Oktobris ir klāt, rudens jau kādu laiciņu ir iestājies oficiāli, un arvien ātrāk satumstošie vakari ir lieliski piemēroti tam, lai omulīgi ieritinātos kinoteātra krēslos vai arī mājās pašu dīvānos un paskatītos kādu biedējošu, bet labu filmu, kas sagatavotu visiem dzīves gadījumiem (nekad nevar zināt, vai mājā, kurā šobrīd dzīvo, kādreiz neuzradīsies kāds spoks). Giljermo del Toro šogad ir parūpējies, lai tumšo rudens vakaru izlasei varam pievienot vēl vienu veikumu – Crimson Peak, kurai par godu palūkosimies uz vēl citām gotiskām filmām ar šausmu un nereti arī romantikas piesitienu.

“Sleepy Hollow” (1999)

Lai kā arī Timam Bērtonam pēdējā laikā neveiktos (kaut gan jāatzīst, ka Big Eyes nemaz nebija zemē metama), mums vienmēr paliks šī ekscentriskā režisora lieliskie agrīnākie veikumi, kuros gotiskās iezīmes ir saskatāmas jau pa gabalu. Viena no Bērtona un Džonija Depa neskaitāmajām sadarbības reizēm – Sleepy Hollow ir lieliska gotiska mistērija, savdabīgā veidā interpretējot visiem labi zināmo leģendu par jātnieku bez galvas. Drūmi pelēkos toņos ieturētā filma šķeļ galvas pa labi un pa kreisi ar bezkaunīgu prieku, saglabājot gan vieglu šausmu, gan amizantu atmosfēru, pateicoties Džonija Depa manierīgajam (šoreiz labā ziņā) tēlojumam. Tiem, kam Ikebods Kreins un viņa nedienas ir īpaši sirdij tuvi, iesakām pamēģināt arī 2013. gada seriālu Sleepy Hollow, kur Ikebods Kreins tiek iemests mūsdienu pasaulē un kopā ar policijas detektīvi šķetina sava likteņa mistērijas.

“Corpse Bride” (2005)

Lai gan, kā jau tika minēts iepriekš, gandrīz ikvienā Bērtona darbā var atrast gotiskajam stilam raksturīgus elementus, šoreiz izcelšanas vērts darbs ir 2005. gada savdabīgā animācijas filmiņa Corpse Bride, kurā mūsu kautrīgais galvenais varonis Viktors (kura lomu ir ierunājis Džonijs Deps – kurš gan cits) nejauši apprecas ar mirušu līgavu (kuras lomu ir ierunājusi Helēna Bonema Kārtere – kura gan cita). Stilistiski filma, protams, ļoti atgādina The Nightmare Before Christmas, bet tas nebūt nenāk filmai par ļaunu. Gluži otrādi – viegli groteskie cilvēciņi fantastiski iederas Viktorijas laikmeta virszemē un Viktorijas laikmeta mirušo pasaulē. Turklāt kā papildus bonuss šeit nāk klāt arī Denija Elfmana amizantie muzikālie gabali ar skeletu ansambļiem un piemīlīgiem duetiem.

“Dracula”, “Interview with the Vampire”, “Frankenstein” u.c.

Ar klasiskām vērtībām reti kad var nošaut greizi – tādi varoņi kā Drakula, Frankenšteins un viņa monstrs un vēl citi savu popularitāti nav zaudējuši jau ilgu laiku, un diez vai kādreiz tas vispār notiks. Interpretāciju un versiju par šiem klasiskajiem varoņiem ir vairāk, nekā vajag, kas nozīmē, ka izvēles iespējas ir plašu plašās, nāksies tikai atrast sev tīkamāko. Ja tieši Drakula un Frankenšteins ir apnikuši (vaļā no viņiem gan netiksim – jau drīzumā mūs, piemēram, gaida Victor Frankenstein, bet Dailes teātrī šobrīd ir skatāma skatuviskā Frankenšteina monstra interpretācija), bet šāda tipa mošķīši iet pie sirds, tad var palūkoties, piemēram, vampīru, ko nesauc par Drakulu virzienā. Ne viens vien sauktu Interview with a Vampire par sava veida žanra klasiku, bet tiem, kam prātā jestrākas ēverģēlības, vērts noskatīties vienu no pēdējā laika savdabīgākajiem veikumiem šajā žanrā – What We Do In the Shadows. Par tiem vampīriem, kas mirdz saulē, šoreiz nerunāsim.

