Jau pavisam drīz mūs sagaida atkalredzēšanās ar vienu no lieliskākajiem (ja ne pašu lieliskāko) brāļu/kinorežisoru duetiem uz pasaules – Džoelu un Ītanu Koeniem, kuri šoreiz mūs priecēs ar amizantu komēdiju “Hail, Caesar!” (“Sveicināts, cēzar!”), ko, protams, kopīgi skatīsimies Kinoblogeru seansā 17. februārī (biļetes vēl ir pieejamas). Tāpēc šis būtu vispiemērotākais brīdis, kad atskatīties, ko savā ilggadīgajā un krāšņajā karjerā abi brāļi ir pamanījušies sastrādāt.

Blood Simple (1984)

Džoels un Ītans savu kopīgo karjeru uzsāka vairāk nekā pirms 30 gadiem ar filmu “Blood Simple”, un šis psiholoģiskais trilleris kļuva par lielisku pieteikumu jaunajiem censoņiem. Vārds “censoņi” šeit ir vietā, jo filmas tapšanas ceļš nebija gluži rozēm kaisīts – brāļiem nācās krietni nopūlēties, lai iegūtu filmai nepieciešamo finansējumu (tika pat izveidots reklāmas rullītis, ko rādīt potenciālajiem investoriem), bet tas noteikti bija to vērts, jo, lai gan filmas finansiālie panākumi bija gauži pieticīgi, Koenus pamanīja kritiķi, cildinot filmu un liekot pamatus turpmākai mīlai un apbrīnai. Jāatzīmē arī fakts, ka tieši ar “Blood Simple” Koeni uzsāka sadarbību ar vairākiem citiem māksliniekiem, kuri vēlāk kļūs par gandrīz vai neatņemamām viņu filmu sastāvdaļām – aktrise Frānsisa Makdormanda (arī Džoela sieva, starp citu) un komponists Kārters Burvels ir tikai daži no piemēriem.

Raising Arizona (1987)

Līdz nākamajai Koenu režisētajai filmai nācās gaidīt trīs gadus, kad 1987. gadā uz ekrāniem nonāca “Raising Arizona” (pa vidu vēl iespraucās brāļu sarakstītā un Sema Reimi režisētā “Crimewave”). Nereti var dzirdēt apgalvojumu, ka režisora otrā filma ir vēl svarīgāka nekā pirmā – tev ir jāspēj pierādīt, ka neesi visu savu pulveri izšāvis pirmajā reizē (čau, Nīl Blomkamp!). Koeni, šķiet, par to bija informēti, jo arī viņu otrā filma izrādījās patiešām lieliska, turklāt laika gaitā skatītāji “Raising Arizona” ir iemīlējuši arvien vairāk. Brāļu nākamais veikums pēc “Blood Simple” bija kas gandrīz vai pilnīgi pretējs viņu pirmajai filmai – amizanta melnā komēdija, kas turklāt sagādāja vienu no interesantākajām (labā nozīmē) lomām Nikolasam Keidžam.

Miller’s Crossing (1990)

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu ierašanos brāļi atzīmēja ar savu versiju par gangsteru drāmām – “Miller’s Crossing”. Koeni atzīst, ka šīs filmas gadījumā problēmas esot radušās ar scenāriju – brāļi esot diezgan nomocījušies ar stāstu, cīnoties ar “rakstnieka bloku” (“writer’s block”). Interesanti, ka, cīkstoties ar “Miller’s Crossing”, Koeni pamanījās pa vidu vēl uzrakstīt citu scenāriju – filmai “Barton Fink”, pie kuras atgriezīsimies nedaudz vēlāk. Kad “Miller’s Crossing” scenārijs beigu beigās tika pabeigts un filma uzfilmēta, Koenus diemžēl sagaidīja finansiāla neveiksme. Taču pati filma nepalika nenovērtēta, un laika gaitā tās vērtība ir tikai cēlusies.

“Barton Fink” (1991)

“Hail, Caesar!” nav pirmā reize, kad Džoels un Ītens ir ķērušies pie Holivudas peripetiju izķidāšanas – brāļi jau reiz pievērsa uzmanību paši savai industrijai filmā “Barton Fink”, kas stāsta par dramaturgu, kurš tiek uzaicināts rakstīt scenārijus Holivudā. “Barton Fink” kļuva par Koenu līdz tam brīdim atzītāko filmu no kritiķu un citu ekspertu puses – tā ieguva prestižo “Palme d’Or” balvu Kannu kinofestivālā un kļuva par pirmo no Koenu filmām, kas tika nominēta kādai Oskara balvai (bet nebūt ne pēdējā). Skatītāji gan nenovērtēja šos sensacionālos panākumus, un filma finansiāli izgāzās – tā laika kino apmeklētāji gan tagad var kost pirkstos, jo tieši “Barton Fink” mūsdienās nereti tiek minēta kā viena no Koenu vislabākajām filmām.

