Lielo treknu svītru pagājušajam kino gadam pavilksim jau šonakt gaidāmajā “Oskaru” ceremonijā, tāpēc šodien arī mēs vēlreiz palūkosimies atpakaļ uz to, kas īpaši interesants un lielisks ir bijis sastrādāts kino jomā 2019. gadā. Kino Kults par saviem favorītiem jau pastāstīja, tāpēc šoreiz nolēmām, ka uzdosim šo jautājumu – kas bija jūsu 2019. gada top filmas – vairākiem Latvijas režisoriem, kuri padalījās ar savām gada desmit labākajām filmām. Tās visas salikām vienkopus – šoreiz nevis topā ar konkrētām vietām, bet gan saskaitījām, kuras filmas šajos topos tika pieminētas visbiežāk.

Sarakstā atradīsiet gan daudz jau iemīļotu, gan daudz interesantu un, iespējams, vēl nedzirdētu filmu, tāpēc, lai varētu to visu ērti pieglabāt priekšdienām, filmu sarakstu atradīsiet arī “Letterboxd” vietnē.

Un nu pie rezultātiem!

1 balss – 31 filma

• Andrey Tarkovsky. A Cinema Prayer — dokumentālā filma stāsta par izcilā režisora Andreja Tarkovska dzīvi un filmām, tostarp ļaujot to darīt arī pašam režisoram — izmantojot retus audio ierakstus, kuros dzirdams pats 1986. gadā mūžībā aizgājušais lielmeistars. 
• Avengers: Endgame — vairāk nekā desmit gadus ilgušais, vairāk nekā divdesmit filmās stāstītais “Marvel” megastāsts pagājušogad piedzīvoja sava veida noslēgumu — vai, pareizāk sakot, piedzīvoja savu tādu patiešām pirmo lielo un tik tiešām episko pamatīgo pieturas punktu (jo “Marvel” mašīna turpinās rullēt vēl šogad, nākamgad, aiznākamgad, aizaiznākamgad…).
• Climax — pagājušogad provocēt un intriģēt turpināja arī Gaspārs Noē, šoreiz to darot ar deju, halucināciju un vienkārša ārprāta caurvīto “Climax”. 
• Collective — korupcija valsts institūcijās un it sevišķi veselības aprūpes jomā ir sāpīgas tēmas ne vienā vien valstī, tostarp arī Latvijā, tāpēc Rumānijas dokumentālā filma “The Collective” var trāpīt īpaši spēcīgi.
• Come to Daddy — ja nu tiešām ir vēl kāds, kuram Elaidža Vuds asociējas tikai un vienīgi ar “Gredzenu pavēlnieka” filmām, tad komiskais trilleris “Come to Daddy”, kas stāsta par kādu vīru, kurš dodas apciemot savu tēvu, bet kura brauciens, protams, ne ar ko labu nebeidzas, būs viens no stāstiem, kas šo priekšstatu liks mainīt pamatīgi.
• Cook Fuck Kill — lai gan filmas nosaukums sola jestru padarīšanu, šī čehu absurda drāma tāda vis nav, jo tās uzmanības centrā ir vardarbība ģimenē, stāstot par kādu vīru, kurš aizraujas gan ar ēst gatavošanu, gan seksu, gan diemžēl arī roku palaišanu pret sievu.
• The Death of Dick Long — Daniels Šeinerts, viena puse no dueta “Daniels”, pagājušogad soloformā saviem cienītājiem sagādāja šo neparasto, melna humora caurvīto drāmu, kas stāsta par diviem draugiem, kuri vēlas apslēpt faktu, ka trešais draugs ir… nomiris.
• Dolemite Is My Name — Edijs Mērfijs jau sen bija pelnījis kārtīgu atgriešanos kādā patiešām labā filmā, un šādu iespēju viņam sagādāja biogrāfiskais stāsts par “blaxploitation” filmu zvaigzni Rūdiju Reju Mūru.
• Ghost Town Anthology — Denī Kotē drāma ar pārdabiskiem piesitieniem pēta to, kā pēkšņa un nejauša nāve spēj satricināt tos, kas paliek tepat un kam nākas tikt galā ar zaudējuma atstāto tukšumu.
• Give Me Liberty — Kannu kino festivālā “Director’s Fortnight” programmā allaž var atrast īpaši oriģinālus un atmiņā paliekošus darbus, kā Kirila Mikanovskija komēdiju “Give Me Liberty”, kurā lielākā daļa lomu uzticēta neprofesionāliem aktieriem.
• High Life — savā pirmajā filmā angļu valodā franču režisore Klēra Denī dodas kosmosā, bet ierastu zinātnisko fantastiku šeit negaidiet — ne velti intervijās par šo filmu ne vienu reizi vien dzirdēsiet pieminētu vārdu “fuckbox”. 
• Honeyland — dokumentālā filma no Maķedonijas, kas stāsta par kādu biškopi, ir tikusi pie diezgan unikāla sasnieguma: tā ir nominēta “Oskara” balvai gan labākās dokumentālās filmas, gan labākās ārzemju filmas kategorijā (šādi bieži negadās).
• J’accuse — pēc 13 gadus vecas meitenes izvarošanas Polaņskis pameta ASV, bet toties Eiropā gan viņš joprojām var turpināt darboties, un viņa darbi joprojām tiek uzņemti silti un ar atplestām rokām, tostarp Venēcijas kino festivālā, kur filma ieguva žūrijas balvu.
• Koko-di Koko-da — psiholoģiskas šausmas sajauktas kopā ar neparastu humoru, visam vēl piešķiļot klāt psihedēlisku pieskaņu — Johannesa Niholma veidotā filma vislabāk ies pie sirds tiem, kas draudzējas ar sirreāliem stāstiem.