“Jane Eyre” (2011)

Ja jau sākām runāt par klasikām, tad ar tādām arī turpināsim. Šarlotes Brontē romāns ir ticis ekranizēts vairākkārt, un jādomā, ka Džeinas un Ročestera kunga tēli ir zināmi pat tiem, kam ar pašu grāmatu iepazīties tuvāk nav nācies. Džeinas Eiras sūrās dzīves stāstu caruvij ne viens vien gotisks elements, un to visu uz lielā ekrāna ļoti lieliski izdevās pārcelt Kerijam Fukunagam 2011. gada ekranizācijā ar Miu Vašikovsku (pie viņas vēl atgriezīsimies vēlāk) un Maiklu Fasbenderu galvenajās lomās, liekot viņiem klīst pa tumši spocīgām muižām, kur, šķiet, aiz katra stūra sēž kāds noslēpums. Tiem, kuru simpātiju Venna diagrammā krustojas Fukunaga un gotika, ir vērts paskatīties arī šī režisora veidotā seriāla True Detective virzienā (ja tas, protams, jau nav izdarīts, un, pat ja ir, tad varbūt ir vērts vienkārši paskatīties vēlreiz), kas flirtē ar dienvidu gotikas žanru (bet tas jau ir cits stāsts).

“Wuthering Heights” (2011)

Brontē māsas, kā zināms, bija veselas trīs, un arī Emīlijas Brontē slavenais (un vienīgais) romāns Wuthering Heights, kam latviski ir tas gods tikt dēvētām gan par Kalnu aukām, gan Vējainajām virsaunēm, ir ekranizēts vairākas reizes. Arī Wuthering Heights ir raksturīgi gotiski tumšie elementi – pārdabiskas noskaņas šeit nebūs tik izteiktas, bet traģikas gan būs atliku likām. Turklāt ikvienam vajadzētu spēt atrast savai sirdij tīkamāko versiju – vai nu tā būtu īpatnējā 2011. gada versija, 1939. gada filmu ar Lorensu Olivjē, 2009. gada TV versiju ar Tomu Hārdiju vai varbūt 1992. gada filmu ar Reifu Fainsu.

“The Others” (2001)

Nedaudz atkāpjoties no romantikas sadaļas, ir vērts palūkoties gotisku šausmu filmu virzienā, jo spoki, šķiet, nekur neiederas tik labi kā tumšās un saltās iepriekšējo gadsimtu ēkās. Viens no lieliskākajiem spoku stāstiem ir Alehandro Amenabara 2001. gada veikums The Others ar aristokrātiski bālu Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Filma norisinās praktiski tikai sveču gaismā, un tam šoreiz ir pilnīgi pamatots iemesls – galvenās varones bērniem ir alerģija pret… sauli. Liela, tukša mājā, kur vienmēr ir jāaizver durvis, pirms tu atver nākamās, ar aizdomīga paskata kalpotājiem ir lieliski piemērota vieta spokiem, kuri šeit arī uzrodas. Skatoties filmu šodien, iespējams, intrigas atrisinājumu varētu būt uzminēt vieglāk, nekā tas būtu bijis pirms padsmit gadiem, bet filmas baiso atmosfēru tas noteikti nebojā.

