“Viņas gaisma” (“The Lighthouse”, “Bāka”, 2019)

Uzmanību – spoileri!

Daudzsoložā režisora Roberta Egersa otro pilnmetrāžas filmu “Bāka” (“The Lighthouse”) iespējams raksturot, pārfrāzējot vārdus, kurus mākslas kritiķis un dzejnieks Žans Moreass izmantojis, aprakstot simbolistu mākslas kustību: “Šajā mākslas veidā dabas ainas, cilvēku aktivitātes un citi reālās pasaules fenomeni netiks attēloti kā paši par sevi; šeit tie ir radīti, lai reprezentētu to ezotērisko saistību ar primordiālajiem ideāliem.” Proti, šajā kinolentē attēloto skatītājam drīzāk jāuztver caur stāstnieku piedāvāto, acīmredzamo simbolu un metaforu prizmu.

Filmas darbība risinās 19. gs. noslēgumā ASV ziemeļaustrumos, Jaunanglijā. Galvenajās lomās redzami Vilems Defo (kā bākas uzraugs Tomass Veiks), Roberts Patinsons (uzrauga palīgs Efraims Vinslovs). Ar šo arī varētu beigties filmas apraksts, jo tajā redzamais un piedzīvotais lielākoties pakļaujas paša skatītāja interpretācijai. Šis ir kino darbs, kuru noteikti vieglāk ir redzēt, nekā aprakstīt. Tomēr šis raksts veidots, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā ar filmas sniegto piedzīvojumu, iespējams, pagarinātu tās radīto katarsi un veiksmīgi atvadītos no domām, kuras neliek mieru jau kopš pirmās filmas skatīšanas reizes. Ko tad īsti stāsta autori vēlējušies mums piedāvāt, veidojot šo sirreālo, melnbalto, uz 35mm filmas uzņemto kino mākslas darbu – fantāziju vai paranoju?

The Lighthouse, Bāka

Droši vien jāpiekrīt Egersa darbu piekritējam un amata brālim, režisoram Ari Asteram, sakot, ka filma nepārstāv šausmu kino žanru, vairāk atgādinot eksistenciālu komēdiju. Nav iespējams skaidri aprakstīt, ko divās stundās uz ekrāna redzētais nozīmē. Līdz ar to, pēc savām pārdomām, sliecos par labu domai, ka viss filmā redzamais norisinās Efraima prātā, tiešāk izsakoties – zemapziņā. Tomasu un Efraimu iespējams raksturot kā vienas personas divas izpausmes un visu filmā notiekošo kā iekšēju cīņu, varas dinamiku starp tām. Galu galā, kā skatītājs uzzina, filmai tuvojoties noslēgumam, – Efraima īstais vārds ir Tomass, tas ir vārds, kuru viņš turējis noslēpumā, un ir tieši tāds pats kā vecākā bākas uzrauga vārds. Ņemot vērā stāsta kopējo noskaņu, kas pilna ar atsaucēm uz grieķu un romiešu mitoloģiju (proti, Neptūnu un Prometeju; abu bākā atrodošos vīriešu cīņa skatītājam no malas bieži šķiet kā divu dievu ķildas, kas, kā zināms no grieķu/romiešu mitoloģijas stāstiem, daudz neatpaliek no cilvēku ikdienas bažām un nereti šķiet pat komiskas) un simbolistu mākslas kustību (dodot dziļāku, metaforisku nozīmi dažādiem tēliem, piemēram, – nārai, kaijām, gaismai), šī stāsta varoņa īstā vārda atklāsme, kas liecina par cilvēka identitāti, nav nejauša vai beznozīmīga.

Ne mazāk nozīmīgs šķiet fakts, ka, runājot par bākas gaismu, Tomass izmanto sieviešu dzimtes vietniekvārdu – “viņa” (“her”). Šī stāsta kontekstā vairāk gan jādomā, ka tas varētu simbolizēt sievišķā un vīrišķā klātesamību katrā cilvēkā, nevis vīrieša iekāri pret sievišķo kā ko svešu, ņemot vērā, ka “viņa” (gaisma) ir daļa no falliskās bākas, kas ir stāsta centrā gluži kā atsevišķš filmas tēls. Iespējams pat apgalvot, ka filmas psiholoģiski visspēcīgākie tēli ir bāka (tās gaisma), nāra un pati jūra. Bangojošie okeāna ūdeņi uztverami kā zemapziņas simbols. Līdz ar to salu, uz kuras atrodas gaismu nesošā bāka, varam redzēt kā “id”, kura meklējumos dodas cilvēka “ego”. Arī Efraima dzeršana šķiet gandrīz kā rituālistiska iegrimšana sava prāta tumšākajos ūdeņos.

The Lighthouse, Bāka

Filmas noslēgums jeb apgaismības mirklis ir vārdos neaprakstāms (tiešā nozīmē). Šķiet, ka ar tā palīdzību filmas veidotāji visaugstākajā mērā komunicē ar skatītāju, cenšoties tam nodot domas un idejas, kuras pārvar valodas ierobežojumus. Satikšanās ar gaismu ir lūzuma punkts Efraima (jeb Tomasa) eksistencei, kas atspoguļojama gluži vai kā metafiziska saskaršanās ar absolūto patiesību un prasa upuri, proti, – konfrontāciju pašam ar savu dvēseli, skaidrāk izsakoties – nāvi. Pavisam tiešā nozīmē spožā gaisma, kas noslēdz šo stāstu, ir kā vairākās reliģijās aprkastītais bardo stāvoklis – ekstātiska spožas gaismas redzēšana un jušana tieši nāves laikā / pēc nāves / tās agonijā.

Šķiet lieki teikt, ka īpaši patīkams acij ir filmas vizuālais noformējums, kas savā vienkāršībā un katrā kadrā izvēlētajā kameras novietojumā ir spējīgs pārnest skatītājam aktieru piedzīvoto emociju vētru. Režisors Roberts Egerss iepriekš darbojies kā Ņujorkas teātru radošais direktors, scenogrāfs, producents, un šī pieredze ir redzama arī viņa kinodarbos. Ar nepacietību varam gaidīt režisora nākamo garadarbu, kas varētu šķist tuvāks arī mums kā ziemeļniekiem, – “The Northman”, kas būs 10. gadsimta Islandes vikingu atriebes sāga, kur vienā no vadošajām lomām redzēsim Egersa pirmās pilnmetrāžas filmas “The Witch” galvenās lomas atveidotāju Anju Teilori-Džoju.

Justīne Ulvinde, īpaši kinokults.lv

“The Lighthouse” uz lielā ekrāna būs skatāma vēl tikai divos seansos – 13. un 21. decembrī, biļetes jau pieejamas!