“The Jungle Book” (2016)

Kā jau jebkurš pieaudzis cilvēks, pavisam nesen apņēmos uztaisīt nelielu Disneja multfilmu maratonu. To starpā atradās arī 1967. gada Džungļu grāmata. Mazs puisēns sarkanos šorķikos skraidelē pa mežu, satiek jaunus draugus, uzdzied kādu jautru dziesmiņu un beigās uzšauj nejaukajam kaķim pa asti, lai tas liek viņu mierā. Saprotams, ka par 90% digitalizēta Maugļa versija būs arī par 90% nopietnāka. Ar jauno ideju pienesumu scenārijam un galveno varoņu tēlu izpušķošanu režisors – Džons Favro (Jon Favreau) – centās jauno adaptāciju pielīdzināt mūsdienu kino tipiskajiem standartiem – “Ieliksim stāstā ļaundari ar kādu nejauku pagātnes pārinodarījumu, kuru viņš nevar aizmirst jau miljons gadus, tādēļ kāps pāri jebkuram līķim, lai nogalinātu savu sāpi tās saknē. Kā galveno protagonistu izvēlēsimies nevainīgu un izmanīgu jaunekli, kurš kaut kā pamanās izkļūt no jebkuras situācijas ar drosmi un spēju vienmēr un visur negaidīti atrast domubiedrus. Un visu nokrāsosim drūmi pelēku, lai izskatās niknāk.”

Bija grūti nepamanīt, cik ļoti filma cīnās ar kaut kādiem bipolāriem traucējumiem. It kā tā ir balstīta uz tā paša stāsta par Maugli, kurš krāšņi un priecīgi ierauj tevi savā pasaulē ar līdz pēdējam akmenim digitalizētu, “too good to be fake” Indijas džungļu floru un faunu. Bet tad no nekurienes izlien samocīts, nepamatoti nikns Shere-Khan, kurš nemaz nelīdzinās oriģinālajam – izsmalcinātajam un dzēlīgi sarkastiskajam britu tīģerim. Tad pēkšņi vilku bars sāk vienbalsīgi skaitīt savu “Tēvreizi”, un stāsts lēnām atkal sāk likties tieši tik salkans un bērnišķīgs, lai 23 gadu vecumā tu justos neiederīgi filmas auditorijā. Un tā tu sēdi saviebies – līdz brīdim, kad krāsainie džungļi pārvēršas par Gotemu, Mauglis – par Anakinu Skaivolkeru, Tīģeris – par nežēlīgu, sērijveida slepkavu, un viss kaut kā lēnām velk uz to, ka abi beigās cīnīsies uz dzīvību un nāvi, ik pa laikam izkliedzot labi pazīstamās frāzes “Man no tevis nav bail!” un “Tu mani nekad neuzveiksi!”. Visas filmas garumā ainas ļoti nesaskaņoti pārlēca no tik ļoti tuvajiem un pozitīvajiem grāmatas motīviem uz nesekmīgiem mēģinājumiem to padarīt par kārtējo distopiju, kur ļauno varoņu naids pret pasauli nav īsti paskaidrots un viss ir samāksloti “tumšs un dziļš”, līdz tu sēdi un pats nesaproti, vai atrodies bērnu vai pieaugušo seansā, un tev pašam iestājas kaut kāda identitātes krīze. Uz biļetes it kā ir rakstīts “7+”, taču tai pašā laikā dažas ainas no “The Lion King” man bērnībā radīja daudz lielāku traumu.

THE JUNGLE BOOK (Pictured) SHERE KHAN ©2016 Disney Enterprises, Inc. All Rights Reserved.

