Reiz man kāds paziņa teica, ka koncertu un kino apmeklējumi ir tāda dīvaina lieta – sanāk paprāvs cilvēku bars vienā telpā un stundām tumsā skatās vienā virzienā. Protams, tas tikai tāds joks no sērijas “ko tik cilvēki nedara”, bet kā jau mēs visi labi zinām, katrā jokā ir daļa patiesības. Par šo vismaz trīs gadus veco joku atcerējos vien pirms pāris dienām, kad tika atklāts Eiropas vērienīgākais kino festivāls Kannās.
Mūsdienu sabiedrībā kā nu kurš, bet vairāk vai mazāk mēs visi, esam apraduši ar slavenību kultu, kam neiztrūkstoša bagāža ir dažnedažādākās pārestības un nejēdzības. Sākot no četru stundu dirnēšanas pie metāla sētas, lai (iespējams) labākajā gadījumā nofotografētos kopā ar sev tīkamu filmu zvaigzni, līdz pat izplānotām (mūsdienīgām) ķecerībām – lēkšanām zem (to pašu) slavenību kuplajām kleitām (kā tas gadījās ar seriāla “Ugly Betty” aktrisi America Ferrera jaunākās Dreamworks multenes “How to Train Your Dragon 2” sarkanā paklāja pasākumā).
Bet par to joku. Atcerējos un tā pa īstam sapratu to, kad, skrienot no vienas kinoteātra zāles uz otru pa vienu no Kannu The Grand Palais (galvenā notikumu un filmu izrādīšanās vieta) žilbinoši balto terasi, paskatījos pa kreisi. Tur cilvēki pludmalē zviln saulē un peldas zilganzaļajā jūrā. Bet mēs, kinomīļi, žurnālisti un industrijas pārstāvji, mazliet par daudz satraukti par juceklīgajiem filmu programmu sarakstiem, skraidelējam un neko vairāk nevēlamies kā iekļūt tumšās, bieži vien sasmakušās telpās ar sēdvietām, kas gandrīz vienmēr varētu būt ērtākas.
Smieklīgi. Citam pat var likties, ka skumji, nu, tāda sevi nemīloša nodarbe. Bet īstenība jau nē, tieši pretēji, jo izklaides veids ir gaumes un interešu jautājums. Jā, tie paši apgalvojumi, par kuriem nestrīdas, bet vienmēr sarunas biedru mēģina pārliecināt.
Kinomīļiem jau pašsaprotami un cerams arī visiem par kino rakstošajiem žurnālistiem kino ir tas, kas liek asinīm vārīties, dzen sevi izglītot, ziņkārei neaprimt un pilnīgi godpilns šķiet vēstneša statuss, kad redzēta kāda pavisam svaiga filma, kas dažkārt izrādīta vien dažiem simtiem cilvēku visā pasaulē. Tādēļ ir grūti iedomāties, kas gan var būt labāks par to, kā nonākt tajās tumšajās telpās un nereti ilgi jo ilgi pirms filma nonāk kinoteātros un mājas kinozālēs, redzēt to uz lielā ekrāna. Protams, noteikta deva akla paustā viedokļa nepieciešamības un svarīguma ilūzija pavada visu šo procesu, bet būsim godīgi – tā ir norma mūsdienu modernajā sabiedrībā, kurā aiz sava slinkuma iedziļināties lietās nez kāpēc daudzi ieklausās cita viedoklī daudz vērīgāk nekā vajadzētu. Bet tas jau ir cits stāsts.
Šis stāsts ir par manu pirmo Kannu kino festivāla (un arī pirmo lielo kino festivāla) pieredzi. Par man pirms tam nezināmām lietām, mītiem un mēreno nesakārtotību, kas valda šajā pasākumā, bet ir jāuzskata par normu. Kaut vai tāpēc, ka festivāls notiek Francijā un, man par lielu pārsteigumu, francūži zīmīgākās raksturīpašībās daudz neatšķiras no itāļiem. Kā jau pirms jebkura ceļojuma, arī pirms Kannām, plānošana jāsāk diezgan laicīgi un jāpievēršas tam ar diezgan pamatīgu nopietnību, ko mēs ar saviem ceļojuma biedriem darījām… bet laikam jau ne pietiekami.
