Saraksti

Klasiku klasika – 5 tematisko darbu izlase

Kad saproti, ka mūsdienās kino vairs nav TAS, vai arī atceries, ka taču nav redzēta tā vai cita par “klasiku” uzskatītā filma – vērsties pie kino klasikas vienmēr būs pareizais risinājums praktiski jebkurā situācijā. Īpaši situācijā, kad visa jaunā kino iznākšana vēl buksē. Par laimi, "Latvijas Mobilā Telefona" Viedtelevīzijā atradīsiet īstas kino pērles, kuras piedāvājam jums iepazīt vai arī atsvaidzināt atmiņā!

07.08.2020

Raging Bull, Saniknotais vērsis

Kad saproti, ka mūsdienās kino vairs nav TAS, vai arī atceries, ka taču nav redzēta tā vai cita par “klasiku” uzskatītā filma – vērsties pie kino klasikas vienmēr būs pareizais risinājums praktiski jebkurā situācijā. Īpaši situācijā, kad visa jaunā kino iznākšana vēl buksē. Par laimi, “Latvijas Mobilā Telefona” Viedtelevīzijā atradīsiet īstas kino pērles, kuras piedāvājam jums iepazīt vai arī atsvaidzināt atmiņā!

“Manhattan”

Manhattan, Manhetena

Režisors Vudijs Alens ir absolūts fenomens gan pasaules, gan arī Latvijas kontekstā. Kino vēsturē viņš ienāks ar to, ka neviens pirms tam nav tik ļoti talantīgi un arī ražīgi veidojis filmas pats par sevi, savām neirozēm, fobijām un pārējo un tad “iepakojis” to tik garšīgi, ka to skatās visa pasaule. 

“Manhetenu” daudzi sauc par savu mīļāko Vudija Alena filmu, neskatoties uz to, ka tā iznāca 1979. gadā un kopš tā laika Alens ir veidojis neskaitāmus citus darbus. Tieši “Manhetenā” visspilgtāk kopā savijas Alena iemīļotais attiecību mežģis kopā ar Alena iemīļotāko pilsētu – Ņujorku, kurā viņš filmē un darbojas visu mūžu. Interesanti, ka pats Alens ir vairākkārt uzsvēris, ka šī ir viņa vismazāk iemīļotais paša darbs, bet skatītāji tam atkārtoti nepiekrīt – ņemot vērā inflāciju, šī ir Vudija Alena pelnošākā filma. 

Kas attiecas uz Latviju, tad pie mums Vudija Alena darbi allaž ir bijuši skatītāju cieņā – ja režisoru pazīstat pēc viņa vēlākajiem darbiem, bet “Manhetenu” vēl neesat redzējuši, tad nu ir īstais brīdis to izdarīt.


“Raging Bull”

Raging Bull, Saniknotais vērsis

Mārtina Skorsēzes vārds ir uz mūžu ierakstīts kino vēsturē, bet tā nav bijis vienmēr. Pēc “Taksista” panākumiem režisors saskārās ar neveiksmēm gan karjerā, gan privātajā dzīvē, un bija diezgan nomākts – līdz stadijai, kur pilnā nopietnībā plānoja nošauties. 

Tieši filma “Raging Bull” izveda režisoru no depresijas – to viņam piedāvāja viņa draugs un ilggadējais sabiedrotais Roberts Deniro. Lai gan sākotnēji Skorsēzi neinteresēja boksera Džeika Lamotas stāsts, Deniro uzstājība viņu pārliecināja – filmā redzama aktiera, iespējams, iespaidīgākā fiziskā transformācija. Ilgi pirms Kristiana Beila un citiem mūsdienu aktieriem Deniro sākumā ieguva amatiera līmeni boksā, bet pēc tam to visu spilgti zaudēja.

Rezultātā iegūstam filmu, kurai vajadzēja pielikt treknu punktu režisora karjerai, bet punkta vietā sanāca komats – ir 2020. gads un Skorsēze gatavo jaunu filmu – ar Leo Dikaprio un… Robertu Deniro!


“Blue Velvet”

Blue Velvet, Zilais samts

Deivids Linčs vienmēr ir bijis viens no noslēpumainākajiem kino autoriem, arī tādēļ, ka ļoti daudzi skatītāji par viņu ir dzirdējuši, bet viņa darbus īsti nav redzējuši – ja vien leģendāro “Tvinpīku”, kas kādreiz bija TV grāvējs arī Latvijā.

