“What We Do in the Shadows”: Arī vampīri ir tikai „cilvēki”

Kaut arī 2015.gads kino pasaulē jau rit pilnā sparā, nekas man šogad vēl nav licis smieties un tīksmināt tik ļoti, kā pagājušajā gadā izdotā jaunzēlandiešu vampīrfilma „What We Do in The Shadows”.

Filma tapusi ainaviskajā valstī, kas citviet pasaulē vairāk pazīstama ar brango aitu populāciju (kam par godu 2006.gadā tapusi filma „Black Sheep”),All-Blacks” regbija komandu, triloģiju „Lord of The Rings” (un mazāk svarīgo Hobita triloģiju) un dažiem asprātīgiem un humora pilniem filmu veidotājiem. Runa ir par Džemeinu Klementu (Jemaine Clement) un Taika Vaititi (Taika Waititi), kuriem šī nav pirmā pieredze režisoru krēslos un otrpus kamerai.

Spektrs III: What We Do in the Shadows

Džemeins Klements plašākai auditorijai zināms kā Džemeins (kāda izdoma!) HBO televīzijas šovā „Flight of The Concords”, kurā viņš kopā ar Bretu (vai Britu, ja runājam ar jaunzēlandiešu akcentu) Makenziju (Bret Mckenzie) mēģina pielāgoties dzīvei Ņujorkā, vienlaikus cenšoties pilnveidot savas mūziķu karjeras. Galvenie varoņi atveido paši sevi – grupu „Flight of The Concords”. Seriālā šis muzikālais duets var lepoties ar vienu uzticīgu fani – apmātu stalkeri Melu, lai gan patiesībā „Flight of The Concords” gan Jaunzēlandē, gan ārpus tās ir iemantojuši kulta grupas statusu, un fanu ir krietni vairāk par seriālā atainoto. Džemeina sadarbība ar filmas „What We Do in The Shadows” otru režisoru – Taika Vaititi – aizsākās 2007.gadā, kad Vaititi režisēja pāris „Flight of The Concords” sērijas un savu pirmo (ne mazāk smieklīgo un asprātīgo) pilnmetrāžas filmu „Eagle vs Shark” ar Klementu vienā no galvenajām lomām. Filma ir „Napoleon Dynamite” brālēns no Jaunzēlandes un tāpēc vien to ir vērts noskatīties. 2010.gadā Vaititi režisējis kritiķu un skatītāju atzīto filmu „Boy”, ar kuru man diemžēl vēl nav bijusi iespēja iepazīties.

Nu gan par filmu. Pirmais, kas krīt acīs jau filmas pirmajās sekundēs, ir tas, ka tā veidota kā realitātes šovs. Mēs tiekam iepazīstināti ar galvenajiem varoņiem, viņu vecumu (jau sāku smieties), varoņu biogrāfijām (backstory), piemēram, kā un kāpēc viņi kļuvuši par vampīriem. Tiekam izvadāti pa šo vampīru dzīvesvietu (vislabākajās MTV „Cribs” tradīcijās), iepazīstam viņu ikdienu un skarbo dzīves realitāti  – nekādas saules gaismas! Pati filma gan nav realitātes šovs, bet lielisks mockumentary stilā ieturēts smieklu, absurda un „vampīru realitātes” atspoguļojums. Gribot negribot – prātā nāk labākais, kas mockumentary stilā tapis gan televīzijā (The Office, Parks and Recreation, Trailer Park Boys), gan kino (This Is Spinal Tap, Borat, Best in Show). Skatītājam top skaidrs, ka būt vampīram mūsdienās ir grūti – minimālās izklaides iespējas, īres cenu kāpums, neveikla saskarsme ar mūsdienu tehnoloģijām (internets), netīrie trauki, vilkači, regulāra nepieciešamība pēc svaigām asinīm un cenšanās iekļauties un sadzīvot ar mainīgo sabiedrību, kas (atšķirībā no viņiem) mainās ik dienu!

