Festival de Cannes ir veiksmīgi noslēdzies – lai dzīvo Kannu kinofestivāls. Tā kā man lielisku filmu skatīšanās sirdij liek sisties straujāk, jutu, ka bija laiks izmēģināt kāda kinofestivāla apmeklējumu. Nespēju atrast nevienu cienīgāku variantu kā doties uz pašām Kannām! Turpmākajā tekstā piedāvāšu īsu un neoficiālu atskatu festivālā pavadītājās 3,5 dienās un jāņem vērā, ka šis ir tādas kā ekskursijas novērojums, kuras iespaidos dalos ar jums:

Šī gada festivāla ikona ir Marčello Mastrojāni no Federiko Fellīni filmas 8 1/2. Fotogrāfija ar viņa seju rotā gan tūrisma centros nopērkamās atklātnītes, gan centrālās festivāla ēkas Palais des Festivals sienas.

Svarīga festivāla daļa (kā jau jebkurā kino festivālā) ir filmu skatīšanās, kuru seansos iekļūšana notiek ar ielūgumiem vai akreditācijām. Žurnālistiem iekļūšana speciālajās preses skatēs notiek pēc akreditāciju prioritātes. Ar tādu akreditāciju kā bija man (dzeltenā, zemākā līmeņa preses akreditācija) ir jāgaida, kad visi svarīgie cilvēki ir sagājuši zālē un tikai pēc tam jācer, ka būs palikušas brīvas vietas. Ja zālē ir 1400 sēdvietas, tad iekļūšana nesagādā problēmas. Ja ir 300 – tad vairāku stundu stāvēšana rindā var izrādīties veltīga.

Festivāla filmu izrādīšanai ir atvēlētas vairākas (ne vairākas, bet ĻOTI DAUDZ) zāles. Sākot no 40 sēdvietu kinozāles tirgus ļaudīm, līdz pat aptuveni 2000 vietu zālei, kur norit svarīgākie festivāla momenti, piemēram, atklāšanas ceremonija. Papildus Palais des Festivals ēkai, filmu izrādīšana notiek arī citos, netālos kinoteātros.

Gan pie TV sēdošajiem, gan klātesošajiem centrālie notikumi vienmēr ir kinozvaigžņu viesošanās uz sarkanā paklāja. Šie brīži tiek plaši atspoguļoti un komentārus neprasa. Ko mēs ikdienā savās TV kastēs neredzam, ir viņu tālākais ceļš, kurš bieži vien ved uz preses konferenču telpu. Šeit mudž no preses cilvēkiem, kuri cenšas noķert fotogrāfiju un iegūt autogrāfu uz plakāta vai savā piezīmju blociņā. Atšķirībā no sarkanā paklāja, šajā gaitenī mūsu mīļotie ekrāncilvēki var rīkoties pēc sirds patikas. Daži paies garām nepaceļot acis (Džejs Barušels), citi piestās, lai apsveicinātos ar žurnālistiem un parakstītos (Keita Blanšeta), bet vēl kāds var izdomāt nozagt žurnālistiam pildspalvu (Tims Rots).

Lielo zvaigžņu atvešana uz festivālu kino studijām var izrādīties dārgs prieks. Piemēram, How To Train Your Dragon 2 aktieru atrādīšana studijai Dreamworks izmaksāja 2 miljonus dolāru (iekļaujot transporta, izmitināšanas u.c. izmaksas vidēji uz aktieri nākas iztērēt 100 000 dolāru). Arī The Expendables 3 ierašanās bija aptuveni 2 miljonus vērta. Gandriz visa komanda ieradās Kannās un pa ielām braukāja divos īstos tankos. Protams, tiem tika nomontēti ložmetēji un kāpurķēdes nomainītas pret videi draudzīgākām gumijām, lai pēc apmeklējuma Kannu ielas neatgādinātu Latvijas ceļus.

Zvaigžņotā un glamūrīgā Kannu kinofestivāla daļa ir tikai viena monētas puse. Otrā ir filmu tirgus. Šeit ierodas producenti un izplatītāji no dažādiem pasaules reģioniem un valstīm, lai slēgtu darījumus par filmu izrādīšanu. Viņiem ir paredzēti speciāli paviljoni, kur iegūt informāciju un kino auditorijas, kurās filmas skatīties. Šo zāļu apsargiem ir stingri piekodināts ielaist tikai ļaudis ar tirgus nozīmēm (bedžiem) vai tos, kam ir ielūgumi.

Arī Latvijas kinoblogeru pārstāvji pamanījās iekļūt dažos šādos seansos, kuri var izrādīties pārsteigumu pilni (ir procentuāli augsta iespēja iespēja uzskriet virsū B-līmeņa šausmu trash gabaliem vai atpazīstamu aktieransambļu filmām briesmīgā studenta mājasdarbā). Piedāvājums tirgū ir ļoti plašs – no iesāktiem projektiem (piem., Ratchet and Clank, kuram izrādīja 20 min. ieskatu filmā), līdz kulta filmu turpinājumiem (Sharknado 2) vai savā valstī jau izrādītām filmām (lietuviešu Redirected, kura paspējusi kļūt par pelnošāko filmu Lietuvas kinoteātros).

