“Wild” (2014)

Nevienu filmu sen tā nebiju gaidījusi, kā “Mežoni”. Un tas, protams, uzliek filmai “lielu atbildību”, jo ekspektācijas ir lielas. Šoreiz tās attaisnojās tikai daļēji. Kopējā filmas pēcgarša bija patīkama, taču analizējot un iedziļinoties detaļās, gribas daudz kur piekasīties. Neatbildēta palika tā sižeta līnija, kas skāra galvenās varones attiecības ar vīru, kurš filmā tika parādīts kā viens no retajiem normālajiem vīriešiem. Kurā brīdī viņi iepazinās un apprecējās un kas īsti aizgāja šķērsām? Kāpēc viņa neguva mierinājumu par mātes nāvi attiecībās ar vīru?

Lai gan Rīza Vinterspūna kā aktrise man simpatizē, tomēr lielo ciešanu aina (pie filmas beigām, kur viņa nokrita uz ceļiem un raudāja) līdz galam nepārliecināja un likās izspiesta. Tāpat kontrastēja filmas veidotāju vēlme no vienas puses parādīt dziļi personīgu un diezgan traģisku stāstu, tajā pašā laikā iesmejot par galvenās varones tizlumu un sievišķīgo domāšanu attiecībā uz pārgājienam nepieciešamajām un līdzņemamām mantām. Un, visbeidzot, būtu gribējies uzzināt niansētāk galvenās varones iekšējos pārdzīvojumus, atziņas un grūtības ceļā – ne tikai praktiska rakstura, bet arī garīgās.

Tajā pašā laikā filma ļāva līdzpārdzīvot Rīsas varones ceļam, cienīt viņas apņēmību doties vienai pašai tik grūtā pārgājienā un sajust tās sāpes, ko viņa pārdzīvoja, zaudējot māti. Attiecības ar māti, mātes dzīves filozofija un veids, kā viņa audzināja savus bērnus, likās ļoti simpātisks un sirsnīgs. Mātei varētu dot Oskaru, vai Rīsai – to Kinoakadēmija lai lemj.

Ulrika Plotniece, īpaši Kinoblogeri.lv