“Game of Thrones” s06e08: “No One”

Jaunākā “Troņu spēļu” sērija ir klāt. Lai arī cik tas nebūtu pārsteidzoši, šoreiz seriālam ir beigušies sen neredzētie tēli, kurus seriālā varētu atgriezt. Tā vietā ir nākusi negaidīti daudzu varoņu un sižeta attīstība, kāda seriālā ilgi nebija pieredzēta. Par to visu sīkāk lasiet šajā rakstā.

Lielākais prieks šajā sērijā bija redzēt, cik prasmīgi un ģeniāli tomēr atmaksājās līkločiem bagātais un izstieptais Arjas sižets, kurš sākās jau 4. sezonas beigās. Vispirms sērija tika galā ar Lēdiju Kreinu, kura acīmredzami ir uzlabojusi savas aktiermākslas prasmes kopš Arjas gudrā padoma. Nav pat nekāds brīnums, ka pēc tam, kad Arja izglāba viņas dzīvību (lai gan viņa bija tā, kas Kreinu gandrīz nobeidza), Lēdija Kreina savainoto meiteni pieņem savā apgādībā. Fakti par Kreinas pagātni lika aizdomāties par to, cik abas varones patiesībā ir līdzīgas. Abām padodas savainot citus, bet pēc tam abām par sevi liek manīt līdzjūtības sajūta.

Lai nu kā, Lēdija savu lomu seriālā ir nospēlējusi godam par spīti negodīgajam ceļam, pa kuru viņa šo lomu pameta. Drīz vien seko asa sižeta filmu cienīga pakaļdzīšanās aina, un, lai arī cik gara un nereāla tā nešķistu un neatkārtotos (visas tās reizes, kurās Arja varēja salauzt kājas! Un kā viņa vispār varēja paskriet ar nesadzijušu brūci?), pakaļdzīšanās bija diezgan spriedzes pilna, bet tās kulminācija bija, maigi izsakoties, ģeniāla! Lai to saprastu, nedaudz jāatskatās pagātnē, jo, tieši būdama akla, Arja spēja uzveikt Vaifu divcīņā, bet, nogriežot sveci, viņa panāca ļoti līdzīgu efektu. Izrādīšanās Džeikenam un Vaifas sejas parādīšanās Seju gaitenī bija tikai ķirsis uz kūkas, kas Arjas ilgi gaidīto uzvaru padarīja tikai labāku. Tas, ko meitene darīs tālāk, ir jautājums, kas interesē ikvienu, lai gan, šķiet, ka Arjai beidzot ir pienācis laiks atgriezties mājās (ja vien tas pēc nākamās sērijas būs iespējams).

"Game Of Thrones, Troņu Spēles"

Šīs sērijas labākās ainas sagādāja Nelietis, kurš ne tikai brutāli apslaktēja neģēlīgos laupītājus, bet spēra laukā vienu graujoši smieklīgu frāzi pēc otras. Beigās gan nesagaidīju to cīņu ar Beriku Danderionu, kuru biju gaidījis, bet beigas man tik un tā nelika vilties. Tā vietā tika saņemts atgādinājums, ka Brālība bez Karogiem nav nekāds slepkavu bars, bet atklājās, ka Nelieša loma seriālā ir kļuvusi daudz lielāka par atriebību vien. Visticamāk, ka šī kārts seriālā tiks izspēlēta gaidāmajā cīņā pret Baltajiem gājējiem, bet līdz tam droši vien nonāksim tikai nākamajā sezonā. Pagaidām skaidrs ir viens – Nelietis varbūt nav seriāla labākais tēls (šo titulu izraudzīties būtu drausmīgi sarežģīti), bet stilīgākais gan!

Vēl viena lieliska sērijas daļa bija Upteces ieņemšana. Tā nudien nebija asiņainākā ieņemšana, kādu seriālā esam redzējuši, bet viena no labākajām gan, jo tā ļāva seriāla personāžiem pamatīgi attīstīt savu tēlu nianses un savstarpējās attiecības. Visspilgtākais šajā ainā, kāds tur pārsteigums, bija Džeimija tēls. Viss, ko viņš vēlas, ir tikt atpakaļ pie savas māsas – tādēļ viņš ir gatavs mest pret pils mūri pat mazu bērnu, jo viss pārējais viņa acīs ir bezvērtīgs. Lai gan tajā skaitā noteikti neiekļaujas Brienna, ar kuru seram Džeimijam ir ļoti īpaša saikne. Tieši tādēļ abu atkalredzēšanās un neizbēgamās atvadas spēja radīt īpašu sajūtu, kuru ir grūti aprakstīt. Kaut kas starp skumjām, bet reizē arī prieku, kas rodas, apzinoties, ka tik ļoti atstumtie personāži visā šajā juceklī viens otrā ir spējuši atrast draudzību.

Arī pārējie tēli spēja nedaudz izcelties. Piemēram, Podriks, kurš ar savu izaugsmi ir pārsteidzis pat sen neredzēto Bronu. Vēl interesanti, ka beigās Upteces konflikts izvērsās ģimenes ķildā, lai gan no sākta gala visa ķeza radās no tā, ka Valders Frejs vēlējās atgūt sev apsolīto pili. Ai, kā gribējās, lai Melnzivs mestu pie malas savu spītību un dotos uz ziemeļiem palīdzēt Snovam. Tomēr viss apgriezās kājām gaisā. Melnzivs tiešām nebija gatavs atdot savu pili pat ne cieņas pret Stārkiem dēļ, tādēļ beigās saņēma to, ko bija pelnījis. Ja vien viņš nebūtu bijis tik ietiepīgs, Džeimijs nebūtu Edmūram pieteicis ultimātu un Edmūrs nebūtu aiz dusmām beidzot kļuvis par kārtīgu valdnieku. Lai arī tas ir tikai uz neilgu laiku, jo viņa loma, nu jau Freju pilī, ir miglā tīta.