“The Hudsucker Proxy” (1994)

“The Hudsucker Proxy” var dēvēt par brāļu Koenu pirmo izteikto neveiksmi. Filmas scenārijs (kura līdzautors, starp citu, ir Sems Reimi) tapa vēl 1985. gadā, bet pie filmas veidošanas Koeni ķērās krietni vēlāk. “The Hudsucker Proxy” varēja lepoties ar ievērojami lielāku budžetu nekā iepriekšējās Koenu filmas, bet tas arī nozīmēja to, ka studija bija krietni uztrauktāka par galarezultātu. Neiztika bez nelielām domstarpībām, kā tas mēdz šādos gadījumos notikt, un beigu beigās šī biznesa pasaules komēdija piedzīvoja diezgan lielu izgāšanos. Arī kritiķi šoreiz bija krietni skarbāki, filmu vērtējot neviennozīmīgi. Jānorāda gan, ka laika gaitā arī šai filmai ir izdevies atrast savu fanu pulku.

“Fargo” (1996)

Pēc neveiksmes ar “The Hudsucker Proxy” Koeni atguvās iespaidīgi, pāris gadus vēlāk piedzīvojot absolūtu triumfu ar vienu no savām ikoniskākajām filmām “Fargo”. Stāsts par apšaubāmiem noziedzniekiem un centīgo policisti ir tik Koenisks, cik nu vien tas varētu būt – sev ierastajā un neatkārtojamajā stilā brāļi šeit miksē humoru, absurdumu, brutālas šausmas un dažādas dīvainības. “Fargo” sagādāja lielisku lomu un “Oskara” balvu Frānsisai Makdormandai, bet arī paši brāļi nepalika bešā, saņemot zeltīto vīriņu par labāko oriģinālo scenāriju. “Fargo” cienītājiem noteikti ir vērts palūkoties arī TV seriāla ar tādu pašu nosaukumu virzienā (ja tas, protams, nav jau izdarīts) – lai gan sākotnēji daudzi apšaubīja šīs idejas vērtību, seriāls ir izrādījies patiešām lielisks (jāpiemin, ka brāļi Koeni tā tapšanā ir pielikuši roku kā izpildproducenti).

“The Big Lebowski” (1998)

Sensacionālajiem “Fargo” panākumiem sekoja filma, kas Koenu filmogrāfijā ir, iespējams, visiemīļotākā – “The Big Lebowski”. Visticamāk, ka droši var apgalvot, ka tā ir visbiežāk citētā no Koenu filmām – kuram gan no mums nav kādreiz gadījies paskatīties uz kādu, kura viedoklim tu nepiekrīti, un nodomāt vai pat skaļi pateikt: “Yeah, well, you know, that’s just, like, your opinion, man.” The Dude neapšaubāmi ir Džefa Bridžesa zināmākā loma, no kuras atblāzmas aktieris, šķiet, tā arī nav ticis vaļā vēl šobaltdien. Jāatzīmē gan, ka sākotnēji “The Big Lebowski” neguva milzīgus panākumus – tā savu kulta filmas statusu nopelnīja tikai laika gaitā.

“O Brother, Where Art Thou?” (2000)

21. gadsimta atnākšanu brāļi Koeni ieskandināja vārda visnotaļ tiešā nozīmē ar satīrisko, brīžiem histēriski smieklīgo piedzīvojumu filmu “O Brother, Where Art Thou?”, kas ne vienam vien atmiņā būs palikusi ne tikai ar Džordža Klūnija varoni-nejēgu, bet arī ar savām skanīgajām dziesmām. “O Brother, Where Art Thou?” ir ļoti nosacīta ekranizācija Homēra eposam “Odiseja”, un tā ir arī pirmā no brāļu “nejēgu triloģijas” (“Numbskull Trilogy”) filmām (par pārējām divām – pēc brīža). Filma ir arī atmiņā paliekoša ar saviem sēpijas toņiem (interesanti, ka dzīvē viss esot izskatījies “zaļāk nekā Īrijā”, kā stāsta Džoels Koens) – “O Brother, Where Art Thou?” bija viena no pirmajām filmām, kas šo efektu panāca digitālā veidā.

