Esam šķietami liberāli un toleranti uztveram citādo tēmas, tādējādi tās pieņemot un iedrošinot tos, kurus tas tieši vai netieši skar. Bet, no otras puses, patiesībā tieši šī attieksme bieži vien tiek pārprasta, un izrādām pārāk mazkritisku attieksmi pret mākslas darbiem, kas skar šīs joprojām jūtīgās tēmas.

Dzīvojot “leģendārs”, “unikāls”, “ekskluzīvs” un “nebijis” laikos, ir viegli ļauties straumei un katru sajūsmu vai no pūļa izlecošu parādību apzīmogot ar kādu no minētajiem pārākās formas vispārinājumiem. Ņemot vērā visu minēto, jaunākā režisora Edgara Raita filma "Baby Driver" pilnīgi objektīvi liekama unikālo un īpašo filmu plauktiņā.

Daniel Craig četru filmu sērija ir nevienmērīgi centieni attīstīt vispārzināmi viendimensionālu tēlu, citējot pārmuļātās gadu desmitu vecās filmu shēmas. "Spektrs" ir dārgs bojevika tipa spriedzes ainu virknējums, kur pa vidam ar Šreka delikātumu tiek cilpots pa klasikas un jaunradītā Bonda cilvēcīguma tēmām.

Dziedātājas sacerētie dziesmu vārdi ir brutāli tieši un tai pat laikā liriski perfekti -tie nesaudzē ne viņu pašu, ne viņai apkārtējos, tie, kaut sadrumstaloti, ļoti skaidri vēsta vienlīdz daudz gan par viņas intīmo pasauli, gan ikdienišķajiem notikumiem. Un tieši šī dokumentālā filma veic teju perfektu darbu, saliekot to visu pa plauktiņiem.

Vizuālās kino mākslas burvis, meksikāņu režisors Guillermo del Toro ne vienreiz vien apliecinājis savas spējas, skatītāju acu priekšā uzburot krāšņas pasakas. Veselas pasaules par mošķiem, monstriem, supervaroņiem un pat milzu robotiem, vienmēr visu nostrādājot līdz pēdējai detaļai tā, ka nerodas aizdomas par redzamā (ne)īstumu.

Droši vien jau būsiet dzirdējuši sajūsmas pilnas atsauksmes par filmu "Victoria". Filmu, kas uzņemta kā viena gandrīz divas ar pusi stundas gara aina, kas savā iespaidīgajā raidlaikā izceļo no izjustas romantiskas drāmas stilistikas bezbēdīgā ballītes atainojumā un visbeigās kulminē bankas aplaupīšanas trillerī ar tam diezgan loģiski sekojošu iznākumu.

Vienkārša vīra kritiens no pārticības, panākumu un slavas virsotnes līdz mediju nežēlīgai ķengāšanai un savu tuvāko zaudēšanai. Ja ir redzēta kāda klasiska sporta drāma, tad izredzes Southpaw sižetā atrast ko jaunu ir minimālas. Southpaw stāsts ir vienkāršs kā kapeika un nereti liek izbrīnā saraukt uzacis par neskaitāmo melodrāmu klišeju koncentrāciju.

Līdzīgi kā jaunākā komiksfilma par Zirnekļcilvēku, kas arī tika radīta vairāk balstoties uz korporatīvā mehānisma loģiku un bailēs zaudēt juridiskās tiesības uz stāstu un to varoņu ekranizācijas tiesībām, kā izejot no vairāk vai mazāk kādas citas filmu pasaules notikumu loģikas, "Fantastic Four" filma tapusi negribīgi. Un tas ir manāms visos tās aspektos.

Man par nelielu izbrīnu režisora Guy Ritchie filmas joprojām tiek sagaidītas ar siltākām jūtām nekā tās patiesībā būtu pelnījušas. Bet pārmest to grūti – "Lock, Stock and Two Smoking Barrels", "Snatch" un to remiksi jeb jaunas versijas par aptuveni tām pašām tēmām un tiem pašiem elementiem, filmas "Revolver" un "RocknRolla", daudziem jo daudziem saglabāsies kā neapstrīdamas klasikas.

Jau gadu no gada šis režisors, un nu jau arī viņa talanta jeb rokraksta atdarinātāji – citi režisori, skatītājiem kā lielu dāvanu sniedz kārtējo komēdiju, kas ciešāk skatoties nav pat īsti filmas, bet gan atsevišķu ainu kompilācijas, un "Draiskule" nav izņēmums.

Joks par to, ka misija vairs nav nemaz tik neiespējama, ja reiz tā tiek veiksmīgi izpildīta nu jau piekto reizi, vienmēr vajās šo un arī visas pārējās (izņemot filmu sērijas pirmo daļu, jo viņa vienmēr būs “atsevišķš stāsts”) "Mission Impossible" filmas. Bet tas ir labdabīgs joks.

Tagad, kad Marvel filmu universs ir pāri visam un mazajos un lielajos ekrānos pilnā sparā iet vaļā seriāls, kurā obligāts nosacījums ir ņigu ņagu un krustu-šķērsu citu filmu notikumu atsauču veidošana un vies-lomu iestarpināšana, atsevišķai filmai vairs nav nekādas nozīmes kā (nesaistītam) veselumam.