“Vectēvs, kurš pārvadāja narkotikas” (“The Mule” / “Narkokurjers”, 2018)

Pēc dažu gadu pauzes Klints Īstvuds atkal ir redzams kameras priekšā filmā “Narkokurjers” (“The Mule”). Negaidiet, lūdzu, “Gran Torino”, lai gan scenārija autors ir Niks Šenks, ar kuru Īstvuds sadarbojās “Gran Torino”. Negaidiet arī “Sicario: Karteļu karus”.

Ērls Stouns (Īstvuds) ir 80 gadus vecs kungs, kurš ir bankrota priekšā. Iztērēts nav tikai materiālais, bet arī sociālais kapitāls. Mazmeitas saderināšanās ballītē par viņa nedienām dzird kāds ar narkotiku karteli saistīts cilvēks, kas piedāvā Ērlam iespēju nopelnīt naudu, braucot no punkta A uz punktu B. Pirmais brauciens notiek Elpaso. Ātri vien Ērls atklāj, ka pārvadātas tiek narkotikas un ka šis darbs viņam ļoti labi padodas. Stāstam ir paralēle – narkotiku karteļa darbību uzmana Narkotiku apkarošanas biroja aģenti. Jautājums ir tikai viens – vai Ērls paspēs atgūt to, kas pazaudēts gadu garumā, vai arī “work hard, play hard” dzīves garša atkal stāsies ceļā, pirms viņa solim kāju priekšā paliks aģents Kolins Beitss (Bredlijs Kūpers).

Filma ir lēna un paredzama jau no paša sākuma. Nepamet sajūta, ka Īstvuds, kuram jau ir 88 gadi, tā vietā, lai uzrakstītu autobiogrāfiju un pāris vēstules sev tuvajiem, ir izvēlējies izveidot filmu. Savu 38. filmu, starp citu. Viņš dara visu, ko vien vēlas, un runā par visu, ko vien vēlas. Tas liek skatītājam vaicāt, vai šī nav tāda “filler” epizode, lai aizpildītu laiku, bet brīdī, kad saproti, ka filmas garums ir tikai 2 stundas, skaidrs, ka laika aizpildīšana tur nebija nepieciešama, tas ir tikai Īstvuds, kurš atrāda visu, kas notiek viņa galvā.

The Mule, Narkokurjers

Ērla tēls ir ļoti tāls no dzīves, ko ir uzbūvējis Īstvuds. Ērls ir rietumkrasta liliju audzētāju – puķkopju industrijas spīdeklis. Īstvuda vārds pasaules kino komentārus neprasa, nu jau sešas desmitgades. Apziņa, ka, izvēloties būt spīdeklim “tur ārā”, tiek upurētas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, kas savukārt liek tuvajiem mocīties pašpārmetumos un vaicāt, vai tiešām viņi nav viņa laika cienīgi, ir nešaubīgi sapīgākā, pie kādas cilvēks var nonākt dzīves izskaņā. Te nu iznirst viens no Īstvuda personīgajiem tarakāniem, un šādu ziņu itin labi var nodot arī trafareta kino.

Nē, Īstvuds, protams, neapstājas tikai pie savas dzīves preparēšanas, viņš uzskatāmi nodemonstrē laika kapsulu, pāris šķietami laika aizpildošas epizodes, kas tādas patiesībā nemaz nav, vietām apspēlējot rasismu, homofobiju un neuzkrītoši iemetot akmeni ASV medicīnas sistēmas dārzā. Viņa pagājušā gadsimta runas veids ar tobrīd lietotajiem, bet šobrīd vairs nepieņemamajiem izteicieniem liek atcerēties, cik nesenas ir pārmaiņas, un vēl vairāk to, cik ļoti tās vēl nav notikušas un ne pārāk meistarīgi paslaucītas zem paklāja.

Viena no labākajām ainām, kas kino redzēta, ir policijas reids, kurā tiek apstādināts amerikānis nedaudz tumšākas ādas krāsas dēļ. Bet, lai kāds būtu asiņu mikslis, viņam ir Šveices pulksteņa personība un mizantropa dvēsele. Nekad vēl statistikas dati par policijas brutalitāti nebaltādaino amerikāņu vidū nav bijuši nodoti tik sāji cukurotā iepakojumā, lai ielītu mutē kā ar karoti. Par dialogiem filmā ir atbildīgs Šenks, bet operators ir Īvs Belanžers, kurš bieži ir sadarbojies ar kanādiešu brīnumbērnu (kam nu jau pāri divdesmit) Ksavjē Dolanu.

The Mule, Narkokurjers

A klases aktieri Maikls Penja, Lorenss Fišbērns, Taisa Farmiga, Endijs Garsija un Bredlijs Kūpers ir tik labi un viņu tēli tik pareizi, ka brīžiem kaitinoši šķiet tas, cik maz ekrāna laika viņiem tiek atvēlēts, bet tieši tas, domājāms, arī ir Īstvuda mērķis. Lēnais kino tevi audzina – sak, kā vēl skatītājs sapratīs, ko nozīmē būt 88 gadus vecam, ja ne elpojot vienā ritmā ar gandrīz katrā kadrā esošo Īstvudu. Humors filmā ir sauss, gultā ar čiepām būtu vēlams pievienoties arī kardiologam, un no nepatīkamām situācijām izglābj vecums, mainot maskas no drosmīga Korejas kara veterāna uz vecotēvu, kas sirgst ar diabētu un kam ir ekstra popkorns, vai pekanriekstu pārvadātāju.

Stāsta morāli varēja nolasīt jau pirmajās ainās, bet Īstvuds izvēlas skatītāju vilkt pa savu pieļauto kļūdu pēdējo apli, lai pateiktu, ka nopirkt var jebko, tikai ne laiku (“You can buy anything, but I couldn’t buy time.”). Droši vien tāpēc, ka viņa mērķis nav moralizēt, un tāpēc, ka šim grābeklim katram ir jāuzkāpj, un tas jau tiek meistarīgi darīts. Padomā par Ziemassvētku “Dod Pieci” kampaņu – tēvam jāiemāca, ka ne vienmēr ir jāuzkāj augstākajā kalnā, bet būtu forši bērnam vienkārši pajautāt, kā iet.

Trafareti ne vienmēr ir slikti, dažreiz pietiek ar sešinieku.

“Narkokurjers” jau skatāms kinoteātros!

Anna Plaudiņa, īpaši KinoKults.lv