“The Man Who Wasn’t There” (2001)

Savā nākamajā darbā brāļi pārcēlās no sēpijas toņiem uz melnbaltu pasauli “neo noir” stilā veidotajā filmā “The Man Who Wasn’t There”. Šajā filmā Koeni sagādāja vienu no lieliskākajām lomām Billijam Bobam Torntonam, kā arī pirmo reizi sadarbojās ar tolaik vēl jauniņo Skārletu Johansoni, ar kuru atkalsatikšanās Koenu pasaulē mūs gaida “Hail, Caesar!” ietvaros. “The Man Who Wasn’t There” ir viens no mazāk zināmajiem Koenu darbiem, bet tas nenozīmē, ka tā ir nenovērtēta – filma brāļiem sagādāja balvu kā labākajiem režisoriem Kannu kinofestivālā (oficiāli gan to saņēma tikai Džoels Koens, jo līdz pat 2004. gadam titros kā režisors tika norādīts tikai viņš, kamēr Ītanam tika producenta gods).

“Intolerable Cruelty” (2003)

Koenu 2003. gada veikums “Intolerable Cruelty” ir otrā daļa iepriekšminētajā “nejēgu triloģijā”, un arī šeit galvenajā lomā ir redzams Džordžs Klūnijs. Nejēgas šoreiz gan ir pārcēlušies no Lielās depresijas laikiem uz mūsdienu biznesa pasauli, sekojot līdzi advokātu savstarpējām attiecībām. Interesanti, ka “Intolerable Cruelty” ir pirmā Koenu filma, kuras scenārija ideja sākotnēji nav nākusi no viņiem pašiem – brāļi pārrakstīja un vēlāk arī paši uzfilmēja scenāriju, ko oriģināli bija uzrakstījuši Roberts Remzijs un Metjū Stouns.

“The Ladykillers” (2004)

Gadu pēc “Intolerable Cruelty” iznākšanas brāļi Koeni skatītājiem piedāvāja filmas “The Ladykillers” rīmeiku ar Tomu Henksu galvenajā lomā. Šī filma tiek uzskatīta par brāļu lielāko neveiksmi, un, daudzuprāt, tā ir viņu vājākā filma – atrast kādu, kas būtu gatavs aizstāvēt “The Ladykillers” ir pagrūti. Ja neskaita Irmas P. Holas simpātisko tēlojumu večiņas, ko noziedznieki vēlas nogalināt, lomā, “The Ladykillers” ne ar ko citu īpaši lepoties nevar. Tai gan ir ticis tas gods būt par pirmo filmu, kur abi brāļi beidzot abi tiek minēti kā filmas režisori (kopš tā laika tas nav arī mainījies).

“No Country for Old Men” (2007)

Ja pēc Koenu pirmās nosacītās neveiksmes ar “The Hudsucker Proxy”, brāļi atbildēja vairāk nekā spēcīgi ar “Fargo”, tad līdzīga shēma ir novērojama arī šajā gadījumā. Pēc “Ladykillers” Koeni skatītājiem sagādāja “No Country for Old Men” (pa vidu vēl tika uzfilmēts arī viens no stāstiem antoloģijas tipa filmai “Paris, je t’aime”) – neo-vesternīgu trilleri, kas neapšaubāmi kļuva par Koenu veiksmīgāko filmu. “Oskaru” ceremonijā brāļi varēja veselas trīs reizes kāpt uz skatuves, lai teiktu pateicības runu – filma saņēma gan labākās filmas godu, gan labākā režisora, kā arī labākā adaptētā scenārija balvas (turklāt neaizmirsīsim Havjeru Bardemu, kurš par neatkārtojamo sniegumu slepkavas Antona Čigura lomā arī tika pie prestižā apbalvojuma). Fakts, ka brāļiem tik veiksmīgi izdevās ekranizēt par neekranizējamo uzskatītā Kormaka Makārtija darbu, ir kā ķirsītis pa virsu visam pārējam.

“Burn After Reading” (2008)

Nākamajā gadā Koeni atgriezās pie (nosacīti) jestrākām lietām ar melno komēdiju “Burn After Reading”, kārtējo reizi sadarbojoties ar Džordžu Klūniju un Frānsisu Makdormandu. “Burn After Reading” bija pirmais Koenu oriģinālais scenārijs kopš 2001. gada “The Man Who Wasn’t There”, un interesants ir fakts, ka vairākas no lomām tika sarakstītas jau ar konkrētiem aktieriem padomā – tai skaitā Klūniju un Bredu Pitu, kura neaptēstais treneris ir viena no savdabīgākajām lomām aktiera karjerā (kad Pits esot izlasījis scenāriju, viņš neesot sapratis, vai justies aizvainotam vai pagodinātam par to, ka loma bija uzrakstīta speciāli viņam).