Laiks to mainīt un sākt var ar “Zilo samtu” – bez šaubām, vienu no skatītājiem pieejamākajiem Linča darbiem, kuram piemīt šī režisora neatkārtojamais stils, bet kas nomaskēts par mistisku trilleri – filmas darbība sākas ar to, ka klajumā tiek atrasta cilvēka auss. Nesatraucieties, tas nebūt nav jocīgākais, kas ir filmā. Filmā redzēsiet aktierus, kas strādās ar Linču arī turpmāk – Deniss Hopers, Lora Derna un Kails Maklahens, aģents Kūpers no “Tvinpīkas”. Būdams gleznotājs, Linčs apglezno savu filmu telpu ar ne vienmēr saprotamiem, bet vienmēr izsmalcinātiem tēliem – īpatnība, kādēļ tas arī ir kļuvis par daudzu iemīļotu kulta režisoru.

Un, ja patiks “Zilais samts”, būsiet atklājuši sev pavisam jaunu pasauli – kurā jūs gaida “Malholanda ceļš”, “Ziloņvīrs”, “Pazudušais ceļš” un, protams, “Tvinpīka”.


“Last Tango in Paris”

Last Tango in Paris, Pēdējais tango Parīzē

Šobrīd tiek ļoti daudz runāts par to, ka mums būtu jāpārskata daudzi klasikas darbi no mūsdienu perspektīvas, nevis cenzējot, bet dodot tiem vēsturisko un kulturālo kontekstu. Noteikti būsiet dzirdējuši, ka šāda situācija notika ar filmu “Vējiem līdzi”, un Bernardo Bertoluči filma “Pēdējais tango Parīzē” ir tieši šāda filma – neskatoties uz to, ka ir vispārēji atzīta kino klasika.

Savukārt šokējusi pasauli ar savām atklātajām ainām, filmas uzņemšana bija, maigi izsakoties, problemātiska – kas nav nekāds pārsteigums, kad uzņemšanas laukumā satiekas tādi bezkompromisu mākslinieki kā Bernardo Bertolučci un Marlons Brando. Stāsts par amerikāņa un jaunas francūzietes iznīcinoši kaislīgo mīlas dēku ir izspēlēts tik biedējoši reālistiski, ka galveno lomu atveidotāji un režisors pēc filmēšanas nekad vairs nesarunājās, bet pati filma ir gadu desmitiem bijusi aizliegta pat no aizspriedumiem brīvākajās Eiropas valstīs.

Jāskatās, lai novērtētu ne tikai izcilu režiju un aktierspēli, bet arī lai uzdotu sev jautājumu – cik tālu var iet kino un ko mēs varam darīt ar aktieriem, lai atrādītu stāstus uz ekrāna. Un to, ka šādā veidā kino, visticamāk, vairs netiks uzņemts nekad.


“Četri balti krekli”

Četri balti krekli

Neskatoties uz visu pasaules kino zelta fondu, mums vienmēr ir pieejama arī pašmāju klasika, un grūti iedomāties vēl definējošāku latviešu filmu, kā  Rolanda Kalniņa 1967. gada veikumu “Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi” (nosaukums, ar kuru tā iznāca sākotnēji). Nosaukumu “Četri balti krekli” neapstiprināja PSRS cenzori, kā, patiesībā, arī pašu filmu, kura tika “nolikta plauktā” un tās pirmizrāde kinoteātros notika tikai 1986. gadā. Tas gan netraucēja daudziem teātriem iestudēt filmas pamatā esošo Gunāra Priedes lugu laikā, kamēr filma gaidīja savu kārtu.

Mūsdienās visas filmas iznākšanas likstas ir izpirktas ar vērienu. Filma ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā un ir viena no vispopulārākajām latviešu kinofilmām, kā arī pirms pāris gadiem tā ir restaurēta un izrādīta prestižajā Kannu kinofestivālā, godinot tās autorus un cementējot tās lomu ne tikai latvijas, bet nu jau arī pasaules kino vēsturē. Bet zināmākā pašmāju kino kritiķe Dita Rietuma ir nosaukusi to par visu laiku labāko latviešu filmu!

Ko gan vēl te var piebilst?