā sapļekinot modernā laika spriedzes filmas ar nelielu devu trillera un ļoti daudz pasakām, kas nav tik tumšs un dziļš, kā pieaugušam kino gājējam gribētos.

The Huntsman: Winter's War, Mednieks Un Ledus Karaliene

Aktieri vai, precīzāk, aktrises bija otra labākā un dārgākā lieta šajā adaptācijā. Un, lai arī filmu sauc “Mednieks un tā tālāk”, pats mednieks man bija nedaudz pie vienas vietas, kad ekrānā parādījās Džesika Časteina ar saviem ass-kicking, knife-throwing skiliem, Emīlija Blanta ar savu ledaino resting bitch face un Šarlīze Terona ar saviem mistiskajiem darvas asmeņiem, un arī tikai tāpēc, ka Terona vienkārši ir skaistākā un maģiskākā būtne Visumā un es gribētu būt viņa. Moments, kas gan jau nebija smieklīgs, bet pie kura es aprēcos – kad izskanēja jautājums: “Spogulīt, spogulīt, kura ir visskaistākā?”, no spoguļa izlīda Šarlīze Terona, kas ir tieši tas, kas notiek ar mani katru rītu. Lai nu kā, filmas vidū mani pāršalca divējādas sajūtas par tās nosaukumu un saturu, jo vissatriecošākās ainas, kuru dēļ vispār ir vērts redzēt šo filmu, tomēr bija tikai tās, kurās atradās abas galvenās ļaundares. Noņemot nost šīs ainas, tā tomēr paliek samērā neoriģināla pasaka ar tēliem, kuri, ietērpušies Tima Bērtona dizainētās “Game of Thrones” stila drēbītēs, cīnās par labo un ļauno, un stāsts noslēdzas ar visiem zināmo “laimīgi mūžīgi mūžos”.

Negribētos teikt, ka filma nav skatāma, un tā, iespējams, ir manā “Pasaku top 5”, bet, ja jūs gribat noslēgt grāvēju ar Halsijas (Halsey) dziesmu “Castle”, lūdzu, izdariet tā, lai adrenalīns, izdzirdot šo dziesmu, būtu pielīdzināms, nevis lielāks par sajūtām par filmas iznākumu.

P.S. Es noteikti gribu redzēt vēl kādu fantastiski niknu Emīlijas Blantas lomu, kur viņai kā ļaundarim ir daudz nopietnāks mērķis, nevis prasta bērnu spīdzināšana īsti nepaskaidrotu mērķu dēļ.

P.P.S. Jaunā SCAPE zāle ir fantastiska, vienīgi – es nezin kāpēc izvēlējos tieši šajā dienā uzvilkt svārkus, un tas stilīgais, milzīgais ādas krēsls nedaudz lipa pie pēcpuses. Labu veiksmi vasarā.