Kas ir laba realitātes šova veiksmes recepte? Interesantu un dažādu personību centieni sadzīvot vienā telpā („When you get three vampires in one flat, obviously there’s gonna be a lot of tension”), lomu sadalījums (ir gan „sliktais zēns”, gan „nēratnais tips”, gan „kārtīgais un apzinīgais”) un saskarsme ar ārpasauli. Filmā dominē deadpan komēdijas stilistika – galvenie varoņi, neizrādot nekādas emocijas (brīžam pat neapzināti) vai izmaiņas ķermeņa valodā un runas veidā (pilnā nopietnībā), runā par absurdām un pat muļķīgām lietām, kā rezultātā „What We Do in The Shadows” iegūst unikālu neveikluma, ironijas un parodijas piesitienu!

Reti kura vampīrfilma atspoguļo to dzīves daļu, par kuru mēs parasti neaizdomājamies  – ko viņi dara mājās? Un galu galā – kā izskatās viņu mājās? Galvenie varoņi – Vladislavs, Viago, Dīkons, un nelaiķis, īstens Nosferatu iemiesojums Pīters – nav nedz stilīgi, nedz apveltīti ar gaišākajiem prātiem. Kompānija neseko klasiskiem vampīru stereotipiem, piemēram, viņi nemaz tā īsti nezina, kāpēc vampīri tik ļoti kāro pēc jaunavu asinīm (Vladislava versija par to: „Let’s just say, if you are going the eat a sandwich, you will just enjoy it more if you knew no one had fucked it!”). Kad „puiši” dodas izklaidēties, gatavošanās process var ieilgt, jo ir grūti izvēlēties apģērbu (gadu gaitā nogalināto cilvēku apģērbu kolekcijas!). Nākas saskarties ar vēl kādu stindzinošu vampīru ikdienas mīnusu – atspulga neesamību spogulī! Tomēr galvenie varoņi ar šo problēmu diezgan veiksmīgi tiek galā, viņi ir izkopuši veiklas zīmēšanas prasmes, kas tiek pielietotas ikreiz, kad vien kādam ir nepieciešamība ātri ieraudzīt, vai izvēlētais apģērbs izskatās labi un seksīgi („When you’re a vampire, you become very sexy!”). Filmas gaitā četrotnei pievienojas pretrunīgi vērtētais piektais biedrs Niks un, iespējams, filmas „visinteresantākais” un galveno varoņu vismīlētākais personāžs Stjū, kurš… ir parasts cilvēks. Šāda filmas veidotāju izvēle varoņu un to lomu sadalījumā ir viens no iemesliem, kāpēc „What We do in The Shadows” ir unikāla un vēl nebijusi vampīrfilmas versija.

Spektrs III: What We Do in the Shadows

Vampīrfilmās biežāk esam pieraduši, ka vampīri tiek atainoti kā brutāli un nejūtīgi slepkavas, un pirmā plāna lomas ir cilvēkiem. No vampīriem būtu jābaidās un jāizvairās. Gadiem ejot vērojams, ka vampīrfilmu žanrs tuvinās cilvēciskajam motīvam. Pirmais, kas nāk prātā, ir „Interview with the Vampire” vai Džārmuša „Only Lovers Left Alive”, kuru galvenie varoņi ir vampīri ar ..jūtām? Šajās filmās parādās vampīriskās nolemtības, nemirstības un reizē arī zaudējuma tēma, ko caurvij spēcīgs erotisms, un mums atliek tikai secināt – jā, šajos varoņos noteikti ir kāda daļa cilvēcības, jo citādi nemaz nevar būt.

Un arī filma „What We Do in The Shadows” liek skatītājam saprast – vampīros ir saglabājusies šī cilvēciskā stīga. Jo viņi ir romantiski  – Viago ir zaudējis savu mīļoto vairākus gadu desmitus atpakaļ, un tas viņam sāp joprojām (tik ļoti, ka viņš slapstās/lidinās gar pansionāta logiem, kur mīt mīļotā). Un galu galā – viņiem nav vienalga, ka pēc upura sakošanas paliek šmuce uz grīdas (šim nolūkam Viago rūpīgi izklāj uz grīdas avīzes)! Un kāda sāpe jūtama arī pēc nejaušas tikšanās ar nesamierināmajiem ienaidniekiem vilkačiem, kas pārtapusi tīneidžeriskā vārdu apmaiņā, nevis pārspīlēti fantastiskā divkaujā.

What We Do in The Shadows” ir stāsts par vampīra cilvēcisko pusi. Un labs humors nekad nenāk par ļaunu.