“The Crown” (2016)

“Uneasy lies the head that wears the crown” – droši vien, ka nevajadzētu pat dot trīs iespējas minēt, kuram angļu mēlē rakstošajam autoram piederēja šie vārdi (Šeksim, protams, un pagaidām teorijas par viņa darbu īstajiem autoriem atstāsim kādai citai reizei). Monarhi un viņu ģimenes locekļi jau gadsimtiem ilgi ir bijuši ļoti parocīgs un populārs temats, ko rakstniekiem, scenāristiem, filmu un citu mākslas veidu pārstāvjiem aplūkot savos darbos – mūs, vienkāršos ļaudis, prastos plebejus, vienmēr ir interesējis tas, kā dzīvo šie neaizsniedzamie, nepārtrauktā noslēpumainības un pārākuma plīvurā ieskautie karalisko ģimeņu pārstāvji. Īpašu uzmanību jau izsenis ir izpelnījusies tieši britu karaliskā ģimene – par to, kāpēc tieši tā, visticamāk, varētu uzrakstīt veselus filozofiskus traktātus, bet nenoliedzami ir tas, ka personāži šajā saimē ir bijuši interesanti, visdažādākajās pakāpēs ekscentriski un ar tieksmi taisīt skandālus. Valdnieku valstij, ko mūsdienās saucam par Apvienoto Karalisti, ir bijis daudz, tāpēc diez vai tuvākajā laikā stāstniekiem aptrūksies materiāla, ko izmantot savos darbos, un vēl pavisam nesen, novembra sākumā, skatītājus, kuri ar nepacietību gaidīja kārtējo karaliskās izklaides devu, iepriecināja “Netflix” ar savu kārtējo ambiciozo projektu “The Crown”, kura uzmanības centrā ir neviens cits kā šībrīža Apvienotās Karalistes valdniece Elizabete II.

The Crown

“Netflix” pēdējā laika aktivitātes oriģinālseriālu un filmu ražošanas jomā ir kā lieliska ilustrācija teicienam, ka “apetīte rodas ēdot”. Ja viss turpināsies tādā tempā, kāds ir uzņemts šobrīd (un nekas neliecina, ka gaidāmas kādas izmaiņas), drīz vien šis straumēšanas serviss varēs eksistēt, piedāvājot gandrīz tikai pats savus ražojumus, kuru skaits turpina pieaugt ģeometriskas progresijas cienīgā ātrumā. Arī par kvalitāti sūdzēties diez vai varētu – protams, ka ne katrs seriāls vai filma ir absolūts triumfs, bet lielākoties “Netflix” virzienā tiek raidīti pozitīvi vārdi. Kā jau tika minēts iepriekš, “The Crown” ir ļoti ambiciozs projekts – tas ir viens no visu laiku dārgākajiem seriāliem, turklāt ieguldījumi nākotnē vēl tikai palielināsies, jo plānos ietilpst vēl vismaz piecas sezonas ar desmit sērijām katrā. Pirmajā sezonā, kura visā savā krāšņumā (visas 10 sērijas) ir pieejamas “bindžošanai” “Netflix”, tiek aplūkots pats Elizabetes II valdīšanas sākums, jaunajai karaliene kāpjot tronī pēc sava tēva nāves. Stāsts turpināsies arī nākamajās sezonās, bet plānā ietilpst pēc nākamās sezonas nomainīt galvenās lomas atveidotāju, karalieni pusmūžā divu sezonu garumā atveidojot citai aktrisei, pēc tam stafeti uz vēl divām sezonām nododot nākamajai aktrisei, kura karalieni atveidos vecumdienās.

“The Crown” veidotājs ir Pīters Morgans, kuram britu karaliskās ģimenes un tieši Elizabetes II dzīves notikumu šķetināšana nu jau ir kļuvusi par pamatnodarbi – viņš ir autors gan filmai “The Queen” (2006), par kuru Helēna Mirena ieguva “Oskara” balvu kā labākā aktrise, atveidojot tieši Elizabeti II, gan uzrakstīja lugu “The Audience”, kur Mirena atkal iejutās šībrīža karalienes tēlā – šoreiz gan uz skatuves. Nu Morgans ir pievērsies nākamajam formātam – seriālam -, atkal analizējot Elizabetes II dzīvi, bet šoreiz to darot vēl pamatīgākā apjomā. Interesanti, ka Morgans pats stāsta, ka viņš par sava veida Elizabetes II ekspertu un gandrīz vai vēstnieku kultūras pasaulei ir kļuvis nejauši – viņu pašu karaliskā ģimene tik ļoti nemaz nav interesējusi, kad viņš rakstīja “The Queen” scenāriju, jo viņa uzmanību krietni vairāk piesaistīja bijušais premjerministrs Tonijs Blērs. Bet laika gaitā Morgans ir sapratis, ka viņam kaut kāda iemesla dēļ ļoti labi sanāk rakstīt par Elizabeti II, un, ja kaut kas dzīvē teicami padodas un citi tev par to ir gatavi maksāt labu naudu, tad kāpēc gan neizmantot šādas iespējas?