Visas labi pazīstamās lietas no animācijas filmas tika sablieztas jau treilerī un padarītas divtik emocionālākas, nekā tās bija patiesībā, lai radītu iespaidu, ka Mauglis ir ne tikai uzkāpis uz lielās kinolentes, bet arī ka šī nu reiz būs tā “pieaugušā cilvēka” bērnu grāmatas versija. Ņemot vērā, ka Favro vairāk specializējas fantastikas filmās, šķiet, ka viņa mērķis bija reizē saglabāt Kiplinga stāstu dvēseli, uzburot no tā megagrāvēju ar CGI galvenajā lomā. Filma it kā reizē godināja un centās neaizmirst nevienu no grāmatas varoņiem, padarot viņu tēlus piesātinātākus ar cilvēciskām vērtībām un emocijām, tomēr viņu neilgajai ekrāna klātbūtnei trūka būtiskas nozīmes stāsta attīstībā. Viss kārtējo reizi tika spiests uz vizuālo pieredzi, atstājot tēlus tikpat divdimensionālus, cik tie ir grāmatā, ja ne vēl mazāk. Skārletas Johansones čūska filmā redzama vien 3 minūtes, kuru laikā man radās divējādas sajūtas par to, vai viņas balss šai lomai nebija pārāk seksuāla. Toties pērtiķu karalis Luijs, kuru ierunājis Kristofers Volkens (Christopher Walken) it kā mēģināja izspiest no sevis spontānu “I wanna be like you” versiju, kas tā vietā, lai vismaz uz mirkli radītu priecīgu mūzikla efektu, drīzāk lika atkāpties un bēgt prom no tempļa. Vienīgais, kurš nemitīgi spēja uzturēt savu tēlu (un reizē arī manu uzmanību) pie dzīvības, bija Balū, ko ierunāja Bils Murejs (Bill Murray), – asprātīgs un lempīgs lācis, kurš bija tieši tāds, kādu mēs viņu pazinām arī oriģinālajā multfilmā. Aktierus patiesībā bija viegli identificēt ar viņu tēliem – it īpaši Lupitu Njongo (Lupita Nyong’o), kura pēdējā laikā kinolentēs šķietami vairāk spiež uz savu hipnotizējoši pārliecinošo un spēcīgo balsi. Lai arī paša tīģera tēls nešķita ļaundaris, kurš ieviestu nāves bailes (man viņa motīvi nebija līdz galam skaidri), Idriss Elba (Idris Elba) paveica fantastisku darbu, atdzīvinot tīģera naidu ar savu vilinoši zemo tembru.

Pa vidu bēgšanai no tīģera un vēl visādiem mošķiem, kas cenšas Maugli nogalināt, filma atļāvās interpretēt arī divus lipīgākos muzikālos uzvedumus  –  jau iepriekš minēto “I wanna be like you” un “The Bare Necessities”. Pirmā šķita krietni par drūmu priekš dziesmas, kurā ir vārdi “oobee doo”, turpretī otrā īsti neskaitījās dziedāšana, bet baurošana līdzi melodijai, jo, lai arī Maugļa aktieris Nīls Seti (Neel Sethi) lieliski izpildīja savu vientuļo lēkāšanu pa zaļo palagu un dziesmas laikā vizinājās pa upi, sēžot uz lāča, kāds cits lācis viņam tikmēr bija uzkāpis uz ausīm. Vai tiešām no 2000 puikām, kuri piedalījās atlasē, viņi nepārbaudīja, ka šis kadrs nemāk dziedāt? Būdams liels mūziklu atbalstītājs, šajā mirklī nodomāju, cik labi būtu bijis, ja patiesībā visa filma būtu bijis viens liels muzikāli ģeniāls un reizē arī tehnoloģiski apbrīnojams meistardarbs. Tā vietā priecīgās ainas tika atvēlētas vienīgi pašķidram atgādinājumam par 1967. gada multfilmu, un pārējais biezā slānī tika pielīdzināts DC Universe esošajām un topošajām adaptācijām.

The Jungle Book, Džungļu Grāmata

Visi labi pazīstamie tēli, protams, tika padarīti par vizuāliem šedevriem, kurus no realitātes atšķīra tikai fakts, ka tie runāja angliski. No tehniskās puses – tas noteikti nebija labāk vai pat vispār pielīdzināmi Avataram, lai arī daži avoti centās to ieskaidrot. Es gan speciāli negāju uz 3D seansu, lai stāsts netiktu aizēnots ar pārāk reālistisku tīģera brēcienu man sejā. Mani joprojām neviena filma nav pārsteigusi ar saviem tehnoloģiju brīnumiem, ja scenārijs ir pilnībā padevies un pat necenšas izklaidēt skatītājus ar kaut cik inteliģentu valodu vai intriģējošiem pavērsieniem. Pats Mauglis šķita ļoti kaitinošs, uzdodot jautājumus, uz kuriem jau zināja atbildes, stāstam noslēdzoties ar nedaudz citādu iznākumu. Tas toties nedaudz oda pēc turpinājuma (kurš jau ir oficiāli izziņots) un centieniem padarīt stāstu mazāk paredzamu. Turpinājums gan šajā gadījumā būtu pilnīgi lieks, jo 2018. gadā iznāk vēl viens, pilnīgi cits Džungļu grāmatas iestudējums ar vēl graujošāku aktieru sastāvu (Benedikts Kamberbačs, Kristians Beils, Keita Blānšeta), kurš šoreiz tiks pūsts pēc Endija Sērkisa stabules.

Lai vai kā, ja tu šo lasi un tev ir līdz 13 gadiem (es gan nezinu, ar ko tagad bērni vairs nodarbojas šajā vecumā), filma ir ļoti labs iemesls, lai neapmeklētu zoodārzu, jo tā satur visus iespējamos meža un savvaļas zvērus. Tomēr, ja tu sevi uzskati par pieaugušu cilvēku un gribi redzēt, kā indiešu puika risina problēmas ar datorā zīmētu tīģeri, Life of Pi ir daudz patīkamāks variants gan acij, gan dvēselei.