Festivālā tiek pārstāvētas dažādas pasaules valstis, kuru starpā ir arī Latvija. Mūsu tautiešiem šis nav pirmais gads festivālā un viņi ir parūpējušies par gaumīgu un lieliski noformētu vietu Latvijas reprezentācijai. Starp citu, festivāla filmu tirgū tika izrādīta arī Aika Karapetjana filma O.Ž. (angliski The Man in The Orange Jacket). Pie festivāla ieejas vienmēr ir atrodami kino mīļotāji ar lieliem plakātiem. Nē, tie nav nomaldījušies sludinātāji vai protestētāji. Šie cilvēki apelē pie festivāla dalībnieku un organizatoru sirdsapziņas, un lūdz ielūgumus uz filmu izrādīšanām vai citiem centrālajiem notikumiem.

Ikdienas jaunumus un filmu apskatus gan Kannu iedzīvotāji, gan akreditētās personas var izlasīt bezmaksas piedāvātajos žurnālu numuros. Žurnāli tiek izdoti katru dienu un tos veido tādi smagsvari kā Hollywood Reporter un Variety.

Apmeklējot filmu seansus pastāv iespēja, ka kino vērošana notiks vienā zālē ar pašiem veidotājiem un aktieriem. Man personīgi bija tas gods redzēt Metjū Amalrika ievadvārdus viņa režisētajai krimināldrāmai La Chambre Bleue (The Blue Room). Pats Amalriks ar kolēģiem vel ilgi pēc seansa gaitenī apsprieda redzēto un ļāvās fotogrāfu zibšņiem. Arī uz dokumentālo filmu The Go-Go Boys (filma par Holivudas veiksmes stāstu – kino studiju Cannon Films) bija ieradušies studijas tēvi Menahem Golan (kuram jau 84 gadi) un Yoram Globus.

Kannu centrālajā rajonā ir milzīgs daudzums restorānu un viesnīcu, kuras klāj gaidāmo Holivudas filmu reklāmas. Neatkarīgi, vai tie būtu milzīgi video ekrāni ar gaidāmo Transformeru treilera reklāmu, ar Expendables 3 aktieriem noklātā viesnīcas siena vai Bada Spēļu simbolikas rotājošā viesnīca/restorāns, tas ir apbrīnojami krāšņi un iespaidīgi. Atsevišķi no reklāmā ir novērojamas arī slavenu aktieru portreti, kas rotā autobusu pieturas vai sienu krāsojumi ar kino vēstures atsaucēm.

Festivāla pirmajā dienā Kannu ielās notika vairākas protesta akcijas. To starpā bija autobusu vadītāji un taksisti, kuri labākajā gadījumā brauca reizi divās stundās, gan ugunsdzēsēji, kuri bloķēja ielas. Ja mēs nerunājam par Holivudas A līmeņa zvaigznēm, festivāla laikā pastāv liela iespēja nejauši sastapt kādu aktieri vai režisoru (bet tikai tad, ja esat acīgi un atpazīstat šos cilvēkus).

Piemērs Nr. 1:
Sergejs M.: Klau, vai tas nav Timo (somu režisors filmai par nacistiem no kosmosa Iron Sky, kura Latvijā piedzīvoja Kinoblogeru seansu)?
Uldis: Kur? Es nezinu, uzsauc viņam.
S.M.: Hey, Timoooo!

Pāri ielai esošais Timo pagriež galvu, noskatās uz 4 mājošām rokām un aizdomīgi apdomā situāciju. Tad pienāk, atceras, ka bija nosūtījis videosveicienu latviešu faniem un uzaicina uz ballīti ar bezmaksas dzērieniem.

Piemērs Nr. 2:
Festivāla konkursā piedalījās britu filma Catch Me Daddy. Mūsdienīgs Romeo un Džuljetas stāsts par bēguļojošu pāri – meiteni no palestīniešu ģimenes un pusi no angļu ģimenes. Filma ir smaga, nopietna un galvenās aktrises Sameena Jabeen Ahmed atveidotajai meitenei mīļvārdiņš ir Chum-Chum. Uldis un Ģirts sēž lidostā, gaida lidmašīnu atpakaļceļam uz Latviju.

Uldis (ar veiglu smaidu domājot, ka tūliņ traki pajokos): Re, kur Čam-Čam sēž. (norāda ar acīm uz meiteni ar rozā matiem, kas sēž Ģirtam aiz muguras).
Ģirts (pagriež galvu un skatās ar izbrīnītām acīm): Es domāju, ka Tu rādīsi kādu attāli līdzīgu, bet šī ir tiešām kopija.

Uldis ar Ģirtu pamana, ka viņai pretī sēž puisis, kurš ir aizdomīgi līdzīgs galvenās vīriešu lomas atveidotājam filmā un vēl divus čaļus, kuri klīst pa lidostas termināli. Pirms vēl Uldis paspēja līdz galam viņiem pavaicāt, par piederību filmai, uz lūpām atplaukstošie smaidi apstiprināja, ka tā tiešām ir Catch Me Daddy aktieru komanda.

Kannas – uz tikšanos nākamgad!