Nedēļas raksts / Saraksti

Kino Kulta 2020. gada top filmas

Kaut kā nebūt būsim aizkārpījušies līdz 2020. gada beigām – gājis būs kā pa celmiem, bet, spriežot pēc "Kino Kulta" tradicionālā labāko filmu topa, vismaz filmu ziņā gan baigi sūdzēties nevarējām, jo saraksts ir pilns ar lieliskiem stāstiem, kas paliks atmiņā uz vēl ilgu laiku.

30.12.2020

Kino Kulta 2020. gada top filmas

Šogad savā filmu apkopojumā esam bijuši jo īpaši dažādi – šoreiz tika nosaukti kopumā 46 dažādi darbi (par 10 vairāk nekā pagājušogad), kas laikam tikai apliecina, ka pandēmija ar visām no tās izrietošajām sekām tiešām būs ļāvusi mums pētīt dažnedažādus kino apvāršņus un horizontus.

Tā kā filmu, ko apspriest, ir daudz, tad ķersimies tām arī klāt – līdz 22. vietai pavisam īsi, bet, sākot no 22. vietas (diezgan arbitrārs skaitlis, bet tas tā, lai interesantāk), tad jau par katru nedaudz vairāk. Atgādinām arī, ka topā iekļaujam filmas, kuras kļuva pieejamas šogad – kinoteātros, straumēšanā, diskos u.tml. – vai kuras bija iespēja noskatīties kādā no kino festivāliem.

Kā arī aicinām ieslēgt podkāsta “Kino Kults” gada pēdējo raidījumu, kurā ne tikai parunājām par savām favorītfilmām, sniedzot iespēju ieskatīties podkāsta dalībnieku individuālajos topos, bet arī atminējāmies spilgtākos šī gada kino notikumus (tādu ir bijis, ai, cik daudz!).

Boys State, Greenland, Robežu gūstā, Tesla, Кольская сверхглубокая

42.–46. vieta: “Boys State”, “Greenland”, “Robežu gūstā”, “Tesla”, “Кольская сверхглубокая”

Topu atklāsim ar pieciem pilnīgi dažādiem veikumiem. Sāksim ar dokumentālo filmu “Boys State”, kas stāsta par tāda paša nosaukuma vasaras programmu Ostinā, Teksasas štatā, kur tūkstoš tīņu zēni mēģina tikt galā ar uzdevumu izveidot pašiem savu valdību. Savukārt, filmai “Greenland” iekļūstot (līdz ar nagiem) šī gada topā, varam sveikt Džerārdu Batleru ar savu pirmo (“fact check” izpalicis, piedodiet, ja melojam!) parādīšanos “Kino Kulta” labāko filmu sarakstos. Sarakstā neiztiekam arī bez pašmāju darbiem – viens no tiem ir aizraujošais dokumentālais stāsts “Robežu gūstā”, kurā sekojam līdzi centieniem atpakaļ mājās nogādāt ugunsdzēsēju mašīnu, kas bija palikusi uz Ķīnas un Vjetnamas robežas. Pilnīgi bez uzmanības nepalika arī “Tesla”, Maikla Almereidas savdabīgā biogrāfiskā filma nevis par Īlonu Masku, bet gan Nikolā Teslu, kā arī Krievijā tapušais šausmu žanra veikums “Кольская сверхглубокая”, kas stāsta par to, kādas šaušalas atklājas pasaules dziļākajā zemes urbumā.


Bad Boys for Life, The Boys in the Band, On the Rocks, Wolfwalkers, Глубже

37.–41. vieta: “Bad Boys for Life”, “The Boys in the Band”, “On the Rocks”, “Wolfwalkers”, “Глубже”

Tālāk turpinām ar puišiem – vietu topā nopelnīja arī pēc 17 gadiem tapušais franšīzes “Bad Boys” turpinājums “Bad Boys for Life”, kas, neskatoties uz laika distanci un to, ka iepriekš ar tik vēliem turpinājumiem esam pamatīgi apdedzinājušies, tomēr pamanījās patīkami pārsteigt. Turpat blakus stāv arī puiši no aizņemtākā cilvēka Holivudā Raiena Mērfija producētās, uz tāda paša nosaukuma lugas balstītas filmas “The Boys in the Band”. Sarakstā iespraucas Sofija Kopola ar savu svaigāko veikumu “On the Rocks”, kurā režisore saldsērīgā stāstā atkalsatiekas ar Bilu Mareju. Vieta atradās arī īru animācijas studijas “Cartoon Saloon” jaunajam un brīnumskaistajam stāstam “Wolfwalkers” (gan jau gaidāma “Oskara” nominācija), kā arī Mihaila Segala komēdijai “Глубже”, kas stāsta par jaunu režisoru, kurš nokļūst pornoindustrijā.


Borat Subsequent Moviefilm, Da 5 Bloods, Dick Johnson is Dead, Enola Holmes

33.–36. vieta: “Borat Subsequent Moviefilm”, “Da 5 Bloods”, “Dick Johnson is Dead”, “Enola Holmes”

Šogad mūs ar jauniem trikiem un ārprātībām sagaidīja Kazahstānas slavenākais žurnālists Borats Sagdijevs – lai gan neizskatās, ka stāsta turpinājumam “Borat Subsequent Moviefilm” būs lemts kļūt par tikpat lielu globālu fenomenu kā pirmajai filmai, Borats pierādīja, ka viņam duka tomēr iekšā vēl ir. Vieta topā atradās arī vecmeistara Spaika Lī jaunākajai filmai “Da 5 Bloods”, kurā vienā no viņa pēdējām lomām varam novērtēt Čadviku Bouzmenu. Turpat blakus atrodas arī dokumentālā filma “Dick Johnson is Dead”, kurā Kirstena Džonsone rotaļīgi melnā humorā izstāsta skaudru stāstu par pakāpenisku tēva zaudēšanu, viņam ciešot no demences. Šai tik dažādajai kompānijai pievienojas arī “Enola Holmes” – aizrautības un pozitīvas enerģijas pilna variācija par mums labi zināmajiem Šerloka Holmsa stāstiem, kur šoreiz gan uzmanības centrā ir Šerloka jaunākā māsa Enola, kura attapības ziņā ne par matu neatpaliek no sava slavenā brāļa.


Beastie Boys Story, Birds of Prey, Collective, Conference, The Devil All the Time, Waves

27.–32. vieta: “Beastie Boys Story”, “Birds of Prey”, “Collective”, “Conference”, “The Devil All the Time”, “Waves”

Nākamajā blokā draudzīgi blakus sasēdušās veselas sešas filmas. Spaiks Džonss šogad sagādāja īstus svētkus grupas “Beastie Boys” faniem ar dokumentālo filmu “Beastie Boys Story” – obligāta skatāmviela, ja sevi pieskaitāt iepriekšminētajai fanu bāzei. Topā vieta atradusies arī vienai no beigu beigās vienīgajām supervaroņu filmām, ko šogad varējām redzēt, – Arles Kīnas un viņas jauno biedreņu iznācienam filmā “Birds of Prey”. Dokumentālo filmu pārstāvniecībai topā piebiedrojas rumāņu filma “Collective”, kas vēsta par to, kā žurnālisti atklāj krāpšanu un korupciju Rumānijas veselības aprūpes sistēmā. Topā iekļuva arī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā apbalvotā, režisora Ivana Tverdovska veidotā  filma “Conference”, kas atsauc atmiņā 2002. gada oktobrī Maskavā notikušo ķīlnieku krīzi. Bez ievērības nepalika arī Antonio Kamposa darbs “The Devil All the Time”, kas var lepoties ne tikai ar drūmi savirpuļotu sižetu, bet arī ar vienu no plašākajiem un iespaidīgākajiem aktieru sastāviem, ko šogad būsim redzējuši vienuviet uz ekrāna. Topā viltīgi iespraukusies arī 2019. gada ģimenes drāma “Waves”, ko veidojis režisors Trejs Edvards Šulcs, – filma kvalificējas šī gada topam, jo tā pie mums tika izrādīta tikai šogad mūsu pašu rīkotajā ASV neatkarīgo filmu festivālā.


The Assistant, Bacurau, Pinocchio, Undine

23.–26. vieta: “The Assistant”, “Bacurau”, “Pinocchio”, “Undine”

Hārvija Vainšteina skandāls vistiešākajā veidā atbalsojies Kitijas Grīnas veidotajā drāmā “The Assistant”, kas vēsta par kādas asistentes dienu, strādājot filmu producēšanas kompānijā – šermuļi skatītājim garantēti. Topa ģeogrāfiskos apvāršņus paplašina no Brazīlijas atceļojusī savdabīgā vesternfilma “Bacurau”, kas vēsta par notikumiem izdomātā Brazīlijas pilsētiņā, kurā pēc matriarha nāves sāk norisināties savādas lietas. Latiņu visām nākotnē gaidāmajām “Pinocchio” versijām (un tādu solās būt daudz) šogad uzstādīja Mateo Garone ar savu variāciju par tēmu, kur viņam talkā nāca Roberto Benīni Džepeto lomā. Sarakstā savu vietu atradusī arī Berlīnes kino festivālā debitējusī neparastā drāma “Undine”, kuras nosaukumā slēpjas arī stāsta mistērijas atslēga (par “undīnēm” mitoloģijā dēvē ūdensmeitas).


Never Rarely Sometimes Always

22. vieta: “Never Rarely Sometimes Always”

Teju katru gadu gadās pa kādam “dvīņu” filmu piemēram – divām dažādām, bet konceptuālā līmenī ārkārtīgi līdzīgām filmām (piem., “Armageddon” un “Deep Impact” vai “Olympus Has Fallen” un “White House Down”). Arī šogad mums patrāpījās tāds pāris – “Never Rarely Sometimes Always” un “Unpregnant”, divi stāsti par draudzenēm, kuras dodas uz citu štatu, lai viena no draudzenēm varētu veikt abortu, kas māju štatā netiek atļauts bez vecāku piekrišanas. No šīm filmām pirmā – “Never Rarely Sometimes Always” – ir tā, kurai ir izdevies ielauzties arī mūsu topā. Šī Elaizas Hitmenas režisētā un sarakstītā drāma pirmizrādi piedzīvoja šī gada Sandēnsas kino festivālā, savukārt Berlīnes kino festivālā veiksmīgi startēja konkursa programmā, tiekot pie žūrijas balvas “Sudraba lāča”.


Mans mīļākais karš, My Favorite War

20.–21. vieta: “Mans mīļākais karš”

Tā nu šogad interesanti sanācis, ka pašmāju filmu loku topā pārstāv divi dokumentālie darbi, kas gan ir ļoti atšķirīgi viens no otra. “Robežu gūstā” minējām jau pašā sākumā, bet topa divdesmitniekā nonākusi Ilzes Burkovskas-Jakobsenas veidotā animētā (!) dokumentālā filma, atmiņu stāsts “Mans mīļakais karš”. Filma oriģinālā veidā stāsta par Burkovskas-Jakobsenas bērnību, izaugot Padomju Savienībā, ejot cauri pastāvošās iekārtas radītās sistēmas līkločiem un absurdiem. Brīžiem ar humoru, brīžiem smeldzīgi un ļoti, ļoti nopietni filma atminas to, kā uz lietām ir skatīties ar bērna acīm, kas ne vienmēr saprot to, kas pieaugušajiem ir skaidrs, nepateikts vārdiem. “Mans mīļākais karš” šogad saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā animācijas filma, kā arī pie atzinības tika Burkovska-Jakobsena par labāko animācijas filmas režiju.


If Beale Street Could Talk

20.–21. vieta: “If Beale Street Could Talk”

Izmantojot to pašu “cilpas caurumu” (“loophole”), ko jau pirmīt minējām pie filmas “Waves”, šī gada topā viltīgi iespraukusies arī Berija Dženkinsa veidotā drāma “If Beale Street Could Talk” – arī šī filma pie mums oficiāli tika pirmizrādīta šī gada ASV Neatkarīgo filmu festivālā. Domājams, ka ikviens, kurš ar “If Beale Street Could Talk” jau ir iepazinies, piekritīs, ka vēl viens iegansts parunāt par Dženkinsa brīnišķīgi un sāpīgi aizkustinošo filmu nu noteikti nenāks par ļaunu. Filma, kas ir Džeimsa Boldvina romāna ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija, tika nepelnīti piemirsta sava gada “Oskaru” ceremonijā, tiekot pie tikai divām nominācijām, tāpēc izmantosim iespēju vērst jūsu uzmanību uz to šoreiz, aicinot ienirt tās radītajā atmosfērīgajā un neaizmirstamajā 70. gadu vidē, kur Dženkinss kopā ar savu komandu izspēlē skumjpilnu stāstu par kādu jaunu sievieti, kura cenšas attaisnot savu nepatiesi apsūdzēto iemīļoto, sava gaidāmā bērna tēvu.


Possessor

18.–19. vieta: “Possessor”

Ja tavs tēvs ir neviens cits kā Deivids Kronenbergs, tad tev kā viņa atvasei latiņa dzīvē ir uzstādīta ļoti augstu – it sevišķi tad, ja vēl arī izvēlies to pašu karjeras ceļu, ko sencis. Par spīti izaicinājumiem Brendons Kronenbergs, Deivida dēls, ir bijis gana drosmīgs arī ķerties pie režijas, turklāt izskatās, ka no tēva mantojis mīlestību pret fiziski baisiem, provokatīviem darbiem, par ko mums savukārt, protams, liels prieks un intriga. Savā otrajā pilnmetrāžas filmā “Possessor” Kronenbergs ir sapludinājis kopā zinātnisko fantastiku ar psiholoģisku teroru, izstāstot oriģinālu stāstu par slepkavu, kas savus pasūtījuma darbus veic, pārņemot kāda cita cilvēka ķermeni. Ņemot vērā, ka Kronenbergs seniors nav mūs iepriecinājis ar jaunu filmu kopš 2014. gada, kad iznāca “Maps to the Stars”, izskatās, ka nākotnes cerības būs jāliek uz junioru.


First Cow

18.–19. vieta: “First Cow”

Nu jau labu laiciņu savā unikālajā, minimālistiskajā nišā darbojas režisore un scenāriste Kellija Raiharta – viņas kontā līdz šim bijušas tādas filmas kā “Meek’s Cutoff”, “Night Moves” un “Wendy and Lucy”, režisorei īpaši bieži sadarbojoties ar aktrisi Mišelu Viljamsu. Raihartas jau esošajiem faniem nekādas papildu rekomendācijas droši vien nevajadzēs, taču tiem, kas ar šo režisori vēl nav pazīstami, viņas jaunākais veikums (šoreiz gan bez Viljamsas) “First Cow” varētu būt interesanta pirmā iepazīšanās. Filma, kuras darbība norisinās 19. gadsimta pirmajā pusē, stāsta par diviem ceļotājiem, kas vēlas sākt savu biznesu – bet tam ir vajadzīgs piens no vienas vienīgās apkaimē esošās govs. Filma jau ir tikusi godāta dažādu kritiķu asociāciju gada labāko filmu starpā, tā ka, ļoti iespējams, par to dzirdēsim vēl arī 2021. gadā.


The Wolf of Snow Hollow

17. vieta: “The Wolf of Snow Hollow”

Pirms pāris gadiem kino pasauli pārsteidza un pamatīgi ieintriģēja enerģijas pilnais censonis Džims Kamingss ar savu pilnmetrāžas debiju režijā “Thunder Road”, kas bija balstīta uz viņa īsfilmas ar tādu pašu nosaukumu un daļēji tika finansēta ar “Kickstarter” entuziastu palīdzību. Kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, visi ar interesi gaidīja, ko tad Kamingss sastrādās pēc sava spožā pieteikuma, un izskatās, ka režisors nav pievīlis. Viņa jaunais veikums, šausmu komēdija “The Wolf of Snow Hollow” stāsta par kādu šerifa vietnieku, kuram nākas izmeklēt zvērīgas slepkavības viņa klusajā pilsētiņā – turklāt izskatās, ka pie vainas varētu būt vilkacis. Arī šeit, tāpat kā “Thunder Road”, galvenajā lomā redzams pats Kamingss, un filma ir zīmīga arī ar to, ka tajā savā pēdējā lomā redzams aktieris Roberts Forsters, kurš šogad devās mūžībā 79 gadu vecumā.


The Gentlemen, Džentlmeņi

16. vieta: “The Gentlemen”

Pēc visnotaļ veiksmīgiem (“Aladdin”) un ne tik veiksmīgiem (“King Arthur: Legend of the Sword”) flirtiem ar megabudžetu un megaapjomu filmām režisors Gajs Ričijs šogad atgriezās pie savām saknēm, ko pārzina vislabāk, – Anglijas gangsteru izdarībām. Šoreiz viņš gangsterīgā mikšļa centrā iemeta amerikāni Metjū Makonahija izpildījumā, kuram kompāniju sastādīja vesela plejāde gan Ričija jau ierasto draugu (Hjū Grānts, Čārlijs Hanems, Edijs Mārsans), gan jaunu paziņu (Henrijs Goldings, Mišela Dokerija), un tam visam pa virsu dāsni tika pārkaisīts bezkaunīgs humors, haotiski virpuļojošs sižets ar daudzām līnijām, kas ik pa brīdim saskrienas, vesela kaudze marihuānas un stilīgākie treniņtērpi ciemā.


The Nest, Ligzda

13.–15. vieta: “The Nest”

Pēc tam, kad 2011. gadā režisors Šons Dērkins sevi vairāk nekā spilgti pieteica ar psiholoģisko drāmu “Martha Marcy May Marlene”, kino pasaule ar nepacietību gaidīja, ko tad viņš sastrādās savā nākamajā režijas darbā. Cerams, ka neviens gan negaidīja ar aizturētu elpu, jo gaidīt mums ir nācies ilgi – līdz pat šim gadam, kad iznāca “The Nest”. Nav jau tā, ka Dērkins bija šos deviņus gadus gurķojies (viņš daudz producēja, kā arī veidoja miniseriālu “Southcliffe”), bet tomēr bija ļoti gribējies redzēt, ko vēl viņš iespētu pilnmetrāžas kino. “The Nest” nepievila – emocionāli spraigais trilleris par kādu ģimeni, kas no ASV pārvācas uz Angliju, sagādāja lielisku lomu mūsu visu iemīļotajam Džūdam Lovam, bet vēl jo vairāk Kerijai Kūnai, kura pēc fantastiskā snieguma seriālā “The Leftovers” un citām lomām sevi kārtējo reizi pierāda kā vienu no interesantākajām šobrīd strādājošajām aktrisēm. Atliek vien cerēt, ka līdz nākamajai Dērkina filmai mums nenāksies ciesties teju desmitgadi.


Mank

13.–15. vieta: “Mank”

Šogad pēc ilgākas filmu pauzes savus cienītājus ar jaunu stāstu atkal iepriecināja Deivids Finčers (atgādināsim, ka viņa pēdējā filma bija “Gone Girl” nu jau tālajā 2014. gadā – starplaiku Finčers aizpildījis, ņemoties ar seriāliem), turklāt “Mank” ir viņa, iespējams, personīgākā filma, jo tās scenāriju savulaik uzrakstīja režisora tēvs, kurš 2003. gadā devās mūžībā. Melnbaltā filma, kas stāsta par scenāristu, “Pilsoņa Keina” līdzautoru Hermanu Mankeviču, ir Finčeram neierasts darbs, kurā izpaliek tā dzēlīgi asprātīgā un ciniskā inde, ko no viņa esam pieraduši gaidīt (lai gan arī tā, protams, šur tur pabāž savu galvu). Tā vietā skatītājus gaida brīžiem melanholisks, pārdomu pilns, tehniski savdabīgs darbs (Finčers teju lien no ādas ārā, lai ar saviem digitālajiem instrumentiem panāktu 40. gadu filmu noskaņu), kas īpaša medusmaize būs kino vēstures entuziastiem, kuri visvairāk novērtēs filmas neskaitāmas atsauces un garām slīdošos personāžus.


Emma., Emma

13.–15. vieta: “Emma.”

Džeinas Ostinas romānu ekranizāciju laika gaitā ir bijis tik daudz, ka šo vārdu autorei universitātē vienā no priekšmetiem pat bija iespēja veselu semestri to vien darīt, kā analizēt Ostinas ekranizācijas. Tas nozīmē, ka izcelties šajā jau diezgan plašajā jūklī nav nemaz tik viegli, taču Otumnas de Vaildas veidotajai filmai “Emma.” tas izdevās – filma eleganti, asprātīgi, rotaļīgi un ar teju allaž miedzošu aci metās Emmas Vudhausas savērptajās intrigās. Līdz ar šo filmu un “Netflix” miniseriālu “The Queen’s Gambit” ļoti iespaidīgs gads būs izdevies galvenās lomas atveidotājai Anjai Teilorei-Džojai (“The New Mutants” ignorēsim), kura nākotnē nešaubīgi turpinās savu uzvaras gājienu (neaizmirsīsim, ka viņa ir mūsu jaunā Furiosa gaidāmajā “Mad Max” prīkvelā). Bet “Emma.” būs saldēdiens, pie kura atgriezties vēl un vēl.


Another Round, Vēl pa mēriņam

12. vieta: “Another Round”

Šogad jaunu sadarbību mums piedāvāja dāņu duets režisora Tomasa Vinterberga un aktiera Madsa Mikelsena izpildījumā. Viņu pirmais kopdarbs “The Hunt”, visticamāk, atstāja neaizmirstamas rētas ikviena skatītāja dvēselē, tāpēc intriga par “Another Round” bija liela un dažiem, iespējams, bažīga, taču labās ziņas ir, ka sadarbība abiem kungiem ir izdevusies arī šoreiz. Filma stāsta par četriem draugiem, kas nolemj pārbaudīt teoriju, ka viņu dzīves uzlabosies, ja viņi uzturēs pastāvīgu noteiktu alkohola līmeni asinīs. Jāpiemin, ka filma ir īpaši sāpīgi tuva Vinterbergam – sākotnēji tā bija veidota kā projekts viņam kopā ar meitu, kura diemžēl traģiski gāja bojā avārijā četras dienas pēc tam, kad darbs pie filmas bija sācies. Ja šis būtu bijis normāls gads, filmai būtu bijis paredzēts debitēt Kannu kino festivālā, turklāt tieši šī filma tika pie iespaidīga biruma Eiropas Kino balvu – tās kontā gan labākās filmas, gan labākā režisora, gan labākā scenārija, gan labākā aktiera atzinība.


The Trial of the Chicago 7

11. vieta: “The Trial of the Chicago 7”

Reizēm gadās, ka tādu vai citādu apstākļu dēļ kāda filma nejauši tematiski trāpa tik aktuālos tābrīža notikumos, ka nenobrīnīties par šādām sakritībām – tā gadījās scenārista un nu jau savas otrās filmas režisoram Āronam Sorkinam ar viņa ilgi loloto projektu “The Trial of the Chicago 7”. Uz patiesiem notikumiem balstītā filma stāsta par 1968. gadā notikušajiem pretkara protestiem Čikāgā un pēc tam notikušo tiesas sēdi, kurā tika par centieniem kurināt nemierus tiesāti vairāki protestētāji. Pēc vasarā notikušajiem “Black Lives Matter” protestiem “The Trial of the Chicago 7” atainotās sadursmes ar policiju un autoritāšu attieksme pret protestētājiem guva vēl aktuālāku nozīmi un svaru. Priecē tas, ka Sorkins acīmredzami aug kā režisors – “The Trial of the Chicago 7” ir pamatīgu pakāpi augstāks darbs nekā viņa pirmā filma “Molly’s Game”, tā ka gaidām ar interesi, ko šis verbālais virtuozs režisoriski sastrādās tālāk, jo nu ir pilnīgi skaidrs, ka āķis viņam lūpā ir pamatīgs.


Sound of Metal, Metāla skaņa

9.–10. vieta: “Sound of Metal”

Lai gan pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka Dariusa Mardera režisētā drāma “Sound of Metal” ir radniecīga filma Deimiena Čazela “Whiplash” (abas stāsta par bundziniekiem), tā tomēr nav. “Sound of Metal” ir efektīgs, dramatisks stāsts par vīrieti (izcils Riza Ahmeda sniegums), kurš pakāpeniski sāk zaudēt dzirdi un līdz ar to arī – savu sasaisti ar visu pārējo pasauli, kas jūk un brūk, jo mūzika ir visa viņa dzīve un tā, kas viņu vieno arī ar iemīļoto. Šo filmu mēs paši ļoti cerējām vēl šogad paspēt parādīt uz lielā ekrāna (diemžēl dzīve un ārkārtas situācija ieviesa korekcijas plānā), jo, lai gan filma šobrīd ir skatāma “Amazon Prime Video”, tās skaņu dizains ir tik iespaidīgs, kas tas ir absolūti pelnījis kinoteātra zāles pieredzi. Vēl ceram, ka “Sound of Metal”, iespējams, izdosies uz lielajiem ekrāniem pie mums atvest 2021. gadā – tas būs tā vērts.


I'm Thinking of Ending Things

9.–10. vieta: “I’m Thinking of Ending Things”

Lai gan leļļu animācijas filmas “Anomalisa” finansiālā izgāšanās esot teju salauzusi Čārliju Kaufmanu, kuram pēc tam režija esot kļuvusi pilnīgi vienaldzīga, mums visiem par laimi tas tomēr nenozīmē, ka viņš nav gatavs ar to nodarboties atkal. Tā nu šogad pie skatītājiem nonāca šī neparastā autora jaunā filma “I’m Thinking of Ending Things”, kas ir balstīta uz grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, un tiem, kas to redzēja, tā pamanījās kļūt par, iespējams, vēl lielāku galvas mežģi nekā Kristofera Nolana “Tenet”. Principā filma stāsta par kādu jaunu sievieti, kura kopā ar savu draugu dodas apciemot viņa vecākus nomaļā fermā, bet no Kaufmana tradicionāli izstāstītu stāstu noteikti nevajadzētu gaidīt – tā vietā jūs gaidīs simbolisms, ne vienmēr definējama spriedze un pārdomas par cilvēku dabu kā tādu. Cerams, ka “Netflix” gādīgie apkampieni būs uzmundrinājuši Kaufmanu, jo viņa neparastās balss mums citādi kino ļoti pietrūks.


Uncut Gems

8. vieta : “Uncut Gems”

Lai gan lielākoties vārdu salikums “Ādama Sandlera “Netflix” filma” liek šausmās matiem celties stāvus, kārtējo reizi pierādās tas, ka katram likumam mēdz būt arī izņēmumi, un Sandlera gadījumā mums ir jau vismaz otrais šāds piemērs brāļu Džoša un Benija Safdiju veidotās filmas “Uncut Gems” veidolā (pirmais piemērs, ja nu kas, ir Noas Baumbaha “The Meyerowitz Stories”). Filmai, kurā Sandlers atveido no azartspēlēm atkarīgu juvelieri, kas ir iekūlies pamatīgā parādā, zināmā mērā paveicās, ka tā iznāca šī gada sākumā – jo tagad, COVID-19 pandēmijas drūmajos apstākļos tās radīto neprātīgo spriedzi un stresu diez vai mēs varētu vispār izturēt. Reti kurš būtu iedomājies, ka mēs reiz pilnā nopietnībā runāsim par to, ka Ādams Sandlers tika apdalīts “Oskaru” nominācijās (2020. gads tiešām ir bijis traks, vai ne?), bet mums vismaz vienmēr būs viņa lieliskā pateicības runa “Independent Spirit Awards” ceremonijā.


Portrait of a Lady on Fire, Lēdijas portrets ugunī

6.–7. vieta: “Portrait of a Lady on Fire”

Gada sākumā līdz mūsu platuma grādiem nonāca arī viena no pagājušā gada Kannu kino festivāla absolūtajām sensācijām, Selīnas Sjamas veidotā vēsturiskā romantiskā drāma “Portrait of a Lady on Fire”. Izjustais un aizgrābjošais stāsts par tiem laikiem aizliegto mīlas dēku starp aristrokātisku dāmu un gleznotāju, kura ir nolīgta uzgleznot aristokrātes portretu, bija viens no visskaistāk un elegantāk izstāstītajiem pārdzīvojumiem šogad, kas atmiņā uzkavēsies vēl ilgi. Sjamas pēdējās trīs režisētās filmas visas ir piesaistījušas uzmanību un izpelnījušās vairāk nekā pozitīvas atsauksmes (lai gan tādu furoru kā “Portrait of a Lady on Fire” “Girlhood” un “Tomboy” nesacēla, arī šīs abas filmas tika pie daudz atzinības vārdiem), tāpēc viņas nākamo darbu nu gaidām ar vēl jo lielāku nepacietību.


The Invisible Man, Neredzamais cilvēks

6.–7. vieta: “The Invisible Man”

Kino pasaulē jau izsenis it kā zināma patisība ir, ka ne vienmēr “lielāks, skaļāks un grandiozāks” nozīmēs “labāks” vai pat vienkārši “veiksmīgs”. Šādu vērtīgu mācību nesen guva “Universal” studija, kuras ambiciozais leģendāro monstru universs pajuka pa vīlītēm līdz ar filmas “The Mummy” diezgan katastrofālajiem (ne)panākumiem. Aplaizījusi brūces, studija nolēma iet citā virzienā, metoties uz vienu roku ar “Blumhouse” studiju, – megafilmu vietā ar “The Invisible Man” jauno versiju mums tika piedāvāts kas krietni kompaktāks, minimālistiskāks, taču krietni, krietni efektīgāks nekā jebkas, ko redzējām “Mūmijā”. Lī Vanela filma ar fantastisko Elizabeti Mosu galvenajā lomā sagādāja gana daudz baiļu tirpu, ko no šausmu filmām gaidām, to visu izdarot ar minimālu budžetu, pa starpu turklāt pamanoties parunāt par tik nopietnām tēmām kā vardarbību attiecībās un “gaslighting”. Lūk, šādā monstru universā gan mēs labprāt viesosimies arī nākotnē.


Palm Springs, Pālmspringsa

5. vieta: “Palm Springs”

2020. gadā katru ekstra smieklu devu novērtējām jo īpaši, tāpēc “Palm Springs” iznāciens kinoteātros tik ļoti iepriecināja. Maksa Barbakova režisētā filma atrada jaunu un interesantu piegājienu jau labi zināmajam un drusku padrillētajam “murkšķa dienas” konceptam, šoreiz bezgalīgā cilpā liekot ieslēgt diviem nejaušiem paziņām, kurus burvīgā tandēmā atveido Endijs Sembergs un Kristīna Milioti. Filma arī nejauši (tā tapa vēl pirms globālā haosa) perfekti trāpīja pandēmijas garastāvoklī – brīdi, kad attopies, ka visas dienas jau izskatās vienādas un nav atšķiramas viena no otras, droši vien piedzīvoja ikviens. Laika cilpā iestrēgt diez vai kāds no mums vēlētos, bet, ja nu tomēr, tad vienīgi atliek cerēt, ka arī mums būtu tik izcila kompānija, kādu viens otram sagādāja Sembergs un Milioti.


1917

4. vieta: “1917”

Līdzīgi kā jau minētā “Uncut Gems”, arī Sema Mendesa kara drāma “1917” sagādā brīžiem teju nepanesamu spriedzi. Filma, kas veidota, uzturot viena nepārtraukta kadra ilūziju, izved skatītāju cauri visdažādākajām Pirmā pasaules kara šausmām, spēlējoties gan ar neprātīgu troksni, gan stindzinošu klusumu, ko pēkšņi pārtrauc lodes spindzēšana. “1917” pelnīti sagādāja nu jau otro “Oskaru” operatoram Rodžeram Dīkinsam (nevinnējis tik ilgu laiku, nu viņš laikam grasās saujām vien raust balvas – un vai tad kāds noskaudīs?), un, lai gan filmas tehniskais izpildījums ir fantastiski augstā līmenī, tā tomēr neaizmirst arī par stāstu, kas savā vienkāršībā (ir pavisam skaidra misija, kas jāpaveic) tomēr pamanās arī aizkustināt – viens no iedvesmas avotiem stāstam bija atmiņu stāsti, ko savam mazdēlam par pieredzi karā stāstīja Mendesa vectētiņš.


Tenet

3. vieta: “Tenet”

Tas nu būtu gandrīz neiedomājami, ka gada, iespējams, aprunātākā, smadzenes mežģošākā un varbūt pat arī pretrunīgākā filma varētu nenonākt “Kino Kulta” gada topā. Kristofera Nolana jaunākajam prāta treniņam “Tenet” bija gandrīz nepieciešama karte ar norādēm, lai varētu izsekot līdzi sižeta laiku virpinošajiem līkločiem, un strīdi par to, kā tad tas viss tur bija domāts, turpinās vēl šobaltdien (mums bija savi skaidrojumi par notikušo). Lai gan viedokļi par filmu dalās, “Tenet” bija viens no lielākajiem šī gada kino piedzīvojumiem, un Nolana ambīcijas nevar neapbrīnot – šī varētu būt visnolanīgākā no visām Nolana filmām. Viņa tematiskās intereses ir vairāk nekā skaidras (laiks, laiks un vēlreiz laiks), un pret viņa auksti klīnisko piegājienu iebildumi var būt, taču izklaidēt ar Notikumiem (jā, ar lielo burtu) šis režisors prot, un tieši to no viņa arī gaidām un turpināsim gaidīt. Un kinoteātros – jo ne ar ko citu Nolans nebūs mierā.


Little Women, Mazās sievietes

2. vieta: “Little Women”

Pēc lieliskajiem filmas “Lady Bird” panākumiem visi ar interesi gaidīja, ko tad režisore Grēta Gerviga izvēlēsies kā savu nākamo projektu. Daudzas uzacis tika savilktas vieglā izbrīnā, uzzinot, ka Gerviga bija lēmusi par labu jaunai grāmatas “Little Women” ekranizācijai – šī stāsta ekrāna versijas mums jau tomēr ir bijušas, turklāt ne viena vien, un arī pati grāmata, lai gan joprojām ārkārtīgi iemīļota (it sevišķi ASV), nav vairs gluži pirmā svaiguma produkts. Taču uztraukumi bija velti, jo Gerviga brīnišķīgā veidā “remiksēja” grāmatas lineāro stāstu, atsvaidzinot vairāk nekā 150 gadus vecu tekstu un uzburot fantastiski ģimenisku, sirsnīgu un sievišķīgu atmosfēru, kurā gribētos uzkavēties vēl ilgi. Pieplusojot tam vēl klāt burvīgo aktieru sastāvu (kurā īpaši izceļas Sērša Ronana, Florence Pjū un Timotijs Šalamē – kā tad bez viņa?), Gervigai izdevās lielisks pārsteigums, pie kura būs patīkami atgriezties vēl un vēl, ieritinoties filmas siltajos līkločos kā savā iecienītākajā pledā ar karstu krūzi iemīļotākā dzēriena rokā.


Jojo Rabbit

1. vieta: “Jojo Rabbit”

Faktam, ka 2020. kino gadam punktu šajā rakstā pieliks filma, ar kuru tieši arī iesākām šo pašu gadu, piemīt simpātiski likumsakarīga simetrija – tieši “Jojo Rabbit” bija 2020. gada pats pirmais “Kino Kulta” seanss. Vai vēl atceraties tos tik foršos laikus, kad bez kādām bēdām 2. janvārī visi sēdējām piepildītā kino zālē un kopīgi baudījām Taikas Vaititi neparasto, drosmīgo un tik emocionālo darbu? Protams, likumsakarīgi ir arī tas, ka, ja jau šogad pie mums nonāca Vaititi filma, tad tai, protams, bija paredzēts ceļš uz augstu vietu šajā topā – “Kino Kultā” (un ne tikai) Vaititi ir lielā cieņā (šī, starp citu, ir jau otrā reize, kad tieši viņa režisētā filma iegūst godpilno vietu mūsu gada noslēguma topā – iepriekš tas izdevās arī “Hunt for the Wilderpeople”). Citās, nemākulīgākās rokās šis riskantais un  provokatīvais stāsts – nacistu komēdija? – varētu kļūt par pilnīgi nebaudāmu, toņa ziņā apšaubāmu ārprātu, taču Vaititi pārliecinoši spēja sabalansēt melnu humoru, līdz kaulam izjūtamas šausmas un patiesu sirsnību. Iespaidīgs triks, ko neaizmirsīsim vēl ilgu laiku. Ja uz pasaules būtu taisnība, mūs jau šogad būtu varējusi priecēt jau nākamā Vaititi filma “Next Goal Wins”, bet, no otras puses, – Vaititi paveras visas iespējas “nocelt” arī nākamā gada topu. Un mēs par tādu iznākumu, visticamāk, nesūdzēsimies.


Par filmām balsoja Uldis Burkevics, Toms Cielēns, Nataļja Zagradska, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Līva Spandega, Sergejs Timoņins, Justīne Ulvinde, Reinis Važa un Dārta Vijgrieze.