"Game Of Thrones, Troņu Spēles"

No sākuma bija grūti saprast, kādēļ no pils bija jāmūk arī Briennai, tomēr, ja atceramies 3. sezonas notikumus, tad Edmūra attiecības ar Stārkiem nebeidzās diez ko labi, un tas ir neņemot vērā faktu, ka viņš nokļuva ieslodzījumā tieši “Sarkano kāzu” rezultātā. Vēl viens nedaudz sāpīgs brīdis bija aina, kurā Brienna saprata, ka ir pievīlusi Lēdiju Sansu. Viņas acīs izgāšanās nenozīmē tikai to, ka Stārkiem būs jācīnās ar mazāku armiju, bet vēl lielākā mērā to, ka viņa ir izgāzusies kā bruņiniece. Vēl viens sīkums no Džeimija puses saistībā ar nelielo fragmentu, kurā viņš pieprasīja atvest Melnzivi pie sevis, – nav grūti iedomāties, ko tieši Džeimijs vēlējās viņam izdarīt, ņemot vērā to, kā Melnzivs iepriekšējā sērijā viņu nolika pie vietas. Ak, Džeimijs un viņa ego…

Tagad jāpāriet pie sliktā. Pie tā jau var sākt pierast, bet notikumi Karaļa piestātnē ir kļuvuši neiedomājami kaitinoši, sniedzot tikai runas un notikumu pavērsienus, kas neko daudz stāsta gaitai nedod, lai gan ir acīmredzams, ka pilsētā beidzot ir jānotiek kārtīgai asinsizliešanai. Kalns gan paguva sagādāt vienu kārtīgu fatality (!), bet tas, kā Tomens pilnībā aizliedza tiesu lēmumus risināt ar cīņas palīdzību, nu jau ir teju pēdējais piliens. Tādējādi mazais karalis ir gandrīz pilnībā sarāvis saiknes ar savu māti, kā arī ar seriāla skatītājiem. Ja godīgi, viņa nāvi pašreiz gaidu gandrīz tikpat ļoti, kā agrāk nevarēju sagaidīt Džofrija galu. Seriāla veidotāji šajā visā vēl ir iestarpinājuši noslēpumainas baumas, par kurām Kaiburns ir atklājis “ko vairāk”. Lai arī kas tās nebūtu par baumām, es ļoti ceru, ka tās kaut kādā veidā palīdzēs Sērsijai tikt galā ar situāciju pilī (šeit ir pat ticama teorija par to, kas varētu slēpties aiz baumām).

Visbeidzot, iespējams, vienu no vislielākajām vilšanās sajūtām šajā sezonā sagādāja Denijas “negaidītā” ierašanās, lai izglābtu Merīnu no iebrukuma. Līdz beigām viss bija skaisti, jo iebrukums bija samērā episks un pat nedaudz šaušalīgs, jo bez Denijas palīdzības ar šo situāciju būtu diezgan sarežģīti tikt galā. Galu galā Denijas uznāciens sanāca pārlieku sasteigts, turklāt tā arī vizuāli netika parādīts, kā viņas armija ar pūķiem iznīcina Vergturu armiju. Tā vietā skatītājiem burtiski acīs tika iebāzts fakts, ka viss jau ir izdarīts, un no cīņas, kura tika gaidīta jau kopš sezonas sākuma, nebūs ne smakas. Bet tas ir tādā gadījumā, ja pieņemam, ka cīņa Merīnā ir beigusies, jo Denijas ierašanās, gribot negribot,  simbolizē cīņas beigas."Game Of Thrones, Troņu Spēles"

Ja skatāmies no gaišās puses, Denijas prombūtnes laikā Tirions ir izveidojis diezgan patīkamu dinamiku gan ar Pelēko Tārpu, gan arī Misandeju. Trijotne šoreiz sagādāja vienu kārtīgi jautru ainu, kuras vienīgais mērķis bija smīdināt skatītājus. Un labi, ka tā, jo visi patīkamie brīži šajā seriālā ir laipni gaidīti. Grūti gan iedomāties, kur Variss ir devies, lai Denijai iegūtu sabiedrotos arī Vesterosas kontinentā. Ja vien viņš zinātu, ka brīvprātīgie no Dzelzs salām jau ir ceļā, lai palīdzētu topošajai karalienei…

Ja salīdzina ar iepriekšējo sēriju, šoreiz nebija mazāk varoņu attīstības, tomēr sižeta virzība brīžiem pat pārsteidza. Vislielāko prieku šajā sērijā sagādāja Arjas stāsts, kā arī Nelieša personāžs. Ļoti patīkamus varoņu momentus sniedza Upteces sižeta kulminācija. Diemžēl Denijas atgriešanās Merīnā izrādījās daudz vājāka, nekā tā potenciāli varēja būt. Arī Karaļa piestātnes attīstība lika vilties. Toties kopumā, šķiet, plusu bija daudz vairāk nekā mīnusu, jo galu galā šī bija diezgan laba sērija. Nākamnedēļ gan saturieties, jo sērijas nosaukums ir “The Battle of the Bastards”, bet tās režisors būs neviens cits kā Migels Sapočniks jeb tas vīrs, kurš pirms gada mums sniedza neatkārtojamo “Hardhome”. Tas viss vien liecina par to, ka mūs visus sagaida iespaidīga “Blackwater” un “The Watchers on the Wall” cienīga sērija. 8,5/10