Trakais Makss 4: Pavisam traki!

Ar ilgi gaidītām filmām vienmēr ir slideni. Dažreiz gaidas ir pārāk augstas, un filma tās neattaisno, dažreiz tādu nav vispār, bet filma patīkami pārsteidz. Un dažreiz ir tā, ka filma tiek gaidīta tik ļoti, ka tu jau sāc šaubīties un baidīties par to, kas tevi sagaidīs kinoteātrī. Iespējams, mana šī gada gaidītākā filma („Atriebēji”, „Zvaigžņu kari”, jaunais „Terminators” un „Juras Laikmeta pasaule” – atslābstiet!) „Mad Max: Fury Road” („Trakais Makss: Skarbais ceļš”) attaisnoja jebkādas uz to liktās cerības, ar kādām es devos uz kinoteātri. Un vēl vairāk.

Trakais Makss Rokatanskis (poļu izcelsmes? hmm, iespējams, Aukstā kara laikā daudzi poļi emigrēja, tajā skaitā arī uz Austrāliju) pirmo reizi uz ekrāniem parādījās tālajā 1979.gadā, kad austrāļu režisors Džordžs Millers kinolentēs centās realizēt savu vīziju par post-apokaliptisku, distopisku pasauli (precīzāk, Austrāliju). Titullomu režisors atvēlēja tolaik vēl jauniņajam un, iespējams, ar ebrejiem vēl neapsēstajam Melam Gibsonam. Ja filmas pirmajā daļā attēlotajā pasaules modelī (par spīti nospiedošā mazākumā esošiem likumsargiem) eksistēja neliela, taču vismaz kaut kāda kārtība un likumi, tad ar katru nākamo daļu šī pasaule kļuva arvien nevaldāmāka un…trakāka. Līdz šim varēju droši apgalvot, ka mana mīļākā Makša daļa bija otrā, 1981.gadā uzņemtā „Road Warrior”, taču no šodienas esmu pilnībā pārliecināts, ka mans iecienītākais Maksis ir jaunais, 2015.gada Makss, kuru atveido lieliskais un šobrīd pat pārāk aktuālais Toms Hardijs.

Bieži vien filmas franšīžu daļu režisēšana tiek uzticēta (vai dažādu citu iemeslu dēļ nodota) dažādiem režisoriem un no tā nav pasargāti pat viskrutākie režisori (Ridlijs Skots ar Alien, Džeimss Kamerons un Terminator). Taču Džordžs Millers ir bijis (un cerams, ka turpinās būt) pie stūres visām Trakā Makša daļām, tāpēc, gaidot šo filmu, bija arī neliela drošības un pārliecības sajūta, ka „lai nu kurš, bet pats Džordžs Millers savu lolojumu nesačakarēs”. Nesačakarēja gan! Un kā vēl nesačakarēja.

Laikā, kad mūsdienu kases grāvēji jeb blockbuster filmas to vien dara kā paļaujas uz datorģenerēto attēlu iespējām (CGI vai vienkāršāk – 90% no  Furious 7 un Atriebēju ainām), Trakais Makss, gluži kā savās pirmajās 3 daļās, paļaujas un lielu uzsvaru liek tieši uz kaskadieru (vai pašu aktieru) perfekti realizētiem, horeogrāfiskiem trikiem. Un rezultāts pavisam noteikti nešķitīs blāvs mūsdienu specefektu izlutinātajai auditorijai. Tieši otrādi! Filma ir pilnīgs vājprāts visās iespējami labajās nozīmēs! Mad Max: Fury Road ir traka, bet ne haotiska. Filmā ir tik daudz personāžu un darbību, ka varētu šķist – kādā brīdī noteikti kaut kas nojuks, būs pilnīgs bardaks un kaut kas šķitīs galīgi nevietā. WRONG! Filma ir perfekti režisēta, katrs varonis zina savu vietu un nākamo soli, viss ir organizēts tā, lai filmā valdošais haoss un trakums noritētu dabiski un neuzspiesti. Ja neskaita dažas ūdens pauzītes un pitstopus, filma ir pamatīga, 2 stundas gara adrenalīna deva,  kas liek meklēt drošības jostu kinoteātra krēslā.