The Crown

Tā nav nejaušība, ka seriāla nosaukums ir “The Crown” jeb “Kronis”, jo, lai gan seriāla centrālais tēls neapšaubāmi ir Elizabete II, Morganu un pārējos veidotājus interesē ne tikai vienkāršs viņas dzīves gājuma vizuāls atveidojums – seriāls tikpat daudz uzmanības velta arī monarhijas institūcijai kā tādai un tam, ko tā nozīmē gan vienkāršajai tautai, gan pašai karaliskajai ģimenei. “The Crown” pēta un spekulē, kā ir iespējams un vai vispār ir iespējams valdniekam dzīvot arī normālu dzīvi. Seriāls paver to priekškaru, kas stāv aiz šīm lielajām figūrām, ļaujot mums ar ziņkārīgu aci izpētīt, kā tie varenie arī cieš un mokās. Kā jau to sen bija sapratis raksta sākumā citētais Šekspīrs un ne viens vien cits cilvēks, valdnieka kronis ir smags un neizbēgami nozīmē atteikšanos no ļoti daudz kā sirdij tuva un dārga. Tas, protams, sagādā arī privilēģijas un iespējas, pie kurām citi tikt nevar (ne bez iemesla Elizabetes māsa Margarēta vienā no sērijām izspļauj, ka apskauž savu vecāko māsu, kurai nācās kāpt tronī pēc tēva nāves), bet tajā pašā laikā kroņa uzlikšana galvā pārvērš valdnieku par sava veida puscilvēku, kā to skumji secina Elizabetes tēvocis Vindzoras hercogs, kurš pats no troņa atteicās, taču visu dzīvi sev turpina nest līdzi šo smagumu. Valdnieks nav cilvēks – viņam ir jābūt kam vairāk, sevī jāiemieso tas ideāls, uz kuru viņa pavalstniekiem tiekties. Uz šo Elizabetes II iekšējo cīņu – no vienas puses, starp cilvēku parasto, vienkāršu sievieti un, no otras puses, valdnieku, baznīcas galvu, paraugu visiem – “The Crown” tiek likts galvenais uzsvars, pētot, kā jaunā karaliene spēja sabalansēt savu dzīvi kā māsai, meitai, sievai un mātei ar valdnieces pienākumiem, nereti šīm divām pusēm nonākot smagā konfliktā. Tas nav pārsteigums, ka Elizabetes II tēvs – Džordžs VI (lielisks Džareda Herisa veikums) – ir dusmu pilns pret savu brāli, kurš atsakās no troņa, – tā tiek uztverta kā nodevība un nežēlība, jo tas nozīmē, ka šai puscilvēka dzīvei tagad ir nolemts ne tikai jaunais karalis, bet arī viņa atvases, kuras troņmantnieku sarakstā tiek pabīdītas uz pašu augšu.

Pilnīgi bez priekšzināšanām skatīties “The Crown” var būt pagrūti – smalki angļu ļautiņi ar dažādiem tituliem un sarežģītiem vārdiem zib šurp un turp, kas var ātri vien sajaukt galvu. Turklāt pat tad, ja ir kaut neliels priekšstats par vēsturiskajiem notikumiem, kas ieskauj galvenos varoņus, tāpat ir grūti cīnīties ar kārdinājumu ik pēc 15 minūtēm apturēt seriālu, lai ātri, ātri pagūglētu darbojošās personas, situācijas un notikumus. “The Crown”, protams, nav dokumentāls seriāls, tāpēc zināmas vaļības faktu ziņā reizēm tiek pieļautas, taču kopumā Morgana veikums ir rūpīgs un detalizēts, nemitīgi izmantojot politisko notikumu attīstību un pavērsienus, lai atklātu jaunas monarhijas gaišās un ēnas puses. Jāuzteic arī, protams, seriāla vizuālā puse – “Netflix”, kā jau tika minēts iepriekš, ar naudu šajā gadījumā nav skopojies, un tas viss atspoguļojas uz ekrāna visā 20. gadsimta vidus stila spožumā.