“A Serious Man” (2009)

Ja “Burn After Reading” mūs priecēja vesela plejāde augstākā labuma Holivudas zvaigžņu, tad Koenu nākamais veikums – “A Serious Man” – sagādāja pārsteigumu ar jaunām un iepriekš neiepazītām sejām. Tieši Koeni bija tie, kas pasauli tā pa īstam iepazīstināja ar lielisko Maiklu Štulbergu, kuru nu jau mēs esam redzējuši ne vienā vien filmā un seriālā, tai skaitā “Boardwalk Empire” un nesenajā “Steve Jobs”. Ar “A Serious Man” Koeni pievērsās savām ebreju saknēm – tēmai, ko iepriekš viņi savos darbos tik izteikti nebija analizējuši. Lai gan daudziem filma, iespējams, ir paslīdējusi garām, tai bija arī daudz apbrīnotāju, tai skaitā ASV Kinoakadēmija, kas “A Serious Man” piešķīra divas nominācijas (kā gada filmai un labākajam oriģinālajam scenārijam).

“True Grit” (2010)

Pēc oriģināldarba “A Serious Man” Koeni atkal ķērās pie grāmatas ekranizācijas – šoreiz izvēlēta tika Čārlza Portisa “True Grit”, kas jau reiz tika ekranizēta 1969. gadā ar pašu Džonu Veinu galvenajā lomā. Pirms filmas iznākšanas gan tika uzsvērts, ka Koeni iedvesmu smēlās tikai un vienīgi grāmatā – viņu “True Grit” nekādā gadījumā nav uzskatāms par iepriekšējās filmas rīmeiku. Koenu veidotais vesterns bija ļoti uzticīgs Portisa tekstiem, priecējot mūs ar fantastiski plūstošiem dialogiem (kas gan, protams, ir raksturīgi ikvienai Koenu filmai) ar viegli arhaisku piesitienu. Filma arī sarūpēja lieliskas lomas Džefam Bridžesam (ne viens vien uzskata, ka par šo lomu Bridžess būtu vairāk pelnījis Oskara balvu nekā par “Crazy Heart”), Metam Deimonam un Džošam Brolinam, kā arī sagādāja iespaidīgu pārsteigumu ar Heilijas Stainfeldas atveidoto filmas īsteno galveno varoni – drosmīgo Metiju Rosu.

“Inside Llewyn Davis” (2013)

Brāļu Koenu iepriekšējā filma “Inside Llewyn Davis” bija saldsērīgs, muzikāls apcerējums par dzīvi, panākumiem, neveiksmēm un kaķiem. Savdabīgi, ka “Inside Llewyn Davis”, kuras galvenā varoņa dzīve ir attāli balstīta uz dziedātāja Deiva van Ronka biogrāfijas, piedzīvoja gandrīz līdzīgu likteni kā pats Lūins – šķiet, ka tā īsti līdz galam filma netika novērtēta. Lai gan filma saņēma daudz pozitīvu novērtējumu pēc tās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, skatītāji ar “Inside Llewyn Davis” saikni nemācēja atrast un arī ASV Kinoakadēmija par filmu nepelnīti piemirsa. Žēl, jo filma būtu pelnījusi ļoti daudz mīlestības. To turklāt droši var rekomendēt visiem jaunākās “Zvaigžņu karu” filmas faniem – brāļi Koeni bija sajūsmā par Po Dameronu (Oskaru Aizeku) un Kailo Renu (Ādamu Draiveru), vēl pirms tas bija stilīgi.

“Hail, Caesar!” (2016)

Nu arī esam nonākuši līdz Džoela un Ītena jaunākajam veikumam – komēdijai “Hail, Caesar!”, kurā brāļi skraida pa Holivudas līkločiem. Holivuda gan nebūtu nekāda Holivuda, ja nebūtu Holivudas cienīgu zvaigžņu – un tādu šeit ir vairāk nekā pietiekami. Filmā redzēsim gan Džošu Brolinu, gan Džordžu Klūniju (tieši “Hail, Caesar!” ir viņa un Koenu “nejēgu triloģijas” noslēdzošā filma), gan Čaningu Teitumu, Skārletu Johansoni, Tildu Svintoni un daudzus, daudzus citus. To, cik veiksmīga būs izdevusies šī filma un kur to varēs ierindot brāļu filmu topā, redzēsim jau pavisam drīz, bet varam droši apgalvot, ka tikai Koeniem raksturīgā melnā humora un amizantā toņa šeit netrūks.