• La Belle Époque — kamēr laika mašīna vēl nav izgudrota, cilvēkiem nākas likt lietā savu iztēli, lai paviesotos iepriekšējos laika periodos, un šo vēlmi atgriezties pagātnē sirsnīgā un neparastā veidā izmanto Nikolā Bedo romantiskā komēdija. 
• The Laundromat — ja nu ir kāds, kurš salīdzinoši neseno Panamas papīru skandālu varētu paspēt jau tagad iepīt filmā, tad tas ir megaātrumā strādājošais Stīvens Soderbergs, kurš turklāt pasauca bariņā tādus aktierus kā Merilu Strīpu, Geriju Oldmenu un Antonio Banderasu.
• Leaving Neverland — viena no pagājušā gada apspriestākajām dokumentālajām filmām deva iespēju savu stāstu izstāstīt vīriem, kuri apsūdzēja dziedātāju Maiklu Džeksonu seksuālos noziegumos, kad abi vēl bija jauni zēni. 
• Les Misérables — “Oskaru” noteikumi labākās ārzemju filmas kategorijā nozīmē, ka katra valsts drīkst izvirzīt tikai vienu kandidāti, un, lai gan daudzi gaidīja, ka šogad šis gods tiks iepriekšminētajai “Portrait of a Lady on Fire”, franči tomēr lēma par labu “Les Miserables”, kas aizņemas elementus no Viktora Igo leģendārā romāna un pārceļ tos mūsdienu kontekstā.
• Monos — kamēr runas par jaunu “Mušu ķēniņa” versiju vēl tikai turpinās, Alehandro Landess ņēma un pats jau izveidoja jaunu šī stāsta interpretāciju, klāt vēl piešaujot arī Džozefa Konrāda “Heart of Darkness”. 
• The Nightingale — pēc tam, kad režisore Dženifera Kenta sevi pasaulei skaļi pieteica ar savu debijas filmu “The Babadook”, viņas otrais veikums, vēsturiskais atriebes trilleris “The Nightingale” liecina, ka viņa šeit ir uz palikšanu.
• One Child Nation — gandrīz četrdesmit gadus Ķīnā valdīja tā saucamā viena bērna politika, un dokumentālā filma “One Child Nation” pēta, kādas sekas šie gadi ir atstājuši uz valsti un tās iedzīvotājiem. 
• Out Stealing Horses — lai gan esam pieraduši Stellanu Skarsgardu redzēt Holivudas filmās, viņš mēdz filmēties arī dzimtajā Skandināvijā, piemēram, šī gada Norvēģijas “Oskaram” pieteiktajā drāmā “Out Stealing Horses”, kas stāsta par kādu vīru, kurš atsauc atmiņā savus jaunības gadus.
• The Peanut Butter Falcon — ikviena cilvēki sapņi ir piepildīšanas vērti — vai vismaz mēģinājumu tos piepildīt vērti, lai cik neiespējami tie arī liktos, un to sirsnīgi, ar Marka Tvena piedzīvojumu garu caurvītu enerģiju apliecināja šī aizkustinošā filma.
• Portrait of a Lady on Fire — Selīnas Sjamas romantiskā drāma par kādu jaunu sievieti un gleznotāju, kura ir nolīgta uzgleznot šīs sievietes portretu, kļuva par īstu sensāciju pagājušā gada Kannu kino festivālā, pēc tam turpinot vākt apbrīnotājus citur pasaulē (un labās ziņas ir, ka drīzumā filma būs skatāma uz lielajiem ekrāniem arī pie mums!).
• Rocketman — Eltona Džona fenomenālās karjeras pirmsākumus, tās spožākos un ne tik spožākos mirkļus biogrāfiskā un, protams, muzikālā stāstā kopā salika Deksters Flečers, kuram kārtīgi palīdzīgu roku un balsi sniedza Tārons Edžertons, lieliski atveidojot stāsta centrālo personu.
• Scheme Birds — Eiropas kino akadēmijas balvai nominētās “Scheme Birds” nebūs tā vieglākā skatāmviela, bet vērtīga gan — filma stāsta kādas meitenes pieaugšanas stāstu industriālā pilsētā Skotijā.
• School of Seduction — trīs sieviešu stāsti dokumentālā filmā par mēģinājumiem kaut kā nebūt, ar jebkādiem līdzekļiem izsisties sabiedrībā un nodrošināt sev nākotni Krievijā — sievietēm izkulties cauri dzīvei sistēmā, kas ir būvēta, dodot priekšroku vīriešiem, nav viegli.
• Synonyms — Nadava Lapida filma ieguva “Zelta lāci” pagājušā gada Berlīnes kino festivālā un ne velti — tā ļoti oriģinālā veida pēta to, cik ļoti lielu lomu cilvēka identitātes veidošanā spēlē valoda.
• Us — Džordans Pīls i netaisījās gulēt uz “Get Out” lauriem, savā nākamajā filmā biedējošā, provokatīvā un ļoti, ļoti interesantā veidā atkal patricinot skatītājus un sagādājot fantastisku dubultlomu Lupitai Njong’o.
• Varda by Agnés — pagājušā gada martā mūžībā devās izcilā režisore Anjēze Varda, bet saviem cienītājiem viņa vēl atstāja brīnišķīgu atvadu dāvanu: filmu par savu dzīvi un tajā sasniegto.
• Vice — pēc finanšu krīzes izķidāšanas filmā “The Big Short” Ādams Makejs metās ķidāt bijušo ASV viceprezidentu, visnotaļ noslēpumaino un baiso Diku Čeiniju, kuru iemiesoja kārtējo reizi pilnībā transformējies Kristians Beils.

2 balsis – 7 filmas

• Ad Astra — Breds Pits šobrīd tiek apbērts ar visām balvām pēc kārtas par viņa sniegumu Kventina Tarantīno filmā “Reiz Holivudā”, bet tikpat labi šīs balvas aktierim varētu piešķirt arī par viņa darbu Džeimsa Greja kosmosa drāmā “Ad Astra”. Meditācija par tēviem, dēliem un sarežģītajām saitēm, kas tos saista, kā arī spraigas “action” ainas kosmosā — Greja filmā kaut ko tieši sev var atrast ikviens skatītājs.
• Away — nepamanīts nav paslīdējis garām arī pašmāju veikums, Ginta Zilbaloža pilnībā vienatnē izveidotā animācijas filma “Projām”. Bez dialogiem veidotais stāsts par kādu puisi, kurš attopas uz vientuļas salas, kur viņam sāk pakaļ dzīties tumšs gars, izpelnījas ievērības cienīgus panākumus visā pasaulē, tostarp atzinību Anesī animācijas filmu festivālā, kā arī nomināciju prestižajai “Annie” balvai.
• The Beach Bum — pēc ilgākas pauzes pagājušogad ar jaunu filmu atgriezās pretrunīgais, bet vienmēr interesantais režisors Harmonijs Korīns. Savā jaunākajā darbā “The Beach Bum” viņš sagādāja tādu lomu Metjū Makonahijam, kādu aktieris, šķiet, bija dzimis, lai spēlētu — laisks, hipijisks, dzīvi baudošs, zālīti mīlošs rakstnieks.
• The Dead Don’t Die — ar vampīriem Džims Džārmušs reiz jau bija izpriecājies, pagājušogad monstrozu radību rindā kārta pienāca zombijiem! Protams, arī zombiju žanru Džārmušs apspēlēja tā, kā to nespētu neviens cits, bet talkā viņam nāca vesela plejāde viņa iecienīto sadarbības partneru, ieskaitot Bilu Mareju.
• Deerskin — arī franču komēdija “Deerskin”, līdzīgi kā vairāki citi darbi šajā sarakstā, savu pirmizrādi piedzīvoja Kannu kino festivālā. Filma stāsta par kādu vīrieti, kurš paliek apsēsts ar… smalku briežādas jaku, kā rezultātā nonāk uz kriminālas takas. 
• The Farewell — viens no lielākajiem “Oskaru” nomināciju sarūgtinājumiem daudziem bija Lulu Vangas drāmas “The Farewell” iztrūkums nominantu sarakstos (iegūtās “Independent Spirit Awards” ceremonijas balvas gan rūgtumu nedaudz mazina). Šī ģimenes drāma ar komisko piesitienu stāsta par ģimeni, kura pieņem lēmumu nestāstīt vecmāmiņai, ka viņas plaušu vēzis nozīmē pavisam drīzu nāvi. 
• For Sama — vēl viena no kandidātēm uz labākās dokumentālās filmas balvu šī gada “Oskaru” ceremonijā. “For Sama” stāsta par kādas ģimenes (nosaukumā minētā Sama ir pāra meitiņa) dzīvi Alepo, Sīrijā, pirms un pēc smagajiem konfliktiem, kas risinājās pilsētā. 

3 balsis – 5 filmas

• The Favourite — grieķu režisora Jorga Lantima filmas atmiņā mēdz iespiesties uz ilgu laiku, un viņa svaigākais darbs “The Favourite” šajā ziņā nebija nekāds izņēmums. Savdabīgā, dzēlīgu asprātību pilnā vēsturiskā komēdijdrāma sagādāja brīnišķīgas lomas trīs lieliskām aktrisēm Emmai Stounai, Reičelai Vaisai un, protams, Olīvijai Kolmanei, kura pirms gada par sniegumu filmā tika arī pie “Oskara” balvas. Un neaizmirsīsim arī visas tās parūkas! 
• The Golden Glove — Fatiha Akina veidotā filma par vācu sērijveida slepkavu Fricu Honku droši vien būs domāta drosmīgākajiem skatītājiem. Saņēmusi visnotaļ pretrunīgas atsauksmes no kritiķiem pēc pirmizrādes pagājušā gada Berlīnes kino festivālā, “The Golden Glove” tomēr kļūst par neaizmirstamu pārdzīvojumu tiem, kas ir gatavi ļauties filmas provokatīvajam garam. Bet vai tad kāds teica, ka viesoties slepkavas galvā būs ārkārtīgi patīkama pieredze?
• I Lost My Body — “Netflix” šogad pamanījās pārsteigt, ar veselām divām filmām kandidējot uz labākās animācijas filmas “Oskara” godu. Viena no tām ir absolūti unikālā franču filma “I Lost My Body”, kas stāsta par kādas rokas ceļojumu cauri pilsētai centienos atrast savu pazaudēto ķermeni. Visa Adamsu ģimene šo stāstu noteikti jau noskatījās, izmantojiet iespēju arī jūs!
• Knives Out — režisors un scenārists Raiens Džonsons neļāvās trakāko “Zvaigžņu karu” fanu sūdzībām pēc “The Last Jedi” iznākšanas sevi nomākt, tieši pretēji, viņš ķērās pie darba un izveidoja vienu no jestrākajām detektīvmistērijām, kādu pēdējā laikā nācies redzēt. Bagātīgi aizņemoties detaļas no klasiskiem Agatas Kristi stāstiem, bet tajā pašā laikā ietērpjot tos modernā gaisotnē (un stilīgos džemperos) Džonsons izstāstīja pārsteidzoši aktuālu stāstu, kuram sekot līdzi divu stundu garumā ir tīrais prieks. Nav nekāds brīnums, ka ar detektīvu Benuā Blanku tiksimies vēl!
• Liberté — Alberta Serras jaunākā filma diez vai būs obligātā skatāmviela ikvienam skatītājam, bet drosmīgākajiem gan ar to varētu būt pa ceļam. Tā stāsta par izvirtušiem aristokrātiem 18. gadsimta Francijā, kuri tiek padzīti no galma savas izvirtības dēļ, un tā rezultātā dodas pie vācu domubiedra, pie kura savām kaislībām var dot pilnu vaļu. Pretrunīgi, drusku skandalozi un ļoti intriģējoši — viss, ko sagaidām no filmām, kas viesojušās Kannu kino festivālā. 

4 balsis – 3 filmas

• About Endlessness — 2019. gads kļuva par īstiem svētkiem savdabīgā zviedru režisora Roja Andersona cienītājiem, iznākot jaunajai šī režisora filmai “About Endlessness”. Arī jaunais Andersona veikums bija veidots viņam tik unikālajā stilā, ar pelēcīgi zilgano toņu gammu, refleksijām par dzīves savdabību un nereti absurdumu. Filma iedvesmu ir smēlusies labi zināmajās “Tūkstoš un vienas nakts pasakās”, bet tās ir interpretētas tā, kā to māk tikai Andersons. Un ne bez panākumiem — pagājušā gada Venēcijas kino festivālā filma saņēma “Sudraba lauvu” par labāko režiju.
• Beanpole — filmas par karu allaž ir bijušas un, visticamāk, arī turpinās būt populāras gan skatītāju, gan filmu veidotāju vidū. Bet tikpat vērtīgi ir palūkoties arī uz to, kādas sekas karš atstāj aiz sevis, kad cīņas rimstas un cilvēkiem jāturpina dzīvot savas dzīves tālāk. Tieši to dara Kantemira Balagova izcilā drāma “Beanpole”, kas stāsta par divu sieviešu centieniem atjaunot savas dzīves pēc Otrā pasaules kara Ļeņingradā. Arī šī filma pirmizrādi piedzīvoja Kannu kino festivālā, un tā tika izraudzīta kā Krievijas kandidāte cīņai par labākās starptautiskās filmas “Oskaru”. 
• Parasite — Džūnho Bona veidotais satīriskais, melni komiskais trilleris ir pamanījies kļūt par īstu vispasaules sensāciju. Un pelnīti, jo, kā griežot ar asu skalpeli, filma uzplēš vaļā glīto sabiedrības fasādi, aiz kuras patiesībā slēpjas smaga nevienlīdzība. Dienvidkorejā notiekošo stāstu par kādu ģimeni, kas palēnām iefiltrējas kādas bagātas ģimenes dzīvē, ir viegli saprast un līdz kaulam izprast jebkur citur. Ne velti “Parasite” ir kļuvusi par to reto ārzemju filmu, kas ir pamanījusies izpelnīties arī “Oskara” nomināciju kā labākā filma (un pats Džūnho Bons arī kandidē gan uz labākā režisora, gan labākā oriģinālscenārija statueti). 

