“Pamirkšķināsi acis un palaidīsi garām kādu joku,” – tā ne velti saka par režisoru Edgaru Raitu, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir pilnveidojis britu komēdijas ar krāšņiem vizuālajiem elementiem un melno humoru. Viņš ir spēris kāju komiksu filmu žanrā, ar troksni aizgājis no “Marvel” “Ant-Man”, kā arī parūpējies par labāko saldējumu reklāmu – trīs garšu “Cornetto” triloģiju. Nākamais solis režisora karjerā ir ilgi gaidītais mašīnu mūzikls “Zaļknābis pie stūres”, kuru īpašā pirmizrādē skatīsimies jau 28. jūnijā (biļetes). Tam par godu piedāvājam atskatu uz Raita filmogrāfiju – sākot ar Serdžio Leones vesternu parodiju Anglijas mežos, beidzot ar nelielu ieskatu režisora gaidāmajā vasaras grāvējā.

“A Fistful of Fingers” (1995)

Laikā, kad Raits vēl nebija augstas klases režisoru elitē, viņa vidusskolas laiku darbi vairāk līdzinājās Rūdolfa Minga daiļradei. Iespaidojoties no tādiem dižgariem kā Terija Giljama, Hovarda Hoksa, Raits sāka taisīt filmas, kas bija vienlaikus parodijas un veltījumi. Lai gan “A Fistful of Fingers” ir tālu no izcilības, režisora pirmajā pilnmetrāžas filmā redzamas iezīmes no viņa niansētā rokraksta. Ātra montāža, pietuvinājumi un sīki vizuālie fona elementi, kurus vieglāk pamanīt atkārtotās skatīšanās reizēs. Šai filmai gan pietiks ar vienu reizi, pēc kuras uzreiz būs skaidrs, kur Raits sāka savu karjeru un cik tālu viņš ir ticis tagad.

“Spaced” (1999-2001)

Tiem, kam 21. gadsimta sākumā patika interneta forumos diskutēt par kino, “Spaced” bija kā dāvana no debesīm. Rūdītākie filmu fani var sacensties, kurš vienā sērijā saskaitīs vairāk atsauču uz popkultūras klasiku, uz ko seriāls arī lielākoties balstās. Būtiska problēma, ar ko “Spaced” saskārās, – tas iznāca nepareizajā laikā. Cilvēki nebija gatavi ambiciozam projektam, kas bija kā krustojums starp “Simpsoniem” un “X failiem”. Ar jokiem, kas domāti gīkiem, bija grūti aizraut lielu auditoriju, līdz ar to seriālu pārtrauca rādīt pēc divām sezonām. Tomēr Raita centieni nepalika nenovērtēti – “Spaced” parādīja režisora potenciālu visā tā spozmē. Pateicoties tam, pēc dažiem gadiem cilvēkus pārsteidza nesagatavotus romantiskā zombiju komēdija “Shaun of the Dead”.

“Shaun of the Dead” (2004)

Nestandarta šausmu komēdija par izlaušanos no ikdienas rutīnas. Ir dažādi veidi, kā rīkoties pēc tam, kad pēdējais piliens ir iztecējis, un saņemt sevi rokās, lai ļautos pārmaiņām. Kādam vajag doties svētceļojumā uz Indiju un transformēties par Arstarulsmirusu. Var arī palikt uz vietas un gaidīt lielo iespēju. Šajā stāstā viss grozās ap pārīti dīvānā pirdēju, kas nonāk zombiju apokalipses epicentrā. Pusotras stundas garumā disfunkcionāla draugu grupa neziņā cīnās viens ar otru, kā arī ar zombijiem. Grūti atrast filmu, kas būtu perfekta šausmu kino, parodijas un odas žanra klasikai kombinācija. Tomēr Edgars Raits to ir dabūjis gatavu, sniedzot skatītājiem līdz sīkākajai detaļai nostrādātu melno komēdiju.

 “Hot Fuzz” (2007)

“No cilvēkiem, kas noskatījās visas spriedzes filmas uz šīs planētas” – ar šādiem vārdiem tika pieteikta “Hot Fuzz”, un tas tika darīts pavisam pamatoti. Izrādot cieņu žanra klasikai, Raits izveidojis filmu, kas liek elpai aizsisties ne tikai no spraigās darbības, bet arī smiekliem. Niansēti un neuzspiesti – tik daudz no visa, bet nekas nav nevietā. Brālīgas attiecības starp galvenajiem varoņiem, sazvērestību teorijas un liela deva absurda. Vienlaikus smejoties par žanra lielākajām klišejām, filma kalpo kā labs piemērs tam, kā veidot kvalitatīvu spriedzes kino.

“Scott Pilgrim vs. the World” (2010)

Uz brīdi paņemot pauzi no “Cornetto” triloģijas, Raits devās iekarot Holivudu. Pūles nevainagojās ar spožiem kases ienākumiem, tomēr fanu sirdīs Skots Pilgrims iesēdās dziļi. Jau no paša sākuma plašākām auditorijām nepazīstama komiksa ekranizācija šķita riskants projekts. Tomēr lielās studijas naudu nežēloja un deva režisoram iespēju izpausties pēc sirds patikas. Pēc skatīšanās var vien noprast, ka radošajai komandai tapšanas procesā diennakts sastāvēja no 26 stundām. Maz laika miegam, daudz – produktivitātei. Idejiski vienkāršs stāsts, iekrāsots citās krāsās, kuras ieraugot acis spīd aiz laimes.

“The World’s End” (2013)

Raits jau iepriekš pierādījis, ka vienā filmā var savienot neiedomājamo. Par spīti tam “Cornetto” triloģijas noslēgums izceļas ar īpašu kombināciju – pusmūža krīze, alkoholisms un… citplanētieši! Saprotot, ka pasaule iet pilnīgā ķīselī, galvenie varoņi nonāk neapskaužamas dilemmas priekšā – glābt sevi vai arī dzert līdz pēdējam. Nespējot izšķirties, viņi neveiksmīgi mēģina darīt abus. Pa to laiku skatītāji var gan smieties, gan raudāt. Raits triloģiju noslēdz ar treknu punktu, bet paspēj arī atvērt durvis uz ko jaunu. Pēc vairākām tik daudzveidīgām un meistarīgi režisētām filmām ir skaidrs, ka katra nākamā Raita filma ir mazi svētki.

“Baby Driver” (2017)

Ja nu “Ātrs un bez žēlastības” būtu mūzikls? Kādam tas varētu rādīties ļaunākajos murgos, bet Raits to ir pārvērtis par kinomīļu sapni. Kvalitatīvas spriedzes ainas, kas sinhroni iet kopā ar īpaši atlasītu skaņu celiņu. Prieku sagādās kā kinomāniem, tā melomāniem. Nepamet sajūta, ka filmas režisors katrā seansā ir vienā zālē ar skatītājiem. Stāv visu priekšā un ar neredzamu zizli diriģē auditoriju – kad smieties, kad aiz bailēm ieķerties krēslā. Vasarā, kas pagaidām nav pārāk priecējusi ar komēdijām, Raits kārtējo reizi ir sagādājis perfektu žanru miksli. Ja siltā dienā vajag paglābties vēsā kino zālē, bēdziet tur, kur rāda “Baby Driver”.

“Baby Driver” īpašajā #kinoblogeri pirmizrādē jau trešdien, 28. jūnijā, k/t “Kino Citadele” SCAPE zālē (biļetes), ziņkārīgo seansi no 29. jūnija, bet Latvijas kinoteātru repertuārā filma no piektdienas, 30. jūnija!