The Crown

Lielā mērā “The Crown” veiksme gulstas uz galvenās lomas atveidotājas Klēras Fojas trauslajiem, bet apņēmības pilnajiem pleciem. Fojai šī nav pirmā ekrāna pieredze ar britu monarhijas spilgtākajiem eksemplāriem – viņa ir redzama arī vienā no galvenajām lomām lieliskajā BBC seriālā “Wolf Hall”, kur toreiz viņa iejutās bēdīgi slavenās Annas Boleinas lomā (neliela liriska atkāpe – tiem, kam pēc “The Crown” noskatīšanās sirdī parādīsies britu karaļnama lieluma tukšums, noteikti ir vērts palūkoties “Wolf Hall” virzienā – ļoti kvalitatīvs, interesants seriāls ar fantastisku Marku Railensu galvenajā lomā, turklāt, lai gan stāsts par Henriju VIII un viņa bezgalīgi daudzajām sievām ir apmuļļāts jau neskaitāmas reizes, šis BBC veikums atrod jaunas un interesantas šķautnes, uz kurām palūkoties, seriāla, kas ir balstīts uz Hilarijas Mantelas grāmatām, centrā noliekot Tomasu Kromvelu). Fojas uzdevums patiesībā šajā gadījumā ir diezgan nepateicīgs un sarežģīts, jo viņai ir jāspēj panākt ārkārtīgi daudz ar pavisam minimāliem līdzekļiem. Elizabete, kādu mēs viņu redzam šeit, ļoti reti ļauj vaļu savām emocijām, visas vētrainās jūtu cīņas risinot iekšēji. Foja lieliski tiek galā ar šo izaicinājumu, rūpīgā darbā panākot to, ka, viņai vienreiz nervozi pamirkšķinot vai asāk ievelkot elpu, skatītāji spēj uzreiz “nolasīt” ļoti daudz informācijas par viņas atveidotās varones tābrīža sajūtām.

Fojai talkā, protams, nāk vesela plejāde dažāda kalibra aktieru. Viens no pazīstamākajiem noteikti ir Elizabetes vīra prinča Filipa atveidotājs Mets Smits, kurš atšķirībā no Fojas var vairāk ļaut vaļu savām jūtām un taisīt lielāku trādirīdi. Filipa tēls gan nedaudz cieš no tā, ka skatītāji neredz to, kā Elizabete ar viņu satikās un iemīlējās – viņus mēs sastopam jau kā pāri kāzu priekšvakarā. Turklāt seriāls pēc viņu kāzām, kas tiek parādītas jau pirmās sērijas sākumā, ātri pārlec pāri pirmajiem viņu laulības dzīves gadiem īsā montāžā, lai varētu jau tuvoties brīdim, kad Elizabetei būs jākāpj tronī pēc sava tēva nāves. Tā rezultātā reizēm var rasties jautājumi par to, ko Elizabete vispār bija saskatījusi savā iemīļotajā, kurš šeit galvenokārt parādās kā savtīgs vīrelis, kuram ir grūti samierināties ar to, ka viņa sieva gribot negribot ir noteicēja praktiski it visās dzīves jomās. Elizabetes dzīvē gandrīz tikpat svarīgu lomu kā Filips spēlē viņas pirmais premjerministrs Vinstons Čērčils, kuru seriālā atveido Džons Litgovs (amerikānis, starp citu). Čērčils gan kļūst par seriāla lielāko klupšanas akmeni – Litgova tēlojums vismaz seriāla sākumā lec ārā gandrīz kā dadzis acī. Bet, iespējams, ka vaina šajā gadījumā vairāk slēpjas nevis tieši Litgova veikumā, bet gan pašā Čērčilā – viņa personība ar visu tās manierīgumu un unikalitāti ir visiem tik labi pazīstama un tik ārišķīga, ka varbūt viņu uz ekrāna vispār ir uzlikt grūti, neliekot viņa atveidojumam bīstami tuvoties parodijai. Šī nebūt nav pirmā reize, kad tieši Čērčils sagādā kādai filmai vai seriālam lielas grūtības, – kaut vai varam palūkoties uz “The King’s Speech” (kuru, starp citu, var noskatīties pirms “The Crown” kā sava veida prīkvelu), kur Timotijs Spols cīnījās ar šo buldogu, cīņā, daudzuprāt, zaudējot.

The Crown

Taču kopumā “The Crown” noteikti ir ļoti baudāms seriāls – pamatīgs, ambiciozs, krāšņs un rūpīgi veidots, īsti svētki vēsturisko seriālu un stāstu cienītājiem. Interesanti ir arī tas, ka Morgans un pārējie seriāla veidotāji pamanās pret saviem varoņiem izturēties ar lielu cieņu – jā, tiek pieļautas kļūdas, lietas tiek salaistas dēlī un tiek pieņemti nepareizi lēmumi, bet seriāls nekad nekļūst uzskatāmi uzbrūkošs Vindzoru ģimenei, nereti to pat aizstāvot un liekot tās locekļiem parādīties cilvēcīgā gaismā, atgādinot, ka visiem kādreiz sāp sirds, visi kādreiz ar kaut ko ir neapmierināti vai piedzīvo vilšanos. Ja tagad, gada nogalē, Ziemassvētku sajūtām virmojot visapkārt, gribas paskatīties ko krāšņu un kvalitatīvu, tad “The Crown” būs pašā laikā – visas pirmās sezonas 10 sērijas ir pieejamas “Netflix” straumēšanas pakalpojumā, un pilnīgi noteikti gaidām nākamās sezonas!