“Warcraft” (2016)

Videospēļu ekranizācijām, kā zināms, ir pagalam nelaba slava – uz katru veiksmīgo (diskurss ir atvērts, vai tādas vispār pastāv) ir vismaz ducis… Vārdu sakot, skumji un baisi, un tas ir videospēļu totālās uzvaras gadsimtā. Pēc neliela klusuma scēnā pie mums nāk “Warcraft” – visās nozīmēs kulta videospēļu pasaules ekranizācija, ar ļoti labiem ciltsrakstiem un franšīzes potenciālu. Vai beidzot būs izdevies?

Labos ciltsrakstus projektā pārstāv gīkiem draudzīgā studija Legendary, pašu Blizzard klātbūtne un režisors Dankans Džounss, “Moon” un “Source Code” autors, kā arī Deivida Bovija dēls (pēdējais mazāk svarīgi, bet tomēr). Par Dankanu, kuram pašam ir pāris 80. līmeņa čari, bija nelielas bažas – vai tikai Holivudas konveijers nesamals jauno (tikai 45 gadi… tīrais nieks) un talantīgo režisoru, vai nepakļaus savām prasībām visu maksimāli vienkāršot, padarīt pieejamu. Par laimi – tas nav noticis, jo, ja arī ir, tad tikai nepieciešamo kompromisu ietvaros, jo Džounsam ir sanākusi labā nozīmē neticami hardcore fantasy filma.

Warcraft

Kas nedaudz kaitina mūsdienu fantasy TV/kino darbos un par ko mums ir “jāpateicas” “Troņu spēlēm” un to neaptveramajai popularitātei, ir vēlme visu padarīt maksimāli saprotamu un sagremojamu masām – darbības telpa visbiežāk atgādina visiem zināmos, netīros un realistiskos Eiropas viduslaikus, bet galvenajās lomās redzam H&M reklāmu tēlus, pilsētas kafijotavu un frizētavu darbiniekus, dažubrīd glamūrīgi apķēzītus ar asinīm un dubļiem. Un nedaudz maģijas, bet tikai mazliet – lai neviens nesabītos. “Warcraft” jau no pirmajiem kadriem šauj ar maģiju, leksikonu un citām sarežģītām lietām, paskaidrojot drīzāk mazāk, kā vairāk, un vienkārši aicinot savā krāšņajā pasaulē. Un tas ir tik sasodīti drosmīgi, svaigi un patīkami!

Protams, ka Azerotas karalistē neiztika bez pāris darvas pilēm, varbūt pat vairāk, kā vajag – jo, par spīti visam, filma tomēr ir vasaras grāvējs, kuram vajadzētu patikt visiem, vai vismaz tuvu tam. Pats galvenais – no visas plašās “Warcraft” pasaules vēstures izvēlēts, iespējams, ne pats aizraujošākais posms vai ne pašā aizraujošākajā formātā (ja godīgi, tad prasās vismaz pēc extended cut, jo ir jūtami griezts). Centienos uztaisīt fotorealistiskākos orkus pasaulē (kas izdevās spīdoši) filmas autori nedaudz aizmirsa par spēlētāju jau tā nozākāto Alianci, kuras varoņi izskatās plakani un neizstrādāti. Bet tas nav daudz pret vairākiem skatu punktiem, ļoti pareizu fanservice un, šķiet, brutālāko fantasy violence kopš “Gredzenu pavēlnieka”.

Warcraft

Jā, filma pirmām kārtām ir radīta tiem, kuriem ballīte biksēs sākas jau ieraugot Stormwind City un The Dark Portal, Anduin Lothar un Orgrim Doomhammer, bet gribētos domāt, ka tā patiks tiem, kas nav tēmā* – tiem tas būs vēl viens “John Carter”, jeb krāšņa, savdabīga un interesanta filma, kuras lielākā nelaime ir būt sākotnēji pārprastai par to, kas tā nav (bet vēlāk atklātai uz mājas video formātiem, atkal un atkal un atkal). Cerēsim, ka tas nenotiks, un mēs varēsim redzēt stāsta turpinājumu uz lielajiem ekrāniem – šī nu ir tā reize, kad to ļoti gribētos.

“Warcraft” – kaut ne ideāla, taču kompetenta, drosmīga, brīžiem pārsteidzoša un, pats galvenais, aizraujoša filma no cilvēka, kurš ir 100% iekšā šajā visā. Leciet arī jūs!

* raksta autors noteikti ir “tēmā” un nekad neuzzinās, kā tad tas viss izskatās cilvēkam “no malas”. Bet ko tu padarīsi!