Kaut arī Fury Road pirmo reizi Trako Makšu franšīzē iztiek bez Mela Gibsona, šķiet, ka Toms Hardijs ir tiešām īstais aktieris, kas spētu aizstāt nu jau cienījamā vecumā esošo Gibsonu. Hardijs necenšas atdarināt Gibsona radīto Maksi. Protams, būtiskākās Maksa īpašības arī šim nav svešas – minimālā runāšana (pats Hardijs saka, ka viņam ir bijušas paredzētas 4-20 rindiņas teksta), atmiņas par traģisko pagātni, izdzīvošanas instinkti un pats galvenais – būt šajā filmā vissliktākajam no vissliktākajiem (dubults noliegums pārtop par pozitīvo, tātad – Makss ir pozitīvais tēls, ha!). Hardijam talkā nāk skaistās (šajā filmā – ne īpaši) Šarlīzes Teronas atveidotā Furioza (Milleram pašam sava Riplija!) un Nikolasa Holta (zilais, lielais, spalvainais čalis no pēdējām X-Cilvēki daļām; un, protams, Skins) atveidotais Nakss. Visi kopā (ar grupiņu jaunavu) viņi milzīgā, tjūnētā kravas auto dodas garā un neprātīgā ceļojumā pa tuksnesi, lai dotos uz kādu paradīzes tipa zemi. Taču uz papēžiem min šīs post-apokaliptiskās pasaules (saukta arī par Wasteland ) vadonis, pēc paskata baisais Immortan Joe (kuru atveido Hugh Keays-Byrne, galvenais ļaundaris pirmajā Mad Max; fun fact!) ar savu armiju, War Boys, kuri izskatās pēc steroīdus sarijušiem miroņiem. Filmas sižets būtībā ir diezgan vienkāršs – tikt no punkta A uz punktu B. Taču viss vienkāršais ir arī ģeniālais. Ja filma tiek tik lieliski pasniegta un realizēta, pārāk komplicēts, dziļš sižets nemaz nav nepieciešams. Palīdz arī monstruozie un pilnīgi ārpus šīs pasaules (tātad, atbilstoši) esošie vāģi, kuru izveidē šķiet iztēlei nav bijuši nekādi ierobežojumi („Nē, šo mēs nevarēsim uztaisīt, pārāk traki!”). Pieminēšanas vērts ir kaut vai kāpurķēžu auto, trīsstāvīgais pa pusei monster truck, pa pusei Cadillac markas auto, vai, piemēram, ar pastiprinātājiem nokrautais auto, kura virsdaļā lidinās ķēdēs iekārts, uguni šaujošs ģitārists, kurš spēlē savu ģitāru un “diriģē” šo rokoperu (pieminēšanas vērts noteikti ir episkais skaņu celiņš) līdz pat pēdējam brīdim (gluži kā Titānika orķestris). Svarīgs elements filmā atveidotajā pasaulē noteikti ir arī kolorītie varoņu apģērbi. Tā vien šķiet, ka vienīgi pats (Trakais) Makss ir apģērbies puslīdz O.K., kamēr pārējie personāži ir traki gan ar savu iekšieni, gan ārieni. Immortan Joe izskats man vēl pēc treilera redzēšanas bija iesēdies prātā un tagad, pēc filmas noskatīšanās, iespējams, atradīsies tur vēl ilgi. Viņa dēls, Riktus Erektus (hmm, smieklīgi) ir vienkārši liels un baiss tipiņš, iepriekšminētā „miroņu” armija un no 19.gadsimta izkāpušais resnītis ar kāju sēnīti un pīrsingiem krūšu galos izklausās un arī izskatās pilnīgi traki, bet tik ļoti iederas šajā vājprātā, kas arī ir Mad Max:Fury Road. Ja tas viss izklausās pārspīlēti vai vienkārši stulbi, tad tas noteikti tā nav. Vai arī Trakā Makša pasaule jums ir sveša.

Immortan Joe

Džordžs Millers savā ceturtajā Mad Max piegājienā ir radījis filmu, kādu mēs jau sen esam gaidījuši. Ne gluži 30 gadus, bet tomēr. Bezkompromisa pakaļdzīšanās, perfekti angažēti sprādzieni un kaskadieru triki, pilnīga līdzjušana galvenajiem varoņiem, nekādas iestrādātas klasiskās lomu sadales (nav neviena smieklīgā vai bravūrīgā tipa vai kāda tumšākas rases pārstāvja, kuram būtu jāmirst pirmajam), nekādi pārspīlēti CGI vai lēkšanas ar auto pāri augstceltnēm (ja nebūtu lasījis, neticētu, ka filmas budžets ir veseli 150 miljoni $). Režisors turpina iet savu iemīto taciņu, pilnveidojot sevis radīto, ģeniālo un unikālo pasauli, un pielāgojot to mūsdienām – šī pasaule ir nedaudz trakāka un slimāka.

Neko nespoilojot, tikai spriežot pēc filmas nobeiguma, ticu, ka redzēsim vēl kādu Trakā Makša daļu. Šo domu vēl vairāk pastiprina fakts, ka Hardijs ir parakstījis līgumu par dalību 3 filmās (šo ieskaitot). Atliek vien cerēt, ka arī Džordžs Millers turpinās būt pats galvenais šajā pasaulē, jo šādas filmas diemžēl vairs reti kurš taisa.

Vērtējums: 4,5 no 5

Kinoteātros no 15.maija. Visi uz kino!