Droši vien retais mūsdienās nav dzirdējis jēdzienu "couchsurfing". Lai arī vietām pavīd viedoklis, ka kaučsērfinga laikmets ir norietējis, austrietis Kristofs Pehofers ir ķēries pie pamatīgāka piedzīvojuma salīdzinoši nesen, 2017.gadā. Tā rezultātā nupat nākusi klajā dokumentālā filmā "Kaučsērfings: Ceļotāja piezīmes" ("Couch Connections").

Vērtējot Alises Zariņas filmu Blakus jaunākā Latvijas kino kopainā, ar prieku secinu, ka tajā beidzot ir elementu komplekts, kuram jau sen bija jābūt katrā Latvijas filmā – skaidra sižeta līnija, pārdomāti tēli, labskanīgi dialogi, aktieru ķīmija. “Blakus” varot arī uzskatīt par “(500) Days of Summer” latviešu versiju – tā kāda skatītāja stāstīja savam līdzgājējam, nākot ārā no kinoteātra. Paralēles noteikti ir.

Japāņu režisora Kore-edas Hirokadzu Zaglēnus caurstrāvo savāda noskaņa, à la Ksavjē Dolana Mommy virtuves vīna un On Ne Change Pas pavadītā epizode. Dzīves uzgaidāmajā telpā palikuši, savstarpēji nesaistīti cilvēki vienkārši dzīvo, ēd, staigā, runā. Tāds elegants spļāviens sejā aplikāciju stimulētajai mileniāļu paaudzei. Cerot gan, ka "gen Z" atgriezīsies ierastajās sliedēs.

Pēc dažu gadu pauzes Klints Īstvuds atkal ir redzams kameras priekšā filmā "Narkokurjers" ("The Mule"). Negaidiet, lūdzu, "Gran Torino", lai gan scenārija autors ir Niks Šenks, ar kuru Īstvuds sadarbojās "Gran Torino". Negaidiet arī "Sicario: Karteļu karus". Tā vietā Īstvuds, kurš nu jau ir pieklājīgos gados, atgādina par dažām labi zināmām vērtībām, ko aizmirst nevajadzētu nevienam.

Režisores Karlas Simonas debijas kino, autobiogrāfiskā drāmas "Frīdas vasara" ("Summer 1993") pirmie kadri ir tveicīgā Barselona un uguņošana, Frīdai uzmetot pēdējo skatu piemājas ceļam. Visnotaļ netipiska aina, pieņemot nāves elpu pakausī, taču tā ir vienīgā atsauce uz HIV apvīto pilsētvidi.

Ja dzīvē ir pienācis brīdis, kad apnicis dzīvot un vajā draugi, paziņas, radi, jo nevari atrast savu otru laimīgo pusīti, noskaties igauņu režisora Vallo Toomla 2016. gada filmu "Teesklejad". Filma tev maigi atgādinās, cik rūpīgi jāizvēlas dzīves lielās attiecības, lai nekad nebūtu jāiepazīstas ar mīlestības mokošo elli un jāieskatās mākslīgajām bailēm acīs.

Andžeja Vajdas “Pēcattēls” ir izcilā režisora pēdējais vizuāli elēģiskais darbs, ko tam ir izdevies atstāt mantojumā savai tautai. Vajda jau atkal turpina patiesības atklāšanu, parādot traģisko noziegumu vienas personas dzīvē, kas tika pastrādāts komunisma režīma neapstādināmā maršējuma laikā, pilnībā sagraujot indivīdu.

2016. gadā uz ekrāniem iznāca pirmā komunistiskajam genocīdam veltītā latviešu mākslas filma - Viestura Kairiša režisētā “Melānijas hronika”, kas Latvijas kultūras telpā vērtējams kā nozīmīgs notikumus. Kaut arī atsauksmes par filmu bijušas visai pretrunīgas, tomēr tikko notikušajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” filma triumfēja, iegūstot sešus apbalvojumus.

Karima Ainuza filmas “Nākotnes pludmale” ("Praia do Futuro", 2014) uzmanības centrā ir attiecību mezgli triju vīriešu attiecībās. Filmu varētu definēt kā stāstu par bēgšanu no sevis, vainas apziņu, dvēseles dziedināšanu, identitātes apzināšanos un mīlestības klātbūtni.

Šonakt vēlos rakstīt skumjākās rindas. Par traģisku personu, kādu jaunu un daiļu policistu, kurš neatlaidīgi vajāja dzejnieku, pašam esot tādam. Pirmais teikums, tiesa, ir spēle ar vienu no Pablo Nerudas slavenākajām rindām. Otrais gan ir īstenība. Vismaz Čīles režisora Pablo Lorēna filmā "Neruda" (2016).

Runājot par Ruperta Sandersa režisēto "Ghost in the Shell" 2017. gada versiju, ir neiespējami ignorēt 1995. gadā tapušo Mamoru Ošī "anime" versiju. Skatoties Sandersa komandas klasiskās japāņu "mangas" iedzīvināšanu uz lielā ekrāna, uzreiz tapa skaidrs, ka režisors iedvesmu guvis tieši 1995. gada "anime".

Visbiežāk “Laibach” tiek dēvēti par vācu rokgrupas “Rammstein” garīgajiem tēviem. Patiesi - tie, kuri ir dzirdējuši agrīno "Laibach" mūziku, tam neapšaubāmi piekritīs - emocionālāki vājākām dvēselēm viņi varēja radīt bērnības muzikāli emocionālo psihotraumu.