Kā rezultātā pēc ierašanās Kannās no Nīcas lidostas došanās līdz viesnīcai ievilkās un gandrīz rezultējās ar gulēšanu pie slēgtām viesnīcas ārdurvīm. Šobrīd jau nesvarīgās detaļās neiedziļināšos, bet tikai ieteiktu noskaidrot, cik kalnainā apvidū ir jūsu nakšņošanas vieta, lai nesanāk rāpties (gandrīz burtiski) aptuveni 400m augstā kalnā, un līdz cikiem viesnīcā uzturas kāds no darbiniekiem, jo kā jau siltajās zemēs, visi ir relaksēti un darbi bieži vien pavirši izdarīti (kā piemēram, kontakttālrunis ārkārtas gadījumiem ir atstāts, bet ar vienu iztrūkstošu ciparu tālruņa numurā vai autobuss būs, tikai ne tā kā sarakstā norādīts, bet gan pēc divām stundām,jo autobusu vadītāji (taksisti, dzelzeļa darbinieki, ugunsdzēsēji un vēl trīs arodbiedrības) streiko. Bet viss beidzās labi – lai ar lielu nokavēšanos, bet nonācām Kannu festivāla epicentrā un filmu drudzis varēja sākties.
Ak jā, “prom no pilsētas kņadas” vidē sastapāmies ar pāri ceļam skrienošu meža cūku. Uz mūsu pārsteiguma pilnām sejām taksists lakoniski paskaidroja: they go to sea and back. Bet no rīta, neilgi pēc saullēkta no balkona varēja vērot stirnu, kas pēc visa spriežot bija ar cilvēkiem apradusi un mierīgi staigāja gar viesnīcas teritoriju. Še tev nu bija Kannu (ok, blakus pilsētiņas) glamūrs un spozme. Vēl pirms sāku apstāstīt par tajās trīs ar pusi nežēlīgā ātrumā festivālā aizvadītajās dienās redzētajām filmām, neliela atkāpe par mītiem un lietām, par kurām pirms tam nezināju par šo festivālu… un iespējams, ka zemapziņā arī nevēlējos zināt.
Pirmkārt, Kannu filmu festivāls, gluži tāpat kā gandrīz visi filmu gada balvu pasākumi (Oskari, Zelta Globusi utml.) ir komercpasākumi. Visur, kur vien pagriezies, ir iespēja iekrist patērētājkultūras slazdos. Vienalga vai iegādāties kādu, atvainojiet, mēsliņu suvenīra veidā, pavakariņot šikā restorānā uz limuzīnu, slavenību un šampanieša pārblīvētā Croisette bulvāra, vai gluži vienkārši uzķerties uz reklāmas āķa – milzīgajām filmu reklāmām un festivāla ietvaros noskatīties kādu filmu, kas jau pēc pāris dienām būs visos pasaules kinoteātros vai pieejamas nopirkšanai straumēšanas servisos (es te par filmām “Grace of Monaco” un “Welcome to New York”), attiecīgi, manuprāt, nepilnvērtīgi izmantot festivāla patieso piedāvājumu. Bet tas ir tikai viens viedoklis un skatījums kā “pareizi” pavadīt laiku festivālā.
Otrkārt, visa festivāla laikā norisinās filmu (gada)tirgus, kurā valstis un atsevišķas filmu veidošanas kompānijas pārdod izrādīšanas tiesības jau gatavām filmām, vēlas iegūt papildus finansējumu daļēji uzfilmētām filmām un mēģina pārliecināt potenciālos finansētājus par filmu projektiem, bieži pat ne projektiem bet gan filmu idejām, kuras absurdā veidā jau ir tikušas pie filmas plakātiem, un būtu pelnījušas realizēties par reālu un taustāmu filmu. Jāpiebilst, ka pēdējie ir vislielākais cirks un vistālākais no kino būtības (kā mākslas formas), ko Kannu filmu festivālā var ieraudzīt. Te pat runa nav par b-klases filmu industrijas spilgtākajiem vārdiem (“Sharknado”, “Titanic 2”, “Mega Shark vs. Giant Octopus”, “Airplane vs. Volcano”), kurus piedāvā Asylum filmu kompānija, bet izteikti slinkiem projektiem, kas sastāv no desmitiem gadu novazātām asa sižeta komerckino klišejām un liek nodurt galvu grīdā, bet tomēr mazliet apbrīnot, ka joprojām kāds taisa šādas filmas.
Attiecīgi, viss iepriekš minētais liek secināt, ka Kannu filmu festivāls ne obligāti jāasociē ar labām un izcilām Eiropas un citām pasaules valstu mākslas filmām. Šeit tāpat kā visur citur ir jāprot filtrēt tā informācijas čupa, kas ik dienas tiek gāzta virsu, un nepārtraukti jābūt striktam savās izvēlēs, lai nepavadītu laiku skatoties filmas, kas gluži vienkārši tiek “iebarotas”.
Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv
