Ne katru dienu un pat gadu parastajām kinomānam paspīd iespēja doties uz pasaulslaveno kinofestivālu Kannās, turklāt būt klāt filmu skatēm pasaules pirmizrādēs un piedzīvot tikšanos ar Holivudas un citām lielā mēroga kinozvaigznēm. Nu labi, dažreiz pietiek vien ar aizrautīgu un regulāru filmu skatīšanos, lai kļūtu par pasaules lielākā kinofestivāla daļu – piemēram, piedalīties “European Film Challenge” (EFC) konkursā. Un tieši tā mans pirmais iespaidīgākais kino ceļojums var sākties.    

Bonjour, Cannes!

Dažas stundas gaisā, viens nokavēts vilciens, un mana pirmā diena Kannās var sākties! Drūzma te ir ne pa jokam, un no sākumā var likties, ka viss notiek haotiski, taču savu akreditāciju saņēmu ātri, itin viss personāls ir ļoti izpalīdzīgs un pozitīvi noskaņots, pat security pie katras ieejas vairākās festivāla norises vietās pilsētā (ok, visas vietas vēl nepaguvu apmeklēt, bet uz to ļoti ceru – šeit kino skatās arī pludmalē!). Toties jau pirmās dienas vakarā noskatījos savu pirmo festivāla filmu – amerikāņu režisora ar savu filozofiju Terensa Malika “A Hidden Life”. Nez kāpēc izvēle kritusi uz šo trīs stundu garo kādas Austrijas ģimenes dzīves stāstu Otrā pasaules kara gados, taču nenožēloju, arī rindā pavadīto laiku, gaidot apmeklētāju ielaišanu vienā no n-tajām zālēm slavenajā “Palais des Festivals”, Cannes – iepazinos ar interesantiem jaunajiem cilvēkiem no Polijas, Dānijas un Francijas, visi strādā vai saistīti ar kinoindustriju. Tā nu šim šķietami bezjēdzīgajam laika kavēklim tomēr ir pozitīva puse! Otrdien tiekamies ar pārējiem “European Film Challenge” uzvarētājiem, un nu jau esmu sarūpējusi arī ielūgumu uz vēl vienu konkursa programmas filmu, brāļu Dārdenu “The Young Ahmed”. Skatāmies kino!

Zem Tarantīno zīmes

Šodien un rīt tikai divos seansos “Lumiere” zālē tiks izrādīts Kventina Tarantīno jaunākais veikums “Once Upon A Time In Hollywood”. Un jau otru dienu visā festivāla teritorijā ir pilns ar cilvēkiem, kuriem rokās mazi un dažiem palieli plakāti ar lūgumu iedot biļeti uz filmu. Pašai vēl nav palaimējies sagaidīt apstiprinājumu par biļeti, bet vienai no EFC uzvarētājiem no Somijas biļete jau ir rokā! Gaidīsim, kad padalīsies savā priekā pēc seansa. Šorīt Lietuvas stendā starptautiskajā kinotirgū visi satikāmies un iepazināmies – tā liecina fotogrāfijas. Vēlāk devos uz brāļu Dārdenu konkursa filmu “The Young Ahmed” – ļoti satraucoša filma par trīspadsmitgadīgo puisi, kas ir pārāk iedziļinājies musulmaņu reliģijā, būdams maksimālists tādā vecumā.

Mani nākamie plāni šodien, par spīti ažiotāžai ap Tarantīno, ir doties uz tikšanos ar viņa draugu Robertu Rodrigesu programmā Director’s Fortnight, un vēlāk vēl izdomāšu savas nākamās gaitas – varbūt noskatīšos arī kādu īsfilmu programmu. Līdz nākamajai reportāžai no speciālās aģentes no Kannu kinofestivāla!

Šī ir trakā, trakā, trakā pasaule

Vakar Tarantīno filmas pirmizrāde izskatījās un vairāk pat izklausījās pēc grupas “The Beatles” koncerta – tā vismaz likās, vērojot no malas pieklājīgā attālumā, lai nezaudētu samaņu un dzirdi. 

Tikšanās ar režisoru Robertu Rodrigesu man personīgi sniedza daudz vairāk baudas. Amerikas neatkarīgais režisors Teksasas kovboja izskatā pastāstīja un parādīja fragmentus no savas jaunākās filmas “Red 11” tapšanas, kuru viņš veltīja savas pirmās filmas “El Mariachi” 25. gadadienai. Kā zināms, tā bija low budget filma, un arī pēdējo filmu viņš uzņēma ar tādu pašu budžetu – zem 7000 dolāru! Noskatījāmies arī filmu.

Šodienu iesāku diezgan agri un veltīju Āzijas pusē tapušajām filmām: Taivānas “Nina Wu” un Dienvidkorejas “Parazītam”, kuras dēļ ielās arī bija redzami izmisušie ar plakātiem. Dienā atgriezos uz Eiropu un noskatījos Pedro Almodovara konkursa filmu “Pain and Glory” ar Antonio Banderasu, kurš filmā tēlo nogurušu un saslimušu kinorežisoru ar daiļrades krīzi. Vakarā ir plāns noskatīties irāņu izcelsmes britu režisora Babaka Anvari šausmu filmu “Wounds”. Šodien laikam būs rekords ar četrām filmām vienā dienā!

This is the end, mon ami!

Pēc ļoti aktīvas otrās dienas festivālā, kad dienā noskatītas četras filmas, uz atlikušajām divām pilnām dienām Kannās uz pusi samazināju savu programmu. Nav noslēpums, ka šeit visu paspēt redzēt nav iespējams, tāpēc jābauda, ko var pagūt. Ceturtdien noskatīta “Kannu bērna” Ksavjē Dolana jaunākā filma “Matthias & Maxime”, un, lai gan žūrijas vērtējums ir diezgan zems, skatītāji to uzņēma ļoti labi, mani ieskaitot. Un vakarā apmeklēju manis jau ļoti iecienītās Director’s Fortnight programmas filmu “All About Yves”, šoreiz komēdiju par supergudro ledusskapi, kurš savam saimniekam, mazsološajam reperim palīdzēja sacerēt dziesmas, bet beigās pats uzvarēja arī Eirovīzijā (šis nu gan bija pavērsiens!) Galvenajam “varonim” esot uz skatuves, skatītāji aplaudēja stāvus!

Piektdienas agrajā rīta noskatīta franču režisora Abdelatifa Kešīša trīsarpus garā filma “Mektoub, My Love: Intermezzo”, kuras darbība vismaz 90% no filmas norisinājās naktsklubā (oh boy!). Šodien Kannās atrodas arī īpašais festivāla viesis Silvestrs Stalone, kurš tikās arī ar publiku – turas labi vecais Sly!

Savu festivāla programmu šovakar noslēgšu ar Roberta Egersa dark fantasy horror filmu “The Lighthouse” ar Robertu Patinsonu un Vilemu Defo, kuri arī šonedēļ viesojās Kannās savas filmas pirmizrādē.

Pienācis laiks pateikt au revoir un merci Kannām par produktīvi un intensīvi pavadītu laiku!

Par saviem iespaidiem no Kannu kinofestivāla dalījos arī radio “Baltkom” raidījumā “Cinema” (ēters no 29.05.2019): https://youtu.be/JYN7c0Vms5E