5 balsis – 4 filmas

• The Irishman — Mārtina Skorsēzes sirdij tik tuvo projektu skatītāji, nagus grausdami, gaidīja gadiem ilgi, līdz beigu beigās pie apvāršņa kā glābējs parādījās “Netflix” platforma, kas bija gatava dot patiešām lielo piķi, kas filmas izveidei bija vajadzīgs. Un tas viss beigu beigās bija tā vērts — vismaz no skatītāju viedokļa noteikti (“Netflix” naudiskās rūpes mūs te īsti nesatrauc), jo ar “The Irishman” Skorsēze un Roberts Deniro atgriezās pie sev tik pazīstamās gangsteru tēmas, bet ar saldsērīgi pesimistisku skatu. Lielāko daļu filmas ievērojamā garuma mēs pavadām, ļaujoties Skorsēzes gangsterstāstu labākajām tradīcijām, lai noslēdzošajā filmas pusstundā mūs pārsteigtu ar drūmi refleksīvu jautājumu — vai tas viss ir tā vērts? Skorsēze no pensijas pat šīs filmas dēļ izsauca Džo Peši (kurš esot atteicies kādas 50 reizes, līdz beigās piekritis) un, lai cik neticami tas izklausītos, pirmoreiz sastrādājās ar lielmeistaru Alu Pačīno. Par filmā izmantoto aktieru “atjaunināšanas” tehnoloģiju diskutēt varētu ilgi, bet Skorsēzes meistarīgi veidotais stāsts sevī ievelk pats par sevi. 
• Joker — lai gan režisors Tods Filipss līdz šim vislabāk ir bijis zināms kā “Paģiru” triloģijas autors, tas, ka viņā mīt negantnieka un provokatora gars, bija jūtams jau sen. Un ar savu interpretāciju par Betmena visslavenāko pretinieku Džokeru Filipss ir izšāvis tā kārtīgi, satricinot visu pasauli. “Joker” visus pārsteidza, saņemot galveno balvu “Zelta lauvu” Venēcijas kino festivālā, par filmu ir runāts daudz un dikti (un tiek runāts vēl joprojām), bet nenoliedzami ir tas, ka tā ir aizķērusi skatītāju stīgas, runājot par tādām tēmām kā garīgās veselības aprūpe, nevienlīdzība, vienaldzība un vienkārša cilvēcība. Tumšajā un pagrimušajā Gotemā paralēles ar mūsdienu realitāti velkas pašas par sevi. Un domājams, ka jau tagad varam sveikt Vakīnu Fīniksu ar iegūto “Oskaru” par labāko aktiera sniegumu galvenajā lomā. 
• Midsommar — ar divām filmām ķešā vien režisors un scenārists Ari Asters jau ir pamanījies kļūt par labi zināmu vārdu šausmu kino žanrā. Pats Asters gan apgalvo, ka pēc “Hereditary” un “Midsommar” viņš gribētu izmēģināt roku arī cita tipa stāstos, bet būsim godīgi — psiholoģiskā terora žanrs viņu allaž gaidīs atpakaļ ar atplestām rokām. Savā otrajā filmā Asters tumšās un drūmās “Hereditary” krāsas nomainīja uz uzbāzīgi spilgtu un gandrīz nepārejošu dienasgaismu — un parāda, kā vasaras saulgriežus labāk nesvinēt. Zviedrijas lauku tūrismam filma droši vien nav nākusi par labu, bet skatītāji gan ir tikai ieguvēji. “Midsommar” arī kalpo kā vēl viens apliecinājums tam, ka Florence Pjū ir absolūta nākotnes (patiesībā jau tagadnes) zvaigzne — viņas sniegums šeit ir tikpat “Oskara” nominācijas cienīgs kā viņas paveiktais “Mazajās sievietēs”, par kuru Pjū izpelnījās nomināciju otrā plāna lomu konkurencē.
• Pain and Glory — kad ir nodzīvota tik piedzīvojumiem bagāta dzīve un izveidots tik neaizmirstamu filmu, kā to ir izdarījis spāņu režisors Pedro Almodovars, neizbēgami kādā brīdī gribas uz to visu, kas ir aiz muguras, atskatīties. Tieši to Almodovars dara savā jaunākajā filmā “Pain and Glory”, kura daļēji balstīta paša piedzīvotajā. Galvenajās lomās — divi režisoram tik iemīļoti aktieri Antonio Banderass un Penelope Krusa. Banderass, kurš par sniegumu šajā filmā ir izpelnījies nomināciju “Oskaram” kā labākais aktieris, atveido paša Almodovara prototipu, bet Krusai tikusi tikpat nozīmīga loma — viņa māte. Bet ticam, ka Almodovars pie šīs filmas sasniegumiem neapstāsies un turpinās mūs priecēt ar saviem stāstiem arī turpmāk.

6 balsis – 1 filma

• The Lighthouse — līdzīgi kā iepriekšminētais Ari Asters, arī Roberts Egerss ar savām pirmajām divām pilnmetrāžas filmām ir absolūti apbūris kino pasauli, kas nevarēs vien sagaidīt, kas būs viņa nākamais projekts. Pēc fantastiskā stilā ieturētās “The Witch”, kas vēl joprojām liek uz melniem āžiem skatīties ar aizdomām, savā otrajā filmā Egerss pārcēlās dažus gadsimtus tālāk, bet uz tikpat noslēgtu vidi, šoreiz izvēloties veidot ellīgi klaustrofobisku, absurdi smieklīgu un neaizmirstamu stāstu bākā. Esot noslēgti no pārējās pasaules, divi bākas uzraugi uz vientuļās salas lēnām sāk zaudēt prātu — un kuram gan tā negadītos, ja jums sāktu uzbāzties kaitinošas kaijas. Roberta Patinsona un Vilema Defo duets neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem, kas bija redzams uz lielā ekrāna pagājušajā gadā. Klaustrofobiskās sajūtas vēl vairāk paspilgtināja kadra gandrīz kvadrāta malu attiecība, ieslēdzot abus galvenos varoņus vēl jo šaurākā telpā un skatītājus — līdz ar viņiem. Bākas gaismas hipnotizējošajam valdzinājumam ļauties bija patiess prieks — un tagad tā vien gribas uz kārā zoba likt kādu omāru (bet tikai tad, ja to gatavo Defo).

8 balsis – 2 filmas

• Marriage Story — jau izsenis mākslinieki savos darbos ir bieži stāstījuši paši par saviem pārdzīvojumiem, un to ar savu jaunāko filmu “Marriage Story” ir paveicis arī režisors Noa Baumbahs. Filma, kas stāsta par kāda pāra sāpīgo šķiršanās procesu, kas vēl jo sāpīgāks ir tāpēc, ka tajā ir iejaukts arī bērns, daļēji ir balstīta paša Baumbaha pieredzē, izjūkot viņa laulībai ar aktrisi Dženiferu Džeisoni Lī. Taču, lai gan varētu sagaidīt, ka filma līdz ar to būs vienpusēja, tā nebūt nav. Baumbahs uzsvērti cenšas parādīt un izprast abas iesaistītās puses, atzīstot, ka neviena nav absolūti mīļa un pūkaina, ka kļūdas ir pieļautas abpusēji. Liels nopelns filmas panākumos, protams, ir galvenā pāra atveidotājiem, kuri abi, kā zināms, ir izpelnījušies “Oskara” nominācijas par darbu filmā. Ādams Draivers turpina pierādīt sevi kā viens no interesantākajiem šībrīža darboņiem Holivudā ar kārtējo izcilo sniegumu (jāatzīmē arī, ka šī nav pirmā reize, kad Draivers ir sadarbojies ar Baumbahu), turklāt atgādinot, ka tīri labi māk dziedāt, vienā no filmas aizkustinošākajām ainām. Viņam līdzi tikpat lieliski tur arī Skārleta Johansone, kurai, filmai ritot uz beigām un Draivera tēlam kļūstot dominējošākam pār stāstījumu, savā ziņā pat ir tikusi sarežģītāka loma. Bet īpašu odziņu stāstam piešķir Loras Dernas kolorītā advokāte — un, līdzīgi kā Vakīna Fīniksa gadījumā, arī Dernu jau tagad, visticamāk, varam sveikt ar jauniegūto “Oskara” balvu.
• Once Upon a Time in Hollywood — kā zināms, Kventins Tarantīno ir apzvērējies, ka savā karjerā grasās režisēt tikai desmit filmas, un “Reiz Holivudā” ir viņa devītā. Bet patiesībā gandrīz vai gribētos, ka Tarantīno to desmito nemaz nemēģina taisīt, jo “Once Upon a Time… In Hollywood” šķiet kā perfekts, pašreflektīvs noslēgums Tarantīno spilgtajai režisora karjerai un izcils punkts, uz kā to noslēgt. Tarantīno devītā filma ir mīlestības pilna vēstule aizgājušo laiku Holivudai, laikiem, kad dzīve kaut kādā ziņā bijā vienkāršāka, mazāk aizdomu un sarežģītības pilna. Lēni un nesteidzīgi pavadot laiku ar kolorītiem tēliem, Tarantīno skatītājiem un pats sev ļauj uzkavēties šajā aizgājušajā laikā, beigu beigās vēl dodot iespēju iedomāties — kā būtu, ja būtu… To mēs, protams, nekad nezināsim, bet mums vienmēr būs Tarantīno sapņainā versija par 60.—70. gadu miju. Viens no Tarantīno meistarstiķiem arī ir Leonardo Di Kaprio un Breda Pita pirmā (!) sadarbība uz lielā ekrāna. Bet te jāuzdod jautājums — ko abi kungi bija tik ilgi gaidījuši? Abu draudzībai noticēt varam acumirklī, un šis pāris nešaubīgi ir tāds, ar kuru gribētos vienkārši kopīgi pasēdēt un nedarīt neko (vai arī dot pa ķobi Mensona sekotājiem, kas Tarantīno izpildījumā, protams, ir ellīgi vardarbīgi, bet arī baisi smiekīgi).

Sakām lielu paldies Adriānai Rozei, Aikam Karapetjanam, Alise Zariņai, Gintam Zilbalodim, Jānim Ābelem, Kārlim Lesiņam, Laurim Ābelem, Martai Elīnai Martinsonei, Matīsam Kažam, Robertam Kuļenko, Unai Rozenbaumai un Žanetei Skarulei par dalīšanos ar saviem pagājušā gada top kino piedzīvojumiem!