Ksavjē Dolans, viņa kino un “Tas ir tikai pasaules gals”!

Rakstnieks Luī (Gaspārs Ulī) pēc 12 gadu prombūtnes atgriežas dzimtajās mājās, lai svinīgās vakariņās saviem tuviniekiem pavēstītu, ka drīzumā mirs… Kanādas režisors-brīnumbērns Ksavjē Dolans savos 27 gados jau piecas (!) reizes paviesojās Kannu starptautiskajā kinofestivālā, lai katru reizi aizbrauktu mājās ar balvu, un arī šis gads nav izņēmums – par spīti kritiķu un arī dažu skatītāju nicinājumam (kuru mērķis bija parādīt režisoram, ka vara joprojām ir tautas, ne autoru rokās) filma “Tas ir tikai pasaules gals” un Dolans devās mājās ar žūrijas “Grand Prix” balvu, augstāko savā ne tik garajā, bet ārkārtīgi piepildītajā karjerā. Dolans ir multitalants, kurš ne tikai režisē, bet arī tēlo, raksta, producē un pat dublē filmas dzimtajā Kvebekā (tostarp viņš ir ierunājis Ronu Vīzliju no “Harija Potera” filmām un Džeikobu “Krēslā”), kā arī nesen IMAX formātā uzņēma dziedātājas Adeles klipu “Hello”, kuram “YouTube” ir gandrīz 2 miljardi skatījumu!

Ja nu vēl neesat pazīstami ar Dolana daiļradi, tad ziniet – tas nenozīmē melodrāmas, bet gan emocionālu dziļumu un attiecību reālismu. Vizuāli Dolana filmas ir mūsu laiku un režisora paaudzes precīzs atainojums ar visu no tā izrietošo estētiku – stilīgu vides iekārtojumu, palēninātiem kadriem mūzikas video stilistikā un, protams, pašu mūziku, kurā izpaužas varoņu dvēseles stāvoklis un sajūtas, kam pietrūkst vārdu. Nav brīnums, ka tas viss piesaista ne tikai skatītājus, bet arī aktierus – savā jaunākajā filmā, kura veidota pēc Žana Lika Lagarsa (1957-1995) lugas motīviem, Dolans ir pulcējis Marionu Kotijāru, Vensānu Kaselu un Leu Seidū, mūsdienu kino “AAA” klases aktierus. Kritiķi un kinofestivāli ir teikuši savu vārdu, tagad gaidām, ko par filmu teiks tās primārā mērķauditorija – skatītāji!

Lai pilnā gatavībā izbaudītu režisora jaunāko filmu, vērts iepazīties ar viņa līdzšinējās daiļrades spilgtākajām pērlēm:

“Es nogalināju savu māti” (“I Killed My Mother”)

Filma, ar kuru viss sākās, – sarakstījis filmas scenāriju (tas ir daļēji autobiogrāfisks) 16 gados, Ksavjē Dolans to pabeidza, kad viņam vēl nebija pat 20, turklāt filmā viņš bija gan režisors, gan scenārija autors, gan arī galvenās lomas atveidotājs, producents, kostīmu mākslinieks un arī līdzfinansētājs. Kino pasaule vienmēr novērtē šādu entuziasmu, īpaši tik agrā vecumā, – filma savu pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā, kur saņēma veselas trīs balvas, kā arī atvēra jaunajam režisoram durvis uz Lielo Kino.

“Toms fermā” (“Tom at the Farm”)

Šis spraigais psiholoģiskais trilleris varētu būt Dolana filma, kuru rekomendēt arī cilvēkiem, kuriem citādi režisora daiļrade neietu pie sirds, – uzņemts Hičkoka stilistikā, šis psiholoģiskais trilleris ar amerikāņu kino garšu sola gan intrigas, gan spriedzi, gan provokācijas. Turklāt šī filma ir viena no retajām Dolana filmām, kas nav veidota pēc paša režisora scenārija – šoreiz par pamatu ir kalpojusi dramaturga Maikla Marka Bušāra tāda paša nosaukuma luga.

“Māmiņa” (“Mommy”)

Dolana nobriedušākais un līdz šim apbalvotākais eposs, kurš acumirklī pārcēla “režisoru-brīnumbērnu” vienkārši pasaules labāko režisoru kārtā, – uzņemta, kā tagad ir moderni teikt, “”Instagram” formātā” (1:1 kadra attiecībā), šī divas ar pusi stundas garā episkā drāma stāsta par dramatiskām, emociju pilnām attiecībām starp māti un viņas antisociālo dēlu. Balvas Kannās, Vankūverā, Toronto un tepat Tallinas starptautiskajā kinofestivālā!