Bārbija nav vienkārši rotaļlieta. Tā ir lelle – monolīts. Revolūcija. Tā ir Viņa ar lielo burtu. Viņa ir viss. Viss, ko vien vēlies un vari iztēloties.

Roberts Egerss savā jaunākajā pilnmetrāžas filmā "The Northman" ir pievērsies mežonīgai skandināvu vikingu kultūras izpētei, kas pārsteidz – bet ne tik ļoti kā viņa iepriekšējie darbi "The Witch" un "The Lighthouse".

Kristofera Nolana jaunākā filma "Tenet" nu jau kādu laiciņu skatāma kinoteātros, tā ka pirmie iespaidi būs nosēdušies – laiks parunāt par "Tenet" strīdīgākajiem aspektiem! Nolanu bieži sauc par emocionāli aukstu režisoru, kurš ne vienmēr māk labi uzrakstīt sieviešu tēlus – vai "Tenet" gadījumā režisors ir mainījies uz labo vai slikto pusi?

Šis ir kino darbs, kuru noteikti vieglāk ir redzēt, nekā aprakstīt. Bet tomēr jāuzdod jautājums – ko tad īsti stāsta autori vēlējušies mums piedāvāt, veidojot šo sirreālo, melnbalto, uz 35mm filmas uzņemto kino mākslas darbu - fantāziju vai paranoju? Droši vien jāpiekrīt Egersa amata brālim, režisoram Ari Asteram, sakot, ka filma nepārstāv šausmu kino žanru, vairāk atgādinot eksistenciālu komēdiju. 

“I was most excited for you to come” – vārdi, kas izskan Midsommar reklāmas rullītī, izrauti no filmas kopīgā konteksta, šķiet tiešā veidā veltīti potenciālajam filmas skatītājam. Bet pat iepriekšējās Ari Astera filmas Hereditary noskatīšanās nepalīdzēs sagatavoties piedzīvojumam, ko jaunais režisors sagatavojis mums uz sudraba ekrāna zeltainai vasaras kulminācijas dienai.

Stīvena Kinga darbus veiksmīgus padara viņa prasme veidot stāstus par cilvēkiem un viņu pieredzēto, nevis vienkārši aprakstīt pēc iespējas šaušalīgāku notikumu virkni, kurā pasīvi mājo dažādi tēli. Šaušalīgais par tādu kļūst tikai cilvēka acīs, prātā. Viņa varoņi apdzīvo stāstus, veicot izvēles un sastopoties ar to nestajām sekām. Šīs izvēles bieži vien neved pie laba, it īpaši "Pet Sematary" gadījumā.

Pieņemot lēmumu iegādāties biļeti uz Gvadanjīno “Suspiria”, skatītājam jābūt gatavam nevis vienkārši skatīt, bet gan piedzīvot filmu, izaicinot savu iztēli. Kinoteātra zālē emocionāli piedzīvotais pielīdzināms atkailinātiem nervu galiem, aizvien pieaugošai neērtības sajūtai, kas lēni gruzd zem ādas, līdz sagaida grotesku kulmināciju.