“El orfanato” (2007)

Lēnām tuvojoties, visa pasākuma vaininiekam Giljermo del Toro, vēl ir vērts ātri piestāt pie kāda viņa producēta darba – H.A. Bajonas 2007. gada šausmu filmu El orfanato. Lai gan darbība norisinās mūsdienās, filmas pelēkie, aukstie un neomulīgie toņi lieliski atbilst gotiskā žanra īpatnībām, un stāsta centrālā mistērija gan aizraus, gan, ai, kā sāpinās. Kino jau neskaitāmas reizes ir pierādījis, ka nav nekā baisāka par maziem spoku bērneļiem, un El orfanato tikai apliecina, ka nevajag neko daudz vairāk par mazu bērnu ar briesmīga paskata masku galvā, lai liktu visiem šausmās drebināties. Kā pēdējais kvalitātes zīmogs filmai kalpo fakts, ka šo spāņu veikumu pirms kāda laika grasījās rīmeikot Holivuda. Līdz tam tomēr nenonācām, un labi, ka tā – nav iespējams iedomāties, kā vispār būtu iespējams uzlabot kaut ko, kas jau ir gandrīz vai nevainojams.

“El espinazo del diablo” (2001)

Iepriekš minēto patiesību par to, ka mazi bērni ir visbaisākie spoki, ir apspēlējis arī pats Giljermo del Toro – un arī viņa filma El espinazo del diablo (The Devil’s Backbone) apspēlē šo ideju, stāstot par kādu zēnu bērnunamu vientuļā nostūrī, kur, kā runā tā iemītnieki, spokojoties kāds no iepriekš bērnunamā atstātajiem zēniem. Arī šī filma neapšaubāmi ir ierindojama pie gotiskām šausmu filmām, un interesants ir fakts, ka El espinazo del diablo uz ekrāniem nonāca tajā pašā gadā, kad The Others – kombinācija “spāņu valodā runājoši režisori + šausmu filmas” strādā vienkārši nevainojami. Kā jau visās lieliskākajās spoku filmās, stāsta būtība neslēpjas pašos spokos vien, un filma pamanās klusītiņām un nemanāmi aizskart arī savu skatītāju sirds stīgas.

“El laberinto del fauno” (2006)

Nevar nepieminēt arī filmu, kuru, domājams, lielākā daļa, daudz nešauboties, dēvētu par Giljermo del Toro meistardarbu – El laberinto del fauno (Pan’s Labyrinth). Šeit, protams, fantāzijas pasaules un pasaku elementi ņem virsroku, bet drūmajā, kara plosītajā realitātē tumšu nostūru un čīkstošu grīdu ir vairāk, nekā vajadzētu. Piepildīta ar del Toro tik raksturīgajiem, bet vienmēr oriģinālajiem monstriem (kuri murgos pēc tam rādīsies vēl ilgi), neprātīgi skumja, bet vienlaicīgi pasakaini skaista – El laberinto del fauno ir šķietami pretrunu pilna, bet visu šo elementu kombinācija savijas neaizmirstamā un tumšā pasakā, ko vienlaicīgi gribas skatīties vēl un vēl, bet saņemties nav tik viegli.

“Crimson Peak” (2015)

Visbeidzot nonākam pie Giljermo del Toro jaunākā veikuma – Crimson Peak. Lai gan filmā, pēc visa spriežot, spoku un mošķu netrūks, pats del Toro nerimtīgi uzsver, ka Crimson Peak ir gotiski romantiska filma, nevis šausmene. To, cik šausmīgi un cik romantiski būs, vēl redzēsim, bet intriga solās būt gana liela – ja līdz šim del Toro, darbojoties Holivudā, ir lielākoties taisījis ekstravagantus un savdabīgus neprātus lielos mērogos, tad šī filma esot tuvāka viņa spāņu valodā veidotajiem darbiem ar baisāku atmosfēru un piezemētākām ākstībām. Sākotnēji filmā lomas bija paredzētas Benediktam Kamberbačam un Emmai Stonai, bet vēlāk šos censoņus nomainīja citi – Toms Hidlstons un Mia Vašikovska (kurai šī nav pirmā tikšanās ar gotisko drūmumu). Viņiem pievienojās Džesika Časteina un del Toro jaunākais favorīts – Čārlijs Hanems, liekot ar nepacietību gaidīt, kādas psiholoģiskas traumas mums šoreiz del Toro būs sagādājis.