“Vai viegli būt jaunai?” (“Euphoria” / “Eiforija”, 1. sezona)

“Kad mēs bijām jauni, tad nu gan…” – pirmā reize, kad pieķer sevi nodomājam šo frāzi, droši vien ir arī uzskatāms par neoficiālu “pieaugšanas” brīdi. Saprotot, ka starp tevi un šībrīža tīņiem eksistē pamanāma plaisa, vienlaikus var pārņemt neliels drūmums (vecums ir klāt, viss) un arī atvieglojums par to, ka, lai kādas nedienas tevi gaidītu, tev vismaz nav jāķēpājas ar izaicinājumiem, kas pārbauda šībrīža #youths un kas katru jaunu paaudzi sagaida ar savām modifikācijām. Taču, skatoties kanāla HBO jauno seriālu “Eiforija” (“Euphoria”) par kādas ASV skolas jauniešu dzīvēm, atvieglojuma pilno atsvešinājumu brīžiem nomaina arī dzeloša izpratne – nekur ļoti tālu no tām pašām vecajām pieredzēm mūsdienu jaunatne jau arī nevar aizbēgt, jo ir lietas, kas nemainās. 

“Euphoria” ir balstīts uz pirms dažiem gadiem Izraēlā veidota seriāla ar tādu pašu nosaukumu, bet ASV versijas veidotājs Sems Levinsons (režisora Berija Levinsona dēls) stāstā ir iepinis daudz no sevis paša piedzīvotā laikā, kad viņš bija atkarīgs no narkotikām. Skatītājiem vēlams būt iepriekš jau gataviem tam, ka narkotikas te plūdīs kā no pārpilnības raga, bet sekss būs vienīgais, kas jauniešiem ir prātā (tas ir, tiem, kas nav aizņemti, domājot par narkotikām) un kura varbūtība diktēs noteikumus gandrīz jebkurai savstarpējai saskarsmei. 

Euphoria, Eiforija

Seriāla vēlme provocēt skatītājus ir nenoliedzama – netrūkst ne atklātu vardarbības ainu, ne dažādu ripu rīšanas, pārdozēšanas un daudz kā cita. Un kur nu vēl jau daudz aprunātie kadri ar vīriešu dzimumlocekļiem – seriāla pirmajās četrās sērijās, ko bija dota iespēja noskatīties, katrā (!) ir bijis vismaz viens (bet reizēm vairāk) šāds brīdis, apogeju vismaz pagaidām sasniedzot jau otrajā sērijā, kad uz ekrāna redzamo dzimumlocekļu skaits, kā daži saskaitījuši, sasniedz trīs desmitus. Šeit, protams, būtu vieta diskusijai par to, kāpēc sieviešu krūtis uz ekrāniem redzam regulāri (arī “Euphoria” bez tā neiztiek, bet proporcija starp vīriešu un sieviešu kailskatiem ir ļoti neierasta darbam, ko tomēr varam pieskaitīt meinstrīmam) un pieņemam to gandrīz kā normu, bet, kad atkailinās džeki, šokā ieplešam acis un metam krustus. 

Bet, ja izdodas tikt pāri seriāla provokācijām, kas, jāatzīst, brīžiem balansē uz labas gaumes robežas (vai nu tiešām bija vajadzīgs iekļaut kadrus no Britnijas Spīrsas sabrukuma brīža, kad viņa noskuva matus?), “Eiforijā” var atrast ļoti daudz elementu, kas liecina, ka seriālam ir ko teikt un tas nešokē tikai šokēšanas dēļ vien. Īpaši interesanti ir tas, ka, lai gan seriāla veidotājs ir vīrietis, “Euphoria” krietni vairāk interesē tas, ko mūsdienu pasaule nodara meitenēm. 

Euphoria, Eiforija

Seriāla galvenā varone ir no narkotikām atkarīgā Rū (fantastiskā Zendajas atveidojumā, kura līdz ar šo lomu absolūti būs nokratījusi jebkādas “Disney” zvaigznes paliekas no saviem pleciem), kura pēc vasaras, kas pavadīta rehabilitācijas iestādē, atgriežas mājās un skolā, bet nemaz i neplāno palikt skaidrā. Drīz vien viņa iepazīstas ar skolas jauniņo Džūlzu (Hantere Šeifera, kura ir viens no seriāla lieliskākajiem jaunatklājumiem), kas kļūst par viņas labāko draudzeni. Džūlza, starp citu, ir transpersona, bet, lai gan tas nav mazsvarīgs faktors viņas sižeta līnijā, priecē tas, ka seriāls to nerāda kā stigmu, kas definētu pilnīgi visas viņas attiecības un vietu sabiedrībā, – mūsdienu jaunatni droši vien varam kritizēt par daudz ko, bet ir arī tāda klusa cerība, ka līdz ar viņiem un nākamajām paaudzēm neiecietība un bailes ar laiku tomēr ies mazumā. 

Papildus Rū un Džūlzas pārdzīvojumiem meiteņu stāstu “Eiforijā” vēl ir daudz, un tie uzskatāmi ilustrē, cik bezcerīgi negodīgi spēles noteikumi ir pret viņām, cik drausmīga ir tā draza, kas ir iepotēta viņu smadzenēs par to, kas nosaka viņu vērtību. Ja tu atraidi kāda uzmanības apliecinājumus, tu esi frigida maita. Ja tu tos pieņem, tu esi padauza. Vidusceļa īsti nav. “Damned if you do, damned if you don’t.” Daudzi no meiteņu piedzīvotajiem brīžiem seriālā drusku liek lūzt sirdij – ja vien viņām būtu kāds, kas viņas sapurinātu un pateiktu: “Tev nav par to jāuztraucas, tas nav svarīgi!” 

Euphoria, Eiforija

Galvenais vīriešu tēls seriālā – Rū un Džūlzas skolasbiedrs Neits – ir staigājošs tā saucamās toksiskās maskulinitātes iemiesojums. Viņa it kā apspiestā, bet nepārtraukti mutuļojošā agresija, kas kuru katru brīdi var pārplūst pāri malām, regulāri liek šermuļiem skriet pār kauliem un baidīties par to, kas notiks ar meitenēm un zēniem, kas ir patrāpījušies viņa ceļā un šo viņa uzsvērto vīrišķību kaut kādā veidā aizvainojuši. Neits iet pa pasauli ar pārliecību, ka tā visa pieder viņam, – tāpēc, ka pasaule pati viņam to saka. Neits gan nav viendimensionāls tēls, viņa stāstā ir daudz negaidītu pavērsienu, bet arī šeit seriāls asi kritizē sabiedrībā tik vispārpieņemtās ideju par to, kā ir būt “pareizam”. Ārkārtīgi daudz nelaimju un traģēdiju rodas no tā, ka mēs viens otram neļaujam būt pašiem sev, kaut kādu globālu “normu” vārdā liekot cilvēkiem vienkārši apspiest sevi. 

Mūsdienu tīņi un nerakstītie noteikumi, caur kuriem viņiem jālavierē, gan nav radušies vakuumā. “Eiforija” velta ne tos glaimojošākos vārdus paaudzēm, kas nākušas pirms tam, nereti ar apsūdzošu pirkstu norādot tieši vecāku virzienā. Kā gan var sagaidīt, ka meitenei būs veselīgs pašvērtējums, ja viņas māte katrā ainā ir redzama ar vīna glāzi rokā un aizmiglotu skatu, bet viņas vērtīgākais kompliments meitai ir tas, ka viņa ir nocopējusi izskatīgu džeku? Ko gan mēs varam gaidīt no zēna, kura lieliskās attiecības ar tēvu ilustrē aina, kurā abi divi, nepārmijot neviena vārda, stāv blakus viens otram šautuvē, bliežot lodes pa mērķi? Pilnīgi bezcerīgi gan viss nav – daži no “Eiforijas” tīņu vecākiem cenšas, cik vien spēj (lai gan, protams, ne vienmēr tas noved pie vēlamajiem rezultātiem). 

Euphoria, Eiforija

Kā ikviens, kurš pats ir piedzīvojis tīņu vecumu (tātad – ikviens), spēs apliecināt – tīņi lielu daļu laika pavada, esot pretenciozi idioti, kas gvelž pilnīgas muļķības, kas gan tobrīd, protams, liekas ļoti dziļdomīgas, bieži vien vēl papildus vaimanājot, ka “neviens mūs nesaprot”. Pārlieku dramatisku pārdomu, kas liks “norullēt acis”, “Euphoria” netrūkst, bet šur tur pazib arī pa kādam trāpīgam brīdim, kas uzsitīs pa īstajām stīgām ne vienam vien. Skatoties seriālu un dzirdot frāzi “I don’t think I have the attention span for real life anymore”, tajā pašā brīdī pēc telefona puspastieptā roka drusku noraustās. 

Ja nu saturiski ar “Euphoria” daudziem skatītājiem varētu nebūt pa ceļam, domājams, ka neviens nestrīdēsies pretī apgalvojumam, ka seriāls tehniskā ziņā ir izveidots teicami. HBO naudas netrūkst, tāpēc Sems Levinsons, kurš ir visu sēriju scenārija autors un režisējis lielāko daļu no tām, var atļauties dažādus niekus un trikus, kas lieliski atsvaidzina un papildina it kā visiem labi zināmo skolas un jauniešu vidi (galvu reibinošais kameras darbs ar straujiem seju tuvplāniem vien ir ko vērts). Daudz interesantu risinājumu stāstā atļauj fakts, ka tas ir pirmās personas – Rū – stāstījums. Tāpēc brīdī, kad Rū norij kārtējās tabletes, skatītāji kopā ar viņu var vāļāties no grīdas uz sienām un griestiem “Inception” rotējošā koridora stilā. Un, ja “Euphoria” vēlas iepauzēt stāstījumu, lai iekļautu lekciju par to, kā uzņemt un analizēt “dick pics” (ar ilustratīviem piemēriem, protams), vai animēt “fan fiction” stāstu, ko uzrakstījusi viena no varonēm, tad seriāls var to darīt. 

Jautājums par to, kam gan īsti “Euphoria” ir domāta, vēl paliek līdz galam neatbildēts. Jaunieši, kuri ir vienā vecumā ar seriāla varoņiem, diez vai ir tā īstā mērķauditorija – tas drīzāk raisīs ziņkāri tajos, kam tīņa gadi jau ir aiz muguras, bet arī ne tik tālu, lai vairs vispār kaut zināmā mērā nespētu identificēties ar atainotajām problēmām. “Euphoria” apdzīvotā realitāte, protams, ir pārspīlēta, bet uzkavēties šajā pasaulē, kurā 11-12 gadus vecs narkotiku dīleris ir saprāta balss, ir fascinējoši un baisi vienlaikus. 

Sakām lielu paldies “Latvijas Mobilajam Telefonam” un HBO par iespēju gūt ieskatu seriālā “Euphoria” vēl pirms tā pirmizrādes! “Euphoria” pirmās divas sērijas jau skatāmas “Latvijas Mobilā Telefona” Viedtelevīzijā – turklāt pirmā sērija skatāma bez papildu maksas!