Saraksti

Kino Kulta 2019. gada top filmas

Kino gads atšķirībā no parastā gada, kurš ir (vai vismaz senāk bija) balts no abiem galiem un pa vidu zaļš, visas 365 dienas ir raibu raibais, ko arī apliecina mūsu gadskārtējais filmu tops, kurā atradusies vieta daudz un dažādiem kino pasaules veikumiem, kas viens par otru interesantāki. Tāpēc bez garām runām laiks ķerties klāt tam, ko Kino Kulta balsotāji šogad atzinuši par labākajiem 2019. gada kino priekiem!

27.12.2019

2019. gada filmas

Kino gads atšķirībā no parastā gada, kurš ir (vai vismaz senāk bija) balts no abiem galiem un pa vidu zaļš, visas 365 dienas ir raibu raibais, ko arī apliecina mūsu gadskārtējais filmu tops, kurā atradusies vieta daudz un dažādiem kino pasaules veikumiem, kas viens par otru interesantāki. Tāpēc bez garām runām laiks ķerties klāt tam, ko Kino Kulta balsotāji šogad atzinuši par labākajiem 2019. gada kino priekiem!

Šogad sarakstos kopumā parādījās 36 dažādas filmas, bet, kā tas ir gadījies arī citus gadus, nebija nevienas filmas, kas būtu iekļauta pilnīgi visu balsotāju sarakstos — konkurence bija gana sīva, un rezultāti ir interesanti. Plašāk palūkosimies uz filmām, kas ierindojušās no 1. līdz 20. vietai, bet vispirms īsi par topa zemāko galu, kas gan arī neapšaubāmi ir pieminēšanas vērts, jo arī pamanījās tomēr īpaši aizķert kādu balsotāju uzmanību.

Un, starp citu, filmu tops ir pieejams arī “Letterboxd” sarakstā ērtai pieglabāšanai!

Fast and Furious Presents: Hobbs & Shaw, John Wick: Chapter 3 – Parabellum, Ātrs un bez žēlastības: Hobss un Šovs, Džons Viks 3 – Parabellum

35.–36. vieta: “Fast & Furious Presents: Hobbs & Shaw”, “John Wick: Chapter 3 – Parabellum”

Pašā, pašā apakšā topa vilcienā paspēja ielēkt divi ārkārtīgi izklaidējoši un visnotaļ traki “action” gabali, kur dūres un ne tikai gāja pa gaisu tā, ka maz neliekas: “Fast and Furious” franšīzes “spinofs” “Fast & Furious Presents: Hobbs & Shaw” un Džona Vika trešais izgājiens fascinējošajā algotu slepkavu pasaulē “John Wick: Chapter 3 — Parabellum”.

Booksmart, The Death of Dick Long, Official Secrets, Valdības noslēpumi

32.–34. vieta: “Booksmart”, “The Death of Dick Long”, “Official Secrets”

Soli augstāk, dalot 32. līdz 34. vietu, brālīgi un māsīgi blakus sadzīvo trīs ļoti dažādi stāsti: Olīvijas Vaildas pilnmetrāžas debijas filma, asprātīgais pieaugšanas stāsts “Booksmart”, Daniela Šainerta (viens no apvienības “Daniels” biedriem, kas mūs iepriekš iepriecināja ar “Swiss Army Man”) soloiznāciens “The Death of Dick Long”, kā arī politiskais trilleris “Official Secrets” ar Keiru Naitliju galvenajā lomā.

The Great Hack, A Hidden Life, Leaving Neverland, Text, Away, Projām

27.–31. vieta: “The Great Hack”, “A Hidden Life”, “Leaving Neverland”, “Текст”, “Projām”

27. līdz 31. vietā ierindojas dokumentālā filma “The Great Hack”, kas liks tā kārtīgi sabīties par to, kas notiek ar datiem, ko esam atdevuši “Facebook”, Kannu kinofestivāla dalībniece “A Hidden Life”, ar kuru Terenss Maliks ir tā kārtīgi atguvis savu “mojo”, dokumentālā filma “Leaving Neverland”, kas ļāva Maikla Džeksona upuriem stāstīt par savu baiso pieredzi, skatītājus šokējošais atriebes trilleris “Текст” (filmai reitins pie mums ir “līdz 18 gadu vecumam aizliegts”!), kā arī unikālais pašmāju animācijas veikums, viena paša cilvēka-orķestra Ginta Zilbaloža izveidotā un sevī absolūti ievelkošā piedzīvojumu filma “Projām”.

Climax, The Farewell, The Peanut Butter Falcon

24.–26. vieta: “Climax”, “The Farewell”, “The Peanut Butter Falcon”

Uzmanību bija piesaistījuši arī 24. līdz 26. vietā esošie stāsti: Gaspāra Noē svaigākais neprāta atainojums “Climax” par ellīgāko “āfterpārtiju”, ko būsiet redzejuši, Lulu Vangas ģimeniskā, izjustā drāma “The Farewell”, kas aktrises Akvafinas talantiem ļauj izpausties pilnīgi jaunos un izcilos veidos, kā arī aizkustinošā piedzīvojumu filma “The Peanut Butter Falcon”, kas atsauks atmiņā Haklberija Fina raibās gaitas.

Babyteeth, Kursk, Synonyms, Kurska, Sinonīmi

21.–23. vieta: “Babyteeth”, “Kursk”, “Synonyms”

Līdz godpilnajam divdesmitniekam pavisam nedaudz pietrūka trim filmām, kas dala 21. līdz 23. vietu: Austrālijas drāma “Babyteeth”, kuras scenārija autore, starp citu, ir Austrālijas latviete Rita Kalnejais, Tomasa Vinterberga skarbā drāma “Kursk”, kas ataino 2000. gadā notikušo zemūdenes traģēdiju, kā arī Nadava Lapida pārsteidzošā, lingvistiski neparastā drāma “Synonyms”.

Un nu ķeramies klāt divdesmitniekam!

El Camino: A Breaking Bad Movie

19.–20. vieta: “El Camino: A Breaking Bad Movie”

Lai cik neticami tas arī izklausītos, seriāls “Breaking Bad” savu noslēgumu piedzīvoja pirms veseliem sešiem gadiem! Pa to laiku tā autors Vinss Giligans ir ne tikai palīdzējis tapt tā “spinofam” “Better Call Saul”, ko ne viens vien dēvē par vismaz tikpat labu (lai gan, protams, citādu) veikumu, kāds bija oriģinālais stāsts, bet šogad ir arī atbildējis uz jautājumu, kas visu šo gadu garumā ir tirdījis visus seriāla fanus — kas tad īsti notika ar Džesiju pēc seriāla beigām? Atbilde tika sniegta straumēšanas platformā “Netflix” skatāmajā filmā “El Camino: A Breaking Bad Movie”, kas, protams, tā īsti interesanta būs tikai seriāla faniem, bet, kā labi zinām, tādu bija, ai, cik daudz. Filmas sniegtās atbildes Džesija pēcseriāla gaitām vairs nelika karāties minējumu un spekulāciju gaisā, un, kā pierāda “El Camino” atrašanās arī gada topā, seriāla cienītājiem tās ir bijušas gana labas.

Blakus

19.–20. vieta: “Blakus”

Šī gada topā atradusies vieta arī vēl vienam pašmāju veikumam — Alises Zariņas pilnmetrāžas debijas filmai “Blakus”, kas stāsta par kāda pāra attiecībām trīs gadu garumā, “pieslēdzoties” viņu dzīvei trīs Līgo svētku laikā. Asprātīgie un dzīvie dialogi, lieliskie aktieri Anta Aizupe un Āris Matesovičs galvenajās lomās un nevainojami iederīgās skaņu celiņa izvēles, kuras pēc tam pie sevis gribas dungot vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās, nodrošinās, ka filma “Blakus” būs stāsts, pie kā turpmākajos Jāņos (un ne tikai) atgriezīsimies vēl un vēl, jo doties ceļojumā ar Luīzi un Kasparu ir gan jautri, gan nedaudz saldsērīgi, gan sirsnīgi. Tā nenotiek tikai instagramā, #blessed.

Beanpole, Maikste

15.–18. vieta: “Дылда”

Filmu par Otro pasaules karu ir tik daudz, ka diez vai tās vispār visas ir iespējams uzskaitīt, bet krietni retāk kino ir apskatītas tiešās kara sekas un to, kā sadziedēt baiso notikumu uzplēstās rētas. Tieši šādu piegājienu ir izvēlējies Kantemirs Balagovs filmai “Maikste” (“Дылда”), kas kara filmas žanru parāda pavisam jaunā gaismā, stāstot par kādu sievieti, kura pēc kara 1945. gadā atgriežas mājās Ļeņingradā. Pirmizrādi piedzīvojusi Kannu kino festivālā, uz mūsu ekrāniem tā bija skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, un tie, kuri paspēja noķert šo veikumu uz lielā ekrāna, izvēli pilnīgi noteikti nenožēloja. Starp citu, tieši “Дылда” ir izvēlēta kā Krievijas pieteikums nākamajai “Oskaru” ceremonijai labākās ārzemju filmas kategorijā.

The Beach Bum, Pludmales slaists

15.–18. vieta: “The Beach Bum”

Režisors, scenārists un reizēm arī aktieris Harmonijs Korīns un viņa veidotie stāsti (“Spring Breakers”, “Kids”) visiem pie sirds noteikti neies, bet Korīnam ir savs un diezgan paprāvs cienītāju pulks, kas vienmēr ir gatavs jauniem režisora eksperimentiem. Pēc ilgāka pārtraukuma (Korīna iepriekšējā režisētā filma “Spring Breakers” iznāca 2013. gadā) Korīns šogad bija atpakaļ un paveica to ar jaudu — “The Beach Bum” stāsta par “slackeri” vārdā “Moondog” (Metjū Makonahijs lomā, kuru viņš, šķiet, bija dzimis, lai spēlētu) un viņa laisko dzīvesveidu Floridā, kas apdzīvota ar personāžiem, kuriem iedvesmu Korīns smēlies cilvēkos, ko pats sastapa, tur dzīvojot. Mazāk skandaloza nekā Korīna iepriekšējie veikumi, “The Beach Bum”, kas daudziem paslīdēja garām nepamanīta, noteikti ir uzmeklēšanas vērta.

Apollo 11

15.–18. vieta: “Apollo 11”

Lai gan varētu likties, ka par “Apollo 11” misiju, kas vainagojās ar pirmajiem cilvēku spertajiem soļiem uz Mēness virsmas, mēs zinām visu, dokumentālā filma, kurai piešķirts kosmosa kuģa nosaukums, tomēr pamanās pārsteigt ar jauniem, dzīvības pilniem un pārsteidzošiem kadriem, kuri ļaus palūkoties uz šo sasniegumu ar jaunām acīm — brīžiem pat var likties grūti noticēt, ka redzamie attēli ir vairāk nekā 40 gadus veci. Iztiekot bez dokumentālajām filmām bieži raksturīgajām “runājošajām galvām”, “Apollo 11” ļauj notikumiem runāt pašiem par sevi, skatītājiem reizēm tikai piepalīdzot saprast notiekošo ar paskaidrojošām shēmām (tas ir interesantāk, nekā izklausās “uz papīra”), bet emocionālo pacēlumu nodrošina fantastisks Meta Mortona skaņu celiņš, ko pēc filmas noskatīšanās gribēsies klausīties vēl un vēl. Obligātā skatāmviela kosmosa stāstu cienītājiem un lielisks stāsts, ko skatīties kombinācijā ar pagājušā gada “First Man”.

American Factory

15.–18. vieta: “American Factory”

Sarakstā tieši blakus nostājušās veselas divas dokumentālās filmas (kopā sarakstā iekļuvušas veselas četras) — arī “American Factory” ir patiess stāsts, pievēršoties strādniekiem, kas nodarbināti uzņēmuma “Fuyao” rūpnīcā. Ikdienā, skrienot katrs savā dzīves ritenī, mēs reti kad aizdomājamies par to, ka ikviena manta, lieta, mašīna, iekārta un viss pārējais ir kaut kur tapis — katras lietas izveidē ir piedalījušies neskaitāmi daudz cilvēku. “American Factory” atgādina, ka aiz katras iekārtas stāv īsti, dzīvi ļaudis ar paši savām dzīvēm, sapņiem un pārdomām. Mūsdienu globālajos uzņēmumos, ekonomikā un skaitļu gūzmā ir svarīgi nepazaudēt cilvēcību, un tādi stāsti kā “American Factory” par to skaudri atgādina. Filma pēc debijas Sandēnsas kino festivālā nonāca “Netflix” platformā, un tā, starp citu, ir pirmā filma, ko veidojusi Baraka un Mišelas Obamu producēšanas kompānija “Higher Ground Productions”.

Ad Astra, Uz zvaigznēm

14. vieta: “Ad Astra”

Režisoram Džeimsam Grejam savā karjerā ir gājis kā pa celmiem — lai gan viņa veidotās filmas lielākoties ir kritiķu apjūsmotas, tām tomēr ir bijis grūti nodibināt saiknes ar skatītājiem, kas viņa stāstus dotos skatīties kinoteātros. Arī Greja jaunākajam veikumam “Ad Astra” globāla skatītāju uzmanība šoreiz bijusi mazāka, nekā bija cerēts, bet tas nekādi nemazina filmas vērtību — ārēji spožs, brīžiem spraigs un detalizēti nostrādāts stāsts, kura darbība norisinās netālā nākotnē, kurā ceļojumi uz Mēnesi ir ierasta lieta, “Ad Astra” patiesībā ir kluss un pārdomu pilns stāsts par bērnu sarežģītajām attiecībām ar tēviem un to, kā tās, pašiem bērniem gribot negribot, definē viņu dzīves gājumu. 2019. gads Breda Pita kino bilancē absolūti rakstāms ar treknu plusa zīmi, un liels nopelns tajā ir arī “Ad Astra”, kas aktierim sagādā vienu no interesantākajām lomām karjerā. Varam vienīgi cerēt, ka, neskatoties uz filmas pieticīgajiem finansiālajiem panākumiem, šī tomēr nav pēdējā reize, kad kāds ir gatavs Grejam uzticēt pamatīgu budžetu, jo “Ad Astra” pierāda, ka rezultāti var būt hipnotizējoši unikāli.

Ford v Ferrari, Lemāna-'66: Lielais izaicinājums

13. vieta: “Ford v Ferrari”

Pie mums zināma ar nosaukumu “Lemāna-’66: Lielais izaicinājums”, Džeimsa Mangolda (“Logan”, “Walk the Line”) biogrāfiskā filma par sacīkšu braucēju Kenu Mailsu, automašīnu inženieri un dizaineri Kerolu Šelbiju un viņu dalību 1966. gada Lemānas 24 stundu sacīkstēs, kur “Ford” meta izaicinājumu pašam “Ferrari”, ir visnotaļ vecmodīga filma — bet labā nozīmē. Tas ir klasiski veidots biogrāfisks stāsts ar visām tām raksturīgajām iezīmēm (konfliktiem galveno varoņu starpā, kuri, protams, tiks atrisināti tieši laikā pirms sacensībām, pēdējā brīža sarežģījumiem, kļūmēm sagatavošanās laikā utt.), kas ļaujas šādu filmu standartiem, nevis pretojas tiem, izbaudot tos pilnībā un līdz ar to sagādājot nostalģiski patīkamu piedzīvojumu. Bet, protams, filmā par autosacīkstēm neiztikt bez pašām sacīkstēm — un tieši tas ir īstais trumpis Mangolda azotē, sacīkšu ainām pamanoties filmai piešķirt īpašu uguntiņu un liekot pulsam paātrināties trakākajos līkumos. Meta Deimona un jo īpaši Kristiana Beila sniegumi galvenajās lomās ir kā ķirsītis pa virsu jau tā lieliskam un trakam, bet nepārspīlētam braucienam.

Parasite, Parazīts

12. vieta: “Parasite”

Pēc divām filmām, kas tapa primāri angļu valodā (“Snowpiercer” un “Okja”), režisors Džūnho Bons ar “Parazītu” atgriezās dzimtajā Dienvidkorejā un paveica to ar vērienu. Filma pirmizrādi piedzīvoja šī gada Kannu kino festivālā, kur tika pie pašas galvenās balvas — “Zelta palmas zara”–, turklāt tās triumfa gājiens nebūt nav beidzies. Filma, kas stāsta par kādu nabadzīgu ģimeni, kas mēģina iekortelēties kādas bagātas ģimenes mājā, ir pārsteigumu pilns stāsts, kas neļausies ierastajām gaidām, piešaujot klāt gan trillera, gan melnās komēdijas, gan citu žanru elementus, liekot skatītājiem nepārtraukti minēt, kas gan gaidīs aiz nākamā pagrieziena. Par “Parazītu” noteikti runāsim vēl ilgi — filma jau ir saņēmusi trīs “Zelta globusa” nominācijas, kļūstot par pirmo Korejas filmu, kas tikusi nominēta šai balvai, kā arī negaidīti saņēma “Screen Actors Guild” nomināciju par labāko aktieru ansambli, tā ka, visticamāk, arī “Oskaru” balsotāji nesnaudīs un “Parazīta” nosaukumu dzirdēsim šīs balvas nomināciju sarakstos. Bet filma nu skatāma arī uz lielajiem ekrāniem pie mums — ja nesanāca to noķert Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, tad tagad ir jūsu iespēja!

Joker, Džokers

11. vieta: “Joker”

Toda Filipsa (tā paša, kas izveidoja “The Hangover” filmas) veikums “Joker” pamanījās kļūt par vienu no skandalozākajiem šī gada veikumiem, filmas slavai ejot tai pa priekšu jau kopš pirmajiem treileriem un negaidītā triumfa Venēcijas kino festivālā. Šķēpi par filmu ir lauzti daudz un dikti, bet tās cienītāju loks beigu beigās ir izrādījies ārkārtīgi plašs, šim (salīdzinoši ar citām komiksu filmām) mazbudžeta stāstam, kas krietni tuvāks ir Mārtina Skorsēzes Ņujorkas ielu stāstiem nekā spožajām “Marvel” pasaules filmām, ļaujot pārsniegt viena miljarda kases ieņēmumu robežu visā pasaulē. Filipss kopā ar galvenās lomas atveidotāju Vakīnu Fīniksu “Džokeru” veido kā pilnīgi neatkarīgu stāstu no visām citām DC komiksu filmām (un arī pašā stāstā Brūss Veins un viņa nākotnes liktenis tiek piesaukts vien garāmejot, lielāku lomu spēlējot Brūsa tēvam Tomasam Veinam), izstāstot jaunu Gotemas klaunu prinča izcelsmes stāstu, kas skaudri norāda uz nevienlīdzību, vienaldzību un vispārējo nogurumu un apnicību ar pastāvošo iekārtu, kas valda sabiedrībā — nav nekāds pārsteigums, ka šīs tēmas rezonēja ar skatītājiem visā pasaulē.

Dolemite Is My Name

10. vieta: “Dolemite Is My Name”

Bija pagājis diezgan ilgs laiks, kopš Edijs Mērfijs bija tā kārtīgi atrādījis savus daudzpusīgos komiķa talantus saviem cienītājiem, tāpēc Krega Brūvera veidotā biogrāfiskā filma “Dolemite Is My Name” tika gaidīta ar īpašu interesi, un laimīgā kārtā tā nelika vilties, dodot pilnu vaļu savam galvenās lomas atveidotājam, kļūstot par triumfālu Mērfija atgriešanos. Filma stāsta par režisoru, komiķi, aktieri un producentu Rūdiju Reju Mūru, kurš plašāk bija pazīstams ar savu izdomātu tēlu “Dolemite”, kurš bija veselas “blaxploitation” žanra sērijas galvenā zvaigzne. Šis stāsts Mērfijam jau ilgi esot bijis sapņu projekts, kas šogad tad beidzot arī bija piepildījies, turklāt ar lieliskiem panākumiem — ļoti iespējams, ka Mērfija vārds izskanēs arī “Oskaru” nomināciju sarakstā, jo aktieris šajā lomā ir tādā formā, kādā viņu sen nebijām redzējuši. Iespaidīgais aktieru sastāvs otrā plāna lomās arī nu nekādi nenāk par ļaunu — kad gan pēdējoreiz bijām redzējuši Vesliju Snaipsu kādā sakarīgā lomā?

Us, Mēs

6.–9. vieta: “Us”

Topa laikā pie šī jautājuma atgriezīsimies arī vēlāk, bet vispirms to uzdosim par režisoru Džordanu Pīlu — ko gan iesākt pēc tam, kad tava pirmā filma ir piedzīvojusi fantastisku kritiķu un skatītāju atzinību, neskaitāmiem filmas brīžiem un elementiem nekavējoties kļūstot par popkultūras neatņemamu sastāvdaļu? Nebūtu nekāds brīnums, ja pēc tādiem panākumiem, kādus piedzīvoja filma “Get Out”, Pīls ieturētu ilgāku pauzi, lai nodrošinātu, ka viņa nākamais veikums būtu vismaz tikpat labs. Bet nekā — labāk ir uzreiz ķerties pie darba un lieki neuztraukties, jo, ja tev ir ķēriens uz unikālu un neaizmirstamu stāstu veidošanu, tad to nav ko marinēt. Pīla otrā filma “Us” diez vai tiks pie tikpat leģendāra statusa kā “Get Out”, bet pati par sevi tā ir gana baisa, intriģējoša un viltību pilna filma, kas liks nodrebēt šaušalās (ja nu kāds vēl sapņo par sava dubultnieka satikšanu, tad Pīls parūpēsies, ka šis sapnis pārtop murgā) un izvairīties no šķērēm, cik vien bieži iespējams, un tas viss, protams, caurvīts ar smalkiem politiskiem komentāriem. Turklāt filma sagādā jaunu un lielisku dubultlomu Lupitai Njong’o, kurai tādu pēc “oskarotā” snieguma filmā “12 Years a Slave” nemaz nav bijis tik daudz. Un vēl tie truši!

Knives Out, Uz nažiem

6.–9. vieta: “Knives Out”

Pēc tam, kad puspasaule interneta ne tās glaimojošākās sadaļas pārstāvju ir pārskaitušies uz tevi par tavu “Zvaigžņu karu” filmu, nebūtu nekāds brīnums, ja režisors Raiens Džonsons negribētu ne snīpi bāzt ārā no savas mājas. Bet nekā! Laimīgā kārtā visiem mums Džonsons pēc “The Last Jedi” ķērās pie sava ilggadējā sapņa īstenošanas — Agatas Kristi stila detektīvstāsta modernas versijas. Šī ideja Džonsona prātā esot bijusi jau sen, un ilgais nobriešanas laiks acīmredzot ir nācis stāstam par labu, jo “Knives Out” ir viens no asprātīgākajiem, viltīgākajiem un izklaidējošākajiem šī gada veikumiem, pa vidu visam vēl pamanoties iepīt arī sociopolitiskus komentārus, bet izdarot to tik veikli, ka prieks noskatīties. Fantastiskais aktieru ansamblis savā starpā kašķējas, krata pirkstus un apsaukājas tā, ka jāsmejas skaļā balsī, bet visā krāšņajā buķetē īpaši jāizceļ Ana de Armas (“Blade Runner 2049”), kuras talanti šeit parādās jaunā gaismā. Atliek vien cerēt, ka Džonsons nākotnē ļaus detektīvam Benuā Blankam šķetināt vaļā vēl kādu noziegumu — pats režisors pieļauj šādu iespēju. Turam īkšķus (un piesargājam muguras, jo nevar zināt, kas tajās varētu iedurt kādu dunci)!

The Irishman, Īrs

6.–9. vieta: “The Irishman”

Mārtina Skorsēzes jaunāko darbu “The Irishman” bijām gaidījuši iznākam, šķiet, veselu mūžību, bet ilgā gaidīšana ir bijusi tā vērta, jo Mārtijs ar šo trīsarpus stundu garo mafijas eposu pierāda, ka viņam savos 77 gados iekšā vēl ir vairāk dukas nekā daudziem uz pusi jaunākiem censoņiem. Stāsts par Frenku Šīranu, mafijas slepkavnieku un visāda citāda veida izpalīgu, kura gaitas bija aprakstītas grāmatā “I Heard You Paint Houses”, un viņa saistību ar “International Brotherhood of Teamsters” arodbiedrības vadītāja Džimija Hofas pazušanu, jau sen bija Skorsēzes sapņu projekts, kuru beigu beigās izdevās īstenot, talkā nākot pamatīgai devai specefektu, kas izmantoti vecmeistaru aktieru “atjaunināšanai” agrākos dzīves posmos, un “Netflix”, kas bija gatavi Mārtijam piešķirt nepieciešamos līdzekļus šāda apjomīga darba veikšanai. Nedaudz, protams, ir žēl, ka līdz ar to šo darbu mūsu platuma grādos uz lielā ekrāna vērot nevarējām, bet arī mazāka izmēra ekrānos Skorsēzes prasmes ir redzamas jau pa gabalu — izcils, pārdomu pilns un sevī ievelkošs veikums, kas ne tikai ļāva jau kārtējo reizi Skorsēzes filmā spoži spīdēt Robertam de Niro, bet arī no pensijas atsauca pašu Džo Peši, atgādinot skatītājiem, cik ļoti mums tomēr pietrūkst šī neparastā aktiera.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

6.–9. vieta: “Avengers: Endgame”

Kosmosam un visādiem citiem globāliem spēkiem nenoliedzami piemīt humora izjūta — kā gan citādi varam izskaidrot to, ka Skorsēzes jaunākais darbs “The Irishman” brālīgi dala vietu topā tieši ar “Marvel” komiksfilmu pasaules kulmināciju “Avengers: Endgame”? Bet diskusiju “Skorsēze pret “Marvel”” atstāsim citai reizei (vai nekad), jo “Endgame” ir pelnījusi, ka par to parunājam kā pašu par sevi. Vairāk nekā 10 gadu un 20 filmu garās sāgas noslēgums varēja būt vai nu absolūts triumfs, vai totāla izgāšanās — vidusceļa īsti nebija. Pirms gada “Avengers: Infinity War” skatītājus atstāja uz visu “cliffhangeru” “cliffhangera”, bet, protams, bija skaidrāks par skaidru, ka Tānosa briesmu darbus kaut kādā veidā varoņiem izdosies labot, jautājums tikai bija — kā un ko tas maksās. Trīs stundu garā, negaidīti emocionālā un introspektīvā piedzīvojumā, kurš bija gan pārsteigumu, gan humora, gan skumju atvadu pilns, brāļi Entonijs un Džo Ruso pamanījās faniem sagādāt tieši to, ko bijām gaidījuši no šīs sāgas noslēguma, kas darīja godu visam iepriekš ieguldītajam darbam. Kad un vai vispār mēs vēl kādreiz redzēsim ko tamlīdzīgu, rādis tikai laiks.

The Favourite, Favorīte

5. vieta: “The Favourite”

Lai gan formāli piederīga pagājušajai “Oskaru” sezonai, “The Favourite” pie mums bija skatāma šogad, tāpēc pilntiesīgi atrodas 2019. gada topā — un ir liels prieks, ka, līdzīgi kā Eiropas Kino akadēmija, kuras balvu pasniegšanas ceremonijā “The Favourite” nesen triumfēja, arī mēs neesam aizmirsuši par Jorga Lantima bezkaunīgi asprātīgo, absolūti unikālo vēsturisko filmu, kas stāsta par karalienes Annas attiecībām ar divām “favorītēm”, kuras cīnās par karalienes labvēlību. Politiskas intrigas, slazdu izlikšana, lišķība, anahroniski deju soļi, slēpti un neslēpti apvainojumi (lamuvārdu birums te reizēm ir tāds, ka ausis svilst, bet jāsmejas skaļā balsī, ko noteikti darītu arī “tas kuces dēls” Džonatans Svifts) — “The Favourite” pārsteigumi gaidāmi bija ik uz stūra, bet tas viss rotēja ap trīs brīnišķīgām aktrisēm Emmu Stounu, Reičelu Vaisu un Olīviju Kolmani, kuru savstarpējās mahinācijās un varas spēlītēs varētu nolūkoties vēl un vēl. Turklāt Kolmanes triumfs “Oskaru” ceremonijā, saņemot labākās aktrises balvu, joprojām ir viens no kino gada jaukākajiem mirkļiem.

Midsommar, Saulgriežu kults

4. vieta: “Midsommar”

“Midsommar” gadījumā jāatgriežas pie tā paša jautājuma, kas jau tika minēts, runājot par Džordana Pīla “Us”, — ko darīt pēc tam, kad tavs pirmais veikums ir bijis visu apjūsmots? Režisora Ari Astera atbilde bija — no tumšām un nomācošām telpām, kas bija raksturīgas viņai pirmajai filmai “Hereditary”, pārcelties spožā saules gaismā un doties svinēt vasaras saulgriežus uz Zviedriju! Bet jauku līgošanu te negaidiet — “Midsommar” Jāņu ballīte ātri vien pārvēršas ļaunā murgā, bet, līdzīgi kā “Hereditary” gadījumā, visas šaušalas patiesībā kalpo tikai kā auglīga augsne tam, lai vairāk parunātu par to, kā cilvēki tiek galā ar sērām un dumjiem un neiejūtīgiem “boifrendiem”. “Midsommar” skaudras sāpes un absurds humors nereti gāja roku rokā, bet Asters jau atkal pārsteidza ar ainām, šoreiz gan saules pielietām, kas atmiņā iespiedīsies uz ilgu laiku. Turklāt, ja nu kādam par to vēl bija šaubas, filma absolūti apliecina, ka aktrise Florence Pjū ir īsta zvaigzne. Bet uz Zviedriju līgot diez vai dosimies.

The Lighthouse, Bāka

3. vieta: “The Lighthouse”

Trīs lietas — labas lietas, jo arī režisors Roberts Egerss ar savu otro filmu pēc 2015. gadā tapušās “The Witch” ir pamanījies veiksmīgi atbildēt uz iepriekš izskanējušo jautājumu par to, ko iesākt pēc iespaidīgas debijas. “The Lighthouse”, kas pirmizrādi piedzīvoja Kannu kino festivālā, ir vēju, lietus, neprāta un mitoloģisku atsauču ieskauts stāsts par diviem bākas uzraugiem uz vientuļas salas, kas laika gaitā sāk lēnām zaudēt prātu. Egerss jau atkal pierāda, ka viņam ir ķēriens veidot savdabīgus dialogus, izmantojot senākus un autentiskus runas veidus, bet nekas no tā īpaši nestrādātu, ja filmas centrā nebūtu divu fantastisku aktieru, kas spētu šos tekstus iedzīvināt uz lielā ekrāna. Roberts Patinsons pilnībā atvadās no jebkādām “tikai smukpuisīša” atblāzmām (ja nu kādam vēl likās, ka viņš ir tāds vien — un, ja tā, kur jūs esat bijuši šos pēdējos gadus?), bet Vilems Defo ir trakāks, interesantāks un ar izbolītākām acīm nekā jebkad agrāk. Šis melnbaltais, gandrīz kvadrāta formas rāmī ieslodzītais stāsts ir filma, ko nedrīkst palaist garām — labās ziņas ir tās, ka nākamgad tā vēl būs skatāma dažos seansos.

Marriage Story

2. vieta: “Marriage Story”

To, ka “Netflix” ambīcijas ir lielas, mēs jau zinājām, bet laiks rāda, ka straumēšanas gigantam savas ambīcijas ir izdevies arī īstenot — topa divdesmitniekā ir izdevies iekļūt veselām piecām “Netflix” filmām, visaugstāko vietu ieņemot Noas Baumbaha drāmai “Marriage Story”. Filmas nosaukums patiesībā šeit pasaka visu — tā ir stāsts par kādu laulību un tās sabrukšanu, sekojot līdzi nu jau bijušā pāra cīņai par aizbildniecību, strīdiem par dzīvesvietu un aizvainojumiem, kuriem tikai tagad abi dod vaļu. Filma ir daļēji balstīta uz paša Baumbaha pieredzes ar viņa laulības izjukšanu (viņa atblāzmas ir redzamas Ādama Draivera atveidotajā varonī, bet Skārletas Johansones tēlā ir līdzības ar mums visiem labi zināmo aktrisi Dženiferu Džeisoni Lī), pārsteidzot nevis ar negaidītiem sižeta pavērsieniem vai tamlīdzīgiem trikiem, bet gan ar detalizētu, rūpīgu, izjustu un skaudru stāstu, ko brīnišķīgi iedzīvina Draivers un Johansone, kuri abi rāda vienus no izcilākajiem sniegumiem savās karjerās. “Oskari” šajā gadījumā, visticamāk, būs neizbēgami, bet filmas saldsērīgā pēcgarša būs jūtama vēl ilgi pēc tās noskatīšanās.

Once Upon a Time... In Hollywood, Reiz Holivudā

1. vieta: “Once Upon a Time… In Hollywood”

Katra Kventina Tarantīno filma ir Notikums (ar lielo burtu), bet jo īpaši tad, ja tā ir tik skaista, brīžiem nesteidzīgi laiska, bet saules un burvības pielieta mīlestības vēstule aizgājušo laiku Holivudai un Losandželosai, kurā vienlīdz daudz laika pavadām, skatoties, kā galvenie varoņi saduras ar Mensona bandas locekļiem un kā Breds Pits vai Margo Robija stūrē pa Losandželosas ielām, un kā Leonardo DiKaprio uzņem tā laika TV vesterna ainas. “Once Upon a Time… In Hollywood” šķiet Tarantīno vispersoniskākā filma, kurā atsauču un acs miedzienu ir tik daudz, ka pat rūtīdākajiem kino faniem sāk griezties galva. Tāpēc neatliek nekas cits kā vien ļauties braucienam kopā ar šo stāstu, kam Kventins, protams, uz beigām ir pietaupījis tikai sev vien raksturīgo pārsteigumu, pa ceļam visam pārējam, gandrīz vai garāmejot, pamanoties vēl arī sagādāt fantastiskas lomas gan DiKaprio, gan Pitam, kuru draudzībai, kas ir filmas centrālā ass, noticam acumirklī, lai gan šī ir abu aktieru pirmā (!) kopīgā filma. Nav nekāds brīnums, ka pēc šāda veikuma Tarantīno, kurš, kā atceramies, ir apsolījis, ka savā karjerā režisēs tikai 10 filmas (un “Once Upon a Time… In Hollywood” bija devītā), nav nemaz tik viegli izlemt, ko darīt tālāk — jo pēc šāda stāsta vēl iespaidīgāku punktu pielikt būs grūti.

Par filmām balsoja Zane Timoņina, Uldis Burkevics, Sergejs Timoņins, Sergejs Musatovs, Roberts Kuļenko, Reinis Važa, Natalja Jacenko, Namejs Ercums, Līva Spandega, Augusts Barkovskis un